Ar diabētu slimie bērni, kuri insulīnu ievada… kad pagadās. Teorija un pieredze 0
Tāpat kā ikvienam no mums nepieciešams gaiss un ūdens, tā I tipa cukura diabēta pacientiem vajadzīgs insulīns. Lai arī ārsti nepaguruši atgādina, ka tā ievadīšana šiem slimniekiem ir dzīvības un nāves jautājums, turklāt nepietiekamas devas var izraisīt virkni veselības sarežģījumu, joprojām ir ne mazums neapzinīgo, kuri pret to izturas nenopietni. Šoreiz – tieši par šiem nepaklausīgajiem pacientiem, kuri ar savu attieksmi paši liek sev sprunguļus spieķos.
Diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība, kurai raksturīgs paaugstināts cukura līmenis asinīs. Tā ir viena no izplatītākajām saslimšanām pasaulē, ne velti to dēvē par civilizācijas slimību. Eiropā cukura diabēts konstatēts aptuveni 60 miljoniem cilvēku, turklāt saslimstības izplatība ar katru gadu pieaug. Pēdējos desmit gados ar to sirgstošo skaits ir gandrīz divkāršojies – mūsu valstī vien ikdienā ar to sadzīvo vairāk nekā 80 000 cilvēku.
Pirmā tipa cukura diabētam, kas sastopams vidēji desmitajai daļai diabēta pacientu, raksturīgs tas, ka slimnieka organismā veidojas antivielas pret aizkuņģa dziedzera beta saliņu šūnām. Pacientiem izsīkst insulīna rezerves, līdz ar to vienīgā ārstēšanas metode ir insulīna terapija mūža garumā. Ar šā veida diabētu lielākoties saslimst gados jauni cilvēki, pat pavisam mazi bērni.
“Faktiski visiem bērniem, kuriem tiek konstatēta šī saslimšana, ir I tipa diabēts,” stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas endokrinoloģe Una Lauga-Tuņina. “Latvijā gadā tas tiek atklāts 60–70 bērniem, turklāt pēdējā laikā – arvien jaunākiem. Jaunākajam no viņiem diabēts diagnosticēts jau 9 mēnešu vecumā.
To, ka kaut kas nav kārtībā ar veselību un rodas aizdomas par I tipa diabētu un insulīna trūkumu organismā, ka derētu nodot asinsanalīzes, var apgalvot jau uzreiz, kad manām kādu kļūstam aizvien vairāk savārgušu. Sasirgušajam ir lielas slāpes, viņš daudz dzer, turklāt arī naktīs, bieži apmeklē tualeti, arī miegam atvēlētajās stundās, vai arī viņam izpaužas enurēze – urīna nesaturēšana naktī.”
Vajadzīgs kā gaiss un ūdens
“Insulīns ir dzīvībai pilnīgi neaizstājama, nepieciešama viela – bez tā cilvēks nevar dzīvot,” akcentē daktere Una Lauga-Tuņina. “Cukura jeb glikozes vielmaiņai un enerģijas iegūšanai var lietot tikai insulīnu – nav citu līdzekļu. Ja trūkst insulīna, organisms nevar normāli nodrošināt sevi ar enerģiju, savukārt bez enerģijas tas nespēj funkcionēt.”
Ja ar diabētu sirgstošais insulīnu neievada pietiekami, veidojas paaugstināts cukura līmenis, kas rada sliktu pašsajūtu. Akūtās situācijās, kad, trūkstot insulīnam, organisms netiek galā ar lielo cukura daudzumu, pacientam atliek vien ārstēšanās slimnīcā. Ilgstošā laika periodā insulīna trūkums un augsts cukura līmenis bojā asinsvadus un nervus visos orgānos. Jutīgākie orgāni apasiņošanas īpatnību dēļ ir acis un nieres, tāpēc tie tiek bojāti vispirms. Parādās tā sauktie vēlīnie diabēta sarežģījumi.
Kad organisms ir pilnīgi izslāpis pēc insulīna, slimnieks var nonākt diabētiskajā komā jeb bezsamaņā, kas ir dzīvībai bīstama. Tā var apdraudēt ne vien tos, kas kādu laiku vispār nav lietojuši insulīnu, bet arī tos, kas to neievada pietiekamā daudzumā vai dara to neregulāri.
“Pacients nedrīkst uzskatīt, ka ar pozitīvām domām vai dziednieku palīdzību varēs iztikt bez insulīna,” brīdina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers endokrinologs un Latvijas Diabēta asociācijas prezidents Ingvars Rasa. “Gan ārsta, gan medmāsas pienākums ir pārliecināt pacientu, ka insulīns ir vitāli nepieciešams. Reizēm talkā nākas saukt arī pacienta tuvākos radiniekus vai draugus.”
Ketoacidozes jeb diabētiskās komas gadījumā, ja pacients steidzami netiek glābts, sekas var būt neprognozējamas – viņš var nomirt. Tā tas bija līdz 1923. gadam, pirms atklāja insulīnu. Kopš tā laika diabēta pacienti, kuri lieto insulīnu, ar diabētu kā pamatslimību faktiski vairs nemirst. Mūžu var saīsināt diabēta komplikācijas vai kāda cita pēkšņa slimība, piemēram, gripa, tāpēc diabēta slimniekiem līdzīgi kā citu hronisku slimību pacientiem iesaka pret to vakcinēties.
Ja slimniekam ir I tipa diabēts, nav citas ārstēšanās kā tikai insulīna terapija. “Par laimi, man pašam nav pacientu, kuri neievadītu insulīnu, bet Bērnu slimnīcas ārstu redzeslokā esošajiem gan tā ir aktuāla problēma, īpaši pusaudžu un jauniešu vidū. Slimnieki neinjicē insulīnu vai arī dara to retāk, nekā vajadzīgs. Jaunie kā strausi iebāž galvu smiltīs – es neko neredzu, neko nedzirdu. Tā ir ļoti pazīstama reakcija – noslēpties aiz bailēm vai aiz kaut kāda cita, teiksim, reliģiska apsvēruma,” saka Ingvars Rasa. “Tāpat bērniem, pusaudžiem un jauniešiem ļoti sliktu pakalpojumu reizēm izdara vecāki, kuri nobijušies, ka jāievada insulīns, un tā vietā izvēlas homeopātiju, dziedniekus, sūkalas, jogu, ājurvēdas medicīnu, adatu terapiju. Līdzīgi dara arī pieaugušie, no kuriem daži pat pamanās insulīnu aizstāt ar alkoholu, kas agrāk vai vēlāk beidzas letāli.”
Šoks pēc diagnozes
“Vissmagāk laikam ir vecākiem,” atzīst endokrinoloģe Una Lauga-Tuņina. “Uzzinot, ka viņu atvasītei ir I tipa cukura diabēts un regulāri būs nepieciešams ievadīt insulīnu, vecākiem parasti iestājas šoks. Ne velti Bērnu slimnīcā darbojas diabēta apmācības kabinets, kur viņiem viss sīki tiek izskaidrots.
Par insulīnu jautājumu nav. Tas nav diskutējams, vai to ievadīt sāksim šodien vai rīt. Insulīns ir dzīvībai nepieciešams, īpaši, ja bērns jau nopietnā stāvoklī nonācis slimnīcā. Šādos gadījumos insulīna ievade jau tiek sākta, pat neprasot vecākiem, ja viņu tobrīd nav klāt. Ja vecāki no insulīna gribētu atteikties, tā jau ir bāriņtiesas līmenī risināma problēma, jo insulīna terapija ir ar I tipa diabētu sirgstoša bērna izdzīvošanas garantija. Mūsdienās adatiņas ir mazas kā oda snuķīši, un insulīna ievadi praktiski nejūt.”
Daktere piekrīt, ka vislielākās problēmas saistībā ar insulīna ievadi ir pusaudžu vecumā: “Sava bērna veselības dēļ vecāki parasti gatavi uz visu un insulīnu viņam ievadīs, bet citādi ir ar pusaudžiem, kuri sevi uzskata par gana gudriem. Tā ir problēma, un nav nevienas brīnummetodes, kā pusaudzi vest pie prāta, kā pierunāt vai piespiest ārstēties. Cenšamies izskaidrot, turklāt tas jādara atkārtoti. Piesaistām psihologus un reizumis arī sociālos darbiniekus, ja redzam, ka bērns bieži nonāk slimnīcā, jo viņam netiek veikta atbilstīga ārstēšana. Reizēm tā ir darbošanās gadu garumā, kamēr viņš pats sāk domāt citādi.”
Medicīna iet uz priekšu
“Medicīnas tehnoloģijas attīstījušās tik tālu, ka ikvienam cilvēkam var piemeklēt insulīna ievades ierīci – tā saukto pildspalvu,” atzīst endokrinologs Ingvars Rasa. “Ja kāda nepatīk, piemeklēs citu. Iešpricē, izmet papīrgrozā, nākamajā reizē paņem jaunu. Tagad ir ļoti asas un īsas adatas – tikai četri milimetri! Dūrienu nejūt – vairs nav kā padomju gados, kad šļirces pirms lietošanas bija jāsterilizē, adatas bija neasas, injicēt insulīnu bija fiziski nepatīkami.
Savukārt cukura līmeni var noteikt ar nepārtrauktu – 24 stundu – mērīšanu, turklāt nedurot pirkstā. Par pirkstu runājot – tam domātas speciālas lancetes, kas visu paveic automātiski.”
Ir arī inhalējamais insulīns (ieelpojams aerosola veidā), bet tas domāts II tipa diabēta pacientiem. Tiek strādāts pie insulīna kapsulās, bet tas ir solis nākotnē, saka ārsts.
Mana pieredze
Diabēta noliegums. Stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas diabēta aprūpes māsa Ilze Veilande: – Nesen man iznāca nopietna saruna ar kādu sešpadsmitgadīgu puisi, kurš nule kā bija izrakstīts no slimnīcas ar I tipa cukura diabētu. Tajā brīdī viņš insulīna injekcijas un paškontroli tā kā pieņēma, neprotestēja. Bet ir pacienti, īpaši pusaudži, kurus agrāk vai vēlāk pārņem diabēta noliegums, un tāds izrādījās kāds cits puisis. Pēc pāris mēnešiem viņš vēlreiz ieradās uz konsultāciju – šoreiz kopā ar mammu, jo viņš negribot ievadīt insulīnu un izlaižot injekcijas. Sarunas ritumā gan nekādi nevarēju viņu pārliecināt, ka insulīns jāievada. Tad es vilku ārā savu pēdējo kārti un teicu: es tevi pilnīgi saprotu, arī man ir diabēts, es to daru jau 30 gadus. Viņš vērās manī platām acīm, neticēja. Teica – ko jūs man te stāstāt! Kaut kādu iestudētu ludziņu! Es paņēmu rokās savu insulinējamo somiņu, kur man ir glikometrs, insulīns. Viņš teica: tas arī var būt izdomāts, jūs tikai gribat mani pierunāt! Es viņam parādīju, kā mēru cukura līmeni, bet tik un tā nevarēju viņu pārliecināt. Jautāju: kāpēc tu domā, ka es tev meloju? Uz to viņš atbildēja: bet jūs izskatāties laimīga! Atbildēju, ka patiešām esmu laimīga!
Es nevaru būt vienmēr klāt. Stāsta Annijas mamma
– Manai meitai patlaban ir trīspadsmit. Pirmā tipa cukura diabēts viņai tika atklāts pirms gada. Kādas bija pazīmes? Uzreiz nedevāmies pie ārsta, vienkārši viņa ļoti daudz ēda un dzēra, bet kļuva arvien tievāka un tievāka. Es par to nemaz neskumu. Domāju – redz, bērns aktīvi dejo un ļoti labi izskatās! Pārspīlēto dzeršanu gan mēs ievērojām. Pēdējā laikā viņai arī bija slikta dūša, bija tā kā nogurusi.
Tad, kad viss notika, es biju devusies komandējumā. Meita palika mājās ar slikto dūšu – kopā ar tēti. Vienā brīdī man intuīcija saslēdzās, un tad jau bija analīžu nodošana. Cukurs bija 24 mmol/l (normāls skaitās līdz 5–6 mmol/l). Vīrs meitu aizveda uz slimnīcu, viņai uzreiz tika sākta insulīna terapija.
Tā kā es to uzzināju, būdama komandējumā, man bija laiks līdz atgriešanās brīdim visu salikt pa plauktiņiem. Sapratu: viena lieta ir tā, ka meitai pašai tagad jāsadzīvo ar šo diagnozi, bet viņa nesaprot, kādēļ nokļuvusi slimnīcā. Viņa vien zina, ka ir slima. Otra lieta ir man saprast, ka šī diagnoze ir uz visu mūžu un ka man jābūt meitai par atbalstu. Ja es nebūšu kārtībā, kādu atbalstu es viņai varu dot!? Raudāt līdzi, parādīt, ka par to vien jāraud?
Annijai no pirmās dienas bija jālieto insulīns. Vai un kā viņa to dara, man kontrolēt grūti. Rādītāji, kad nodevām uz glikēto hemoglobīnu (jeb HbA1c – specifisko hemoglobīna eritrocītu un glikozes savienojums, kura koncentrācija norāda uz vidējo glikozes daudzumu asinīs trīs mēnešu laikā – red.), mums nebija sevišķi labi. Lai ko arī meita teiktu, ka viņa vienmēr visu mēra un dara pareizi, tā vai citādi šīs analīzes apliecina stāvokļa nopietnību.
Meita ir gana patstāvīga, un to brīvību esmu viņai devusi. Arī konstatējusi, ka diena pagājusi, bet viņa vispār nav izmērījusi cukuru. Viņa zina, ka ir jāšpricē insulīns un cik, bet nav izmērījusi un pārliecinājusies par rādījumiem. Tādā ziņā mēs bijām nekārtīgi pacienti. Bet es uz viņu paļāvos. Sākumā biju vairāk klāt, bet tad viņa aizgāja uz skolu, es jau tur nevaru būt klāt. Gribi vai negribi ir jāpaļaujas. Skolasbiedri ir saprotoši. Viņa ir drosmīga meitene, tādā ziņā mēs esam labs paraugs. Es nezināju, kā viņa to uzņems, vai viņa slēpsies, kā to darīs. Viņa to dara klasē. Man šķiet, ka slimnīcā mums bija ļoti labi padomdevēji, kas teica: klasesbiedriem būs interesanti pirmo nedēļu – Annijai, lūk, parādījies kaut kāds peidžeris, ko nu viņa dara, ahā, špricē, parādi man arī! Bet pēc tam vairs nav interesanti, tas vienkārši atkārtojas.
Neesmu apzinīga paciente. Stāsta Liene (18 gadu):
– Pirmā tipa diabēts man ir kopš piecu gadu vecuma. Pirms atklāja, ļoti strauji nokritos svarā, arī daudz šķidruma lietoju. Kad aizveda uz slimnīcu, atklāja diabētu, es jau biju komā, jo bija ļoti augsts cukurs. Tajā dienā bija bezspēks, daudz dzēru, vēmu. Beigās noģību un pamodos slimnīcā.
Es teiktu, ka neesmu apzinīga diabēta paciente. Ir tā, ka apņemos mērīt 4–5 reizes dienā, visu precīzi saskaitīt, bet tad atkal pārņem doma – kāpēc man tas jādara, ka man tā būs visu mūžu. Līdz mūža beigām jādara, tad rokas nolaižas. Iespējams, tas tāds pusaudžu gājiens.
Ja ilgstoši neesmu ievadījusi, parasti beidzas ar nokļūšanu slimnīcā ar ketoacidozi. Kad no tās iznāku, saprotu, ka tā tomēr nevar. Atkal sāku visu mērīt, bet periodiski. Pēdējos gados ketoacidozes, protams, ir mazāk, jo esmu kļuvusi apzinīgāka. Kad biju mazāka, tad bija diezgan bieži. Pa šiem gadiem vismaz kādas 10 reizes esmu pabijusi slimnīcā augsto cukuru dēļ. Bērnu slimnīcas diabēta aprūpes māsa Ilze Veilande ir ļoti labs piemērs, no viņas varu mācīties. Bet katrs ir citāds. Man mēnešiem var būt labi, bet tad vienkārši uznāk. Ir kādi dzīves posmi, kas varbūt saistīti ar citām lietām. Tā bezgala lielā vienaldzība par skolu, par veselību, un rokas atkal nolaižas.
