Insultu “ārstē” ar autiņbiksītēm, bet uzturā lieto šķidro pārtiku, jo zobārstu nevar atļauties – vai tādām jābūt vecumdienām? 101
Senioram ir nagu sēnīte, bet podologa nav. Salūzušās vai nolietojušās zobu protēzes var nākties nolikt skapītī un turpmāk lietot šķidro pārtiku, jo zobārstu nevar atļauties vai tas nav pieejams. Savukārt insultu “ārstē” ar autiņbiksītēm, jo trūkst medicīnas speciālistu. Tās ir tikai dažas no problēmām, ar kurām nākas saskarties cilvēkiem pansionātos, vēsta portāls lsm.lv.
Zinātņu doktors, austrumpētnieks Frederiks Ozols ir viens no daudzajiem Latvijas iedzīvotājiem, kurš izlēmis savu mammu ievietot pansionātā, jo pats vairāk nav spējīgs viņu aprūpēt, – ir jāpelna iztika sev pašam un jādzīvo sava dzīve. Viņa mamma Regīna ir mitinājusies vairākos Latvijas pansionātos. Frederika Ozola pieredzes stāsts, visticamāk, nav tāds, ko iztēlojas tie, kas nekad nav bijuši šādā iestādē un iedomājas, ka ir taču labi, ja vecs un nevarīgs cilvēks ir izguldīts un paēdināts. Bet vai ar to pietiek pilnvērtīgai dzīvei? Kāda ir ikdiena cilvēkam, kurš nonāk pansionātā?
“Piemēram, šobrīd ir nagu sēnīšu pandēmija. Trīs sociālās aprūpes centros, ar kuriem esmu saskāries tikai nesenā laikā, viņu administrācijas pārstāvji ir atzinuši, ka lielākajai daļai iemītnieku ir nagu sēnīte,” pastāsta Ozols.
Turklāt vietu trūkuma dēļ Rīgas pašvaldības sociālās aprūpes centros viņa māte atrodas Rūjienā, kur neesot podologa jeb pēdu aprūpes speciālista.
“Veselība aprūpes trūkums. Ko nozīmē trūkums? Vienā no sociālās aprūpes centriem, kurā nupat ir būts, nav vispār medmāsas,” situāciju iezīmē Ozols. “Persona, par kuru tiek teikts, ka tā ir medmāsa, un uz durvīm ir rakstīts, ka tā ir medmāsa, un es pieņemu, ka tā ir medmāsa, – pārbaudot reģistrētās ārstniecības personu datubāzē, izrādās, ka sertifikāta nav. Prasot valdes priekšsēdētājai, jo tur radās problēmas ar zālēm, persona nespēja orientēties. Viņai būtu jāsaliek zāles mātei, viņa netiek galā ar aktīvajām vielām.”
Situācija ar konkrēto medmāsu ir noslēgusies ar valdes priekšsēdētājas atbildi, ka viņai tas ir zināms un situācija tiek risināta.
Tomēr darbiniece bez attiecīgā sertifikāta turpina izsniegt medikamentus, veic brūču apstrādi un intravenozās injekcijas klientiem.
Šī darbiniece ir atbildīga arī par lēmumu, saukt vai nesaukt neatliekamās medicīniskiskās palīdzības dienestu (NMPD).
Frederiks Ozols atzina, ka arī viņu dzīvē ir pieredze, kad NMPD izsaukts novēloti. Tas noticis pirms vairākiem gadiem kādā privātā pansionātā Rīgā. Mammai pasliktinājusies veselība, un pansionāta sociālais darbinieks nolēmis, ka situāciju var atrisināt ar autiņbiksītēm, jo visiem veciem cilvēkiem mēdzot būt nesaturēšana. Tomēr pēc sazināšanās ar ārstu noskaidrojies, ka simptomi ir tādi kā insultam.
Pēcāk sekojusi vizīte pie neirologa, kur šīs aizdomas apstiprinājušās. Frederika Ozola māte ir pārcietusi insultu, par to īsti nevienam nezinot un laikus nesaņemot adekvātu medicīnisko palīdzību.
Lai gan valda uzskats, ka sociālais darbinieks nav mediķis, taču tieši no šīs personas ir atkarīgs tas, vai Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests tiks izsaukts.
Kā norādīja Frederiks Ozols, visas šīs nosacīti mazās, individuālās problēmas atduras vienā lielā problēmā – mēs neesam noteikuši, kas ir pilnvērtīga dzīve. Kāds teiks, ka gultasvieta un trīs ēdienreizes plus launags ir brīnišķīga dzīve mūža nogalē. Tomēr, ja cilvēks nevar iziet ārā un ir jābūt mierā ar atvērtu logu, jo vienkārši trūkst cilvēkresursu, kas varētu laukā pansionāta iemītnieku uzmanīt, tad šim senioram dzīve jāaizvada četrās sienās. Lai būtu pilnvērtīga dzīve, ir jābūt vēlmei dzīvot un arī kādiem faktoriem, kas rada prieku. Ļoti svarīgas ir arī fiziskās aktivitātes, jo jebkurā vecumā ir jākustas.
Par pansionātiem atbildīgajā Labklājības ministrijā (LM) apliecināja, ka problēmas ir zināmas, regulāri notiekot pārbaudes un tikšanās ar abām iesaistītajām pusēm. Ik pa laikam iesaistās arī Tiesībsarga birojs. Tomēr problēmu risināšanai ir nepieciešama nauda, īpaši uzsvēris LM pārstāvis Aldis Dūdiņš.
LM pārstāvja vērtējumā, situācija ar pansionātiem Latvijā ir apmierinoša. “Ir labas iestādes gan valsts un pašvaldību sektorā, gan arī privātajā. Neskatoties uz ierobežotajiem resursiem, darīts tiek ļoti daudz. Neskatoties uz problēmām, Latvijā cilvēku dzīvildze palielinās. Šobrīd norit darbs pie ilgstošās aprūpes pakalpojumu pilnveidošanas. Patlaban tas ir kaut kur starpministriju gaiteņos saskaņošanas stadijā,” piebilda Dūdiņš.
