– Vai deputāti, varas pārstāvi paši brauc pie izceļojušiem latviešiem, noskaidro, ko viņi domā, kā viņiem klājas? 16
– Es braucu, bet – maksādams ceļanaudu pats no saviem līdzekļiem. Te ir viena aplama nostāja, ka Saeima finansiāli neatbalsta deputātu braucienu pie ārzemju latviešiem. Lūdzu – pašfinansējies. Apmaksā komandējumus uz ārzemju parlamentiem, bet pie ārzemju latviešiem ne. Tā no laika gala iegājies, bet braukt pie latviešiem vajadzētu. Es beidzamo reizi biju maijā Berlīnē. Redzēju jaunus cilvēkus, kuri tomēr pārsteidzošā kārtā vēlas uzturēt latvisko kultūru, domā, ka viņu bērniem jāapgūst latviešu valoda. Cik var, uztur skoliņas, piedalās tālmācībā. Salīdzinājumā ar laiku pirms gadiem četriem pieciem šobrīd mūsu rīcībā ir daudz pētījumu gan par diasporu, gan par integrāciju. Tā lielākā māka tagad būtu prast nolasīt pētījumus un īstenot reālā politikā.
– Kādā virzienā?
– Kaut stiprinot veiksmīgos projektus, bet citus aizstājot ar jauniem. Nav mazums kritikas, ka valdība neinteresējas par aizceļojošiem ārzemju latviešiem, bet tas gan ne gluži atbilst patiesībai, bet, protams, ir jautājums, kas praktiski jādara. Ir emigrācijas plāns, bet arī par to komisija norādījusi valdībai, ka trūkst vienotas koordinācijas. Uzaicinām vienu ministriju, pēc tam nāk nākamās pārstāvji un stāsta vienas un tās pašas lietas, ko viņi darot diasporas labā. Plāns ir pārāk teorētisks, bet nevar teikt, ka pavisam nesakarīgs. Tā īstenošanai nav šīs vienvadības? Ministrijas sadarbojas “horizontālā plaknē”, ir visādas konsultārās padomes, bet trūkst viena, kas pasaka – to mēs darīsim un to darīt nav vajadzīgs.
– Kur šis viens koordinators darbam ar ārzemju latviešiem būtu liekams?
– Šobrīd redzu viņa vietu pie premjera. Kultūras ministrijai, kas padara lauvas tiesu, varbūt dodamas lielākas pilnvaras, bet tas ir sarežģītāk nekā viena ar pavēlēšanas tiesībām, koordinēšanas tiesībām apveltīta, pāri ministrijai stāvoša persona.
– Savulaik intervijā bijāt ļoti optimistisks, komisijā pulcējušies ieinteresēti deputāti, ka tie varētu vienoties pat par ļoti pretrunīgām lietām. Nākamajā reizē komisijas vadītājs Latkovskis jau kļuvis piezemētāks – ka tomēr ir “nesaskares punkti”. Kā jūs tagad raksturotu gaisotni komisijā, vai pretrunas mazinājušās?
– Man liekas, atsvars gājis atpakaļ – optimisma virzienā. Pieņemu, ka ir lietas, ar kurām iet grūti un ar kurām komisijai nevajag pārcensties, jo tad sāksies sarežģījumi.
– Kas ir tas, kam nevar pārkāpt pāri? Okupācijas neatzīšanai?
– Nav lielas nozīmes kauties par okupācijas faktu, ja tam neseko pārmaiņas ikdienas rīcībā. 16. marts un 9. maijs joprojām parāda saspīlējumu un pretimstāvēšanu.
