Intars Rešetins: Labākais, kas ar mani dzīvē noticis, ir mana ģimene 0
No 20. oktobra sestdienās televīzijas kanālā “360 TV” atgriezīsies raidījums “Sapnis par Eiropu” ar tā režisoru un aktieri Intaru Rešetinu galvenajā lomā. Šoreiz viņš viesosies pie latviešiem Eiropas lielpilsētās, lai noskaidrotu, vai viņi ir laimīgi, dzīvojot Vecajā kontinentā ārpus Latvijas. Līdztekus ekrāna dzīvei šobrīd par Intara vēl būtiskāku radošās dzīves daļu kļūst režija – top Floriana Zellera komēdija “Patiesība” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī.
Kādi radoši projekti šobrīd ir tavā dienaskārtībā?
Pašlaik aktīvi strādāju M. Čehova Rīgas Krievu teātrī, kur mani uzaicināja jaunā teātra direktore Dana Bjorka iestudēt franču komēdiju “Patiesība”, kur visi lugas varoņi melo. Brīnišķīga dramaturģija, lielisks aktieru ansamblis – ko vairāk var vēlēties. Kādu no Floriana Zellera lugām iestudēšu jau trešo reizi, un ceturtā reize būs nākampavasar Dailes teātrī. Zellera daiļrade man ir tuva, esmu to iemīļojis, jo viņš ļoti labi raksta. Arī no skatītājiem esmu saņēmis mājienus, ka viņi labprāt vēl vairāk iepazītos ar Zellera darbiem. Kāpēc ne? Tā ir pasaules līmeņa dramaturģija. Krievu teātrī “Patiesība” būs redzama uz eksperimentālās skatuves, jo direktore sava teātra skatītājiem ar to grib pavēstīt, ka teātrim ir vēl arī trešais spēles laukums, ko izmantot. Oficiāli šis būs pirmais iestudējums uz šīs skatuves, un es esmu apņēmības pilns uztaisīt ļoti labu un ejošu izrādi, ļaujot aktieriem no sirds padauzīties.
Tu aizmirsi pastāstīt par jauno raidījumu televīzijas kanālā “360 TV”.
No 20. oktobra sestdienās kanālā “360 TV” sāksies otrā sezona raidījumam “Sapnis par Eiropu”. Tas būs izklaides raidījums. Pagājušajā gadā 36 dienas pavadīju Amerikā, kur biju pie turienes latviešiem un kopā ar viņiem izdzīvoju viņu sapni par Ameriku, noskaidrojot, vai viņi patiešām tur ir laimīgi. Savukārt šogad man bija unikāla iespēja pabūt daudzās Eiropas lielpilsētās un paskatīties, kā klājas latviešiem Vecajā kontinentā. Filmējot skrējiens pa Eiropu tiešām sanāca baiss. Pabiju Francijā, Šveicē, Itālijā – gan Toskānā, gan Milānā –, Anglijā (Londonā), Īrijā (Dublinā), un novembrī vēl braukšu uz Liverpūli.
Atceroties tavus aktierdarbus Dailes teātrī, mani sajūsmināja tavas sieviešu lomas. Ar kosmētiku, parūkā, kleitā, augstpapēžu kurpēs – tu ārēji biji ļoti skaista sieviete. Bet kā ar sievišķo domāšanu – vai apģērbs palīdz to uzķert?
Paldies Dievam, šis posms manā dzīvē ir beidzies, un ceru, ka uz neatgriešanos. Es jūtos sevi izsmēlis šajā jomā. Šobrīd jau vairāk darbojos nevis kā aktieris, bet gan režisors, jo pirms pieciem gadiem pabeidzu maģistratūru Latvijas Kultūras akadēmijā. Vēl jau es sēžu uz abiem krēsliem, taču arvien vairāk sāku domāt, cik ilgi tā izturēšu. Pašlaik vēl jūtos kā šūpolēs. Izskatās, kas šis būs izšķirošais gads. Man vienmēr ir bijusi svarīga virzība pa vertikāli. Līdzenums nekad nav paticis. Man patīk attīstīties, iet uz priekšu un domāt par kolēģiem. Tā nu ir sanācis, ka īsto gandarījumu dzīvē esmu noķēris, stāvot otrā pusē aktieriem. Redzu, kā aktieriem patīk tēma, par ko mēs runājam un kā mēs runājam. Un tad vēl atnāk skatītājs, veidojoties savstarpējo attiecību ķīmijai, mijiedarbībai. Tad nu es tiešām esmu laimīgs un gandarīts, ka tas bērniņš (izrāde) ir piedzimis dzīvs.
Dažās izrādēs tu tomēr vēl spēlē?
Šo to man Dailes teātrī uztic nospēlēt. Tagad pie režisores Lauras Grozas-Ķiberes man būs iespēja spēlēt kopā ar savu vecāko meitu Elīzu Mariju “Salemas raganās”. Izvēle laikam tādēļ, ka mana meita pirms tam spēlēja manā izrādē, kur Laura laikam arī viņu noskatīja. Tagad abi būsim uz skatuves, un varēšu gan palīdzēt, gan viņu pieskatīt.
Redzot tevi pusnakts šovā pie Jāņa Skuteļa, man palika iespaids, ka esi diezgan liels jokupēteris. Jūs spēlējāt spēli “Pakaļdzīšanās”. Tava kailā pēcpuse tajā laikam bija nokļuvusi no filmas “Svingeri”, kurā piedalījies. Kāda ir tava attieksme pret kailumu uz skatuves? Vai tu pats kā režisors esi izmantojis šādu izteiksmes līdzekli?
Kailums nedrīkst būt pašmērķīgs. Ja kailums ir papildinājums notikumam, tad es to akceptēju, bet ne citādi.
Ar kailumu jābūt ļoti uzmanīgiem, jo intīmā puse nedrīkst būt brutāla.
Kailums nozīmē atkailināšanos. Protams, aktieris jau visu laiku strādā ar kailiem nerviem, taču fiziskās atkailināšanās var arī nebūt, un, ja var iztikt, tad savās izrādēs arī bez tās iztieku. Ja atmiņa neviļ, tikai vienā manā izrādē ir bijis kails vīrietis. Turklāt tā nebija mana iniciatīva. Gints Grāvelis pats ierosināja, ja reiz esmu ar viņu pārgulējis, es taču varu no telpas iziet pliks. Bet vienalga pēc tam skatītāju zālē daža laba dāma sašutumā noelsās.
Tev pašam, filmējoties “Svingeros”, nebija brīži, kad režisoram gribējās teikt – kaut ko tik traku gan nedarīšu?
Kino ir mana kaislība, un, ja ir labi piedāvājumi strādāt kā aktierim kino, tad lielākoties no tiem nekad neatsakos. “Svingeros” bija ļoti labs un jaudīgs stāsts – došanās nezināmajā. Tie, kuri ir strādājuši kopā ar Andreju Ēķi, zina, ka viņš ir absolūti traks pozitīvā nozīmē. Tad, kad viņš teica, ka būs kailskati, es tam piekritu, jo tas taču bija par tēmu, un bez pikantērijām nu nekādi iztikt nevarēja. Tas bija labas gaumes robežās, un bija “okei”.
Ja tagad ar laika distanci salīdzini, kā tu jūties labāk – kā režisors vai aktieris?
Ja ir jēgpilna loma, uzsveru – jēgpilna –, kurā tu vari iekosties, kur ir tēma, notikumi un kur tu vari izstāstīt kaut ko būtisku, tad aktiera profesija sniedz gandarījumu. Bet, šķiet, lielāku dziļumu noķert man ir izdevies, tieši iestudējot, nevis pašam spēlējot uz skatuves.
Kurus no saviem aktiera un režisora darbiem tu liktu priekšplānā kā veiksmīgākos?
Neskatoties uz to, ka jau četrus piecus gadus kaut ko iestudēju, joprojām sevi uzskatu par jaunās paaudzes režisoru. Mani pirmie soļi režijā ir pārdomāti, piesardzīgi un nav pārgalvīgi. Vienu izrādi, protams, izcelt nevaru, bet apstāšos pie pēdējā jaunuma, proti, Dailes teātris manu pagājušajā gadā iestudēto izrādi komēdiju “Mūsējās” no Kamerzāles pārceļ uz Mazo zāli, kur ir divreiz vairāk vietu. Pie viena arī samazinot cenu, kas skatītājiem būs būtisks ieguvums. Līdz ar to šo izrādi varēs noskatīties vairāk cilvēku, un, lūk, tas manu sirdi silda. Ja skatītājiem patīk, acīmredzot izrāde ir laba. Izklausās pēc lielīšanās, bet tie ir ļoti patīkami mirkļi. Runājot par lomām, šķiet, starp nozīmīgākajām varētu būt divas – diemžēl ne Dailes teātrī: titulloma kņazs Miškins F. Dostojevska “Idiots” iestudējumā pie Oļģerta Krodera un Vladislava Nastavševa atveidojums izrādē “Cerību ezers” Jaunajā Rīgas teātrī – tā ir kapitāla iespēja pārliecināties, vai es varu spēlēt kopā ar vieniem no labākajiem latviešu aktieriem plecu pie pleca, paskatīties no malas, vai es tieku vai netieku viņiem līdzi.
Kādā intervijā esi teicis, ka esi ceļojis ar stopiem, bet otrreiz gan to vairs nedarīsi.
Tas tiešām ir pārgalvīgi un bīstami, ja apdomā visus riskus, un to var darīt tikai tad, kad tev ir astoņpadsmit.
Sekojot tev “Instagram”, var redzēt, ka tu daudz ceļo – gan viens pats, gan kopā ar bērniem. Kura ir tava sapņu zeme, kur vēl gribētu nokļūt?
Es noteikti gribu aizlidot pie ķenguriem uz Austrāliju. Vēl mani interesē Āzija, Japāna, Jaunzēlande. No šī reģiona esmu pabijis tikai Taizemē – pasakaina vieta, kur braukt atpūsties. Pērn krustām šķērsām izbraucu Ameriku, kur pirms tam biju bijis tikai vienreiz – Ņujorkā atbalstīt sievu, kad viņa skrēja maratonu. Eiropā mani piesaista Horvātija, kur vēl ne reizi neesmu bijis.
Kā tu uzturi sevi formā?
Vispār ar sportu esmu uz “tu”, taču šobrīd nav ar ko lepoties, jo šajā trakajā skrējienā pa dzīvi veselība ir mazliet sašķobījusies. Man vairs nav astoņpadsmit gadu, tādēļ jāpieslēdz smadzenes un jādomā, ko trenažieru zālē darīt un ko labāk ne. Mana sieva ir fitnesa trenere, viņa mani pieskata, un jūtos apčubināts (iesmejas).
Pie durvīm Latvijas simtgade. Ikviens no mums gribētu būt savas valsts apčubināts. Ko tu novēli mūsu valstij jubilejā?
Šis ir pārmaiņu laiks, jo tikko aizvadītas vēlēšanas, un rezultāti ir tādi, kādi nu ir. Šajā kontekstā, lai cik tas dīvaini arī neizklausītos, gribētu latviešus aicināt nebūt vienaldzīgiem, sekot līdzi visiem procesiem valstī un tiekties uz augšu. Mēs kā tauta nedrīkstam klusēt par tām nejēdzībām, ko ir sastrādājuši mūsu politiķi. Ir jārunā un jāiestājas par vērtībām, kas var nest pozitīvas pārmaiņas. Tātad neklusēt un piedalīties, jo piedalīšanās ir vērsta uz attīstību. Latviešus es redzu kā stabilu, vienotu, veselu un labklājībā dzīvojošu tautu.
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Mana diena nebūtu izdevusies, ja no rītiem vai vakaros neredzētu savus bērnus. Kaut vai aizmigušus, jo bieži vien tā arī ir, ka pārrodos mājās un visi jau čuč, bet bērni – tas ir visa pamats.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Skaidrība, vienkāršība, kaislība.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Šis ir neatbildams jautājums. Katrā, nu labi, gandrīz katrā darbā, kur piedalos, klāt ir daļa no sirds, cits jautājums ir izdošanās vai neizdošanās, bet izcelt būtiskāko nav iespējams. Ja būtu iespējams jautājumu pagriezt mazliet citādi, proti, kurus no darbiem es atcerēšos uz mūžu un kurus aizmirstu jau tad, kad izrāde no repertuāra tiek noņemta, tad būtu vieglāk atbildēt.
Labākā izklaide?
Labākais, kas ar mani dzīvē noticis, ir mana ģimene – tur ir visam sākums un gals, arī izklaidēm! Emocijas, kuras gūstu, pavadot laiku ar ģimeni, ir neatsveramas.
