Uldis Šmits: Instrumenti Igaunijā un Latvijā 0
Igaunijas jaunizveidotās vairākuma koalīcijas sakarā jau parādījušies dažādi pieņēmumi. Varbūt tāpēc nākamās valdības veidotāju paziņojumā bija īpaši uzsvērta apņēmība nelokāmi ievērot pašreizējos ārpolitikas principus, kas balstās dalībā NATO un Eiropas Savienībā, un arī turpmāk atvēlēt aizsardzības budžetam vismaz 2% iekšzemes kopprodukta. Jau iepriekš tika apgalvots, ka Tāvi Reivasa valdības gāšanas iemesli ir iekšpolitiski – viņam un viņa pārstāvētajai Reformu partijai pārmeta stagnāciju ekonomikas izaugsmē, novārtā atstātās sociālās lietas un citas neizdarības. Agrākie partneri sociāldemokrāti, kā arī “Par Tēvzemi” un “Res Publica” apvienība, pēc pašu teiktā, esot piekrituši sadarboties ar Reivasa reformistiem nelabprāt vai teju piespiedu kārtā un vienīgi tāpēc, lai aizšķērsotu ceļu prokremliskā Savisāra Centra partijai. Bet bijušā līdera nomešana no partijas priekšsēdētāja krēsla mainījusi situāciju un nu ir jauna koalīcija. Savisāra pēcteča Ratasa vadībā.
Mums būs interesanti vērot tālākās politiskās norises kaimiņos, protams, arī tāpēc, ka Igaunijas Centra partijas un Latvijas “Saskaņas” vēlētāju loks ir līdzīgs. Atšķirība tā, ka Igaunijā “centristi”, kuri pozicionējas kā sociāli liberāla partija, papūlējās novākt galveno traucēkli sadarbībai ar citiem politiskajiem spēkiem, bet “Saskaņa” nesen rīkotajā kongresā neizrādīja ne mazāko pretimnākšanu eventuālajiem partneriem, kuri varētu būt tie paši, lietojot Ušakova izteikto apzīmējumu, “analfabēti no labējām partijām”. Pēc “Saskaņas” līdera teiktā, Latvijai esot nepieciešami “divi instrumenti – sociāldemokrātija un saskaņa”. Elementāri, Vatson… “Saskaņā”, iespējams, valda pārliecība, ka partija par saskaņu allaž ļoti rūpējusies. Lai gan savulaik šīs partijas atbalstītais valodu referendums, ko tā toreiz arī nodēvēja par “instrumentu”, ir un paliek mūsdienu Latvijas apkaunojošākais politiskais pasākums, kas jūtami sašķēla valsts sabiedrību. Un diez vai to saliedē Rīgas mēra publiskotās t. s. karikatūras vai viņa un citu biedru radošie vingrinājumi retorikā. Ja runājam par sociāldemokrātiju kā “instrumentu”, tad būtu vajadzīgs tā lietojuma izklāsts jeb ilgtermiņa programma, kurā punktu pa punktam iztirzāts, kādā veidā var efektīvi panākt sociālās nevienlīdzības mazināšanu šodienas globalizācijas, tehnoloģiju un vāji kontrolēto finanšu plūsmu apstākļos. Pagaidām mūsmāju “sociāldemokrātija” nozīmē pabalstu solīšanu un vairāk naudas piešķiršanu atsevišķām jomām, kas galvenokārt pasmelta no “labējo analfabētu” veidotā budžeta. Sasniegt ilgtermiņa ekonomikas izaugsmi vienā atsevišķi ņemtā valstī šā gadsimta sākumā izdevās vienīgi Vācijas sociāldemokrātiem, īstenojot reformas, kādas citur Eiropā neuzdrīkstējās veikt pat liberāļu vadītās valdības. Varētu arī sacīt, ka Eiropas Savienība, kuras izveidošanu stipri iespaidoja sociāldemokrātijas idejas, lielā mērā ir tās iekļāvusi savos pamatdokumentos un zināmos aspektos vienmēr īstenojusi atbilstošu politiku. Sociālā taisnīguma principus iemiesoja nevis sociālisma nometnē lieliem burtiem rakstītie sarkanie lozungi, bet Eiropas labklājības valstis. Tiesa, šos principus nākas iedzīvināt arvien grūtāk. Sociālo problēmu risināšana kļūst par vienu no galvenajiem, kā tagad saka, izaicinājumiem.
Tāpēc nepārsteidz, ka Igaunijā, kā arī Lietuvā, kur valdība mainās pēc kārtējām vēlēšanām, jaunās koalīcijas – sociāldemokrāti atkal piedalās abās – izvirza gandrīz identiskus ar demogrāfiskās situācijas uzlabošanu un darbaspēka saglabāšanu saistītus mērķus, nepiemirstot par citiem ne mazāk svarīgiem. Igaunijas partiju paziņojumā turklāt eiropeisko tradīciju garā bija pausta atzinība iepriekšējām valdībām. Tas visnotaļ atšķiras no Latvijā dzirdamajiem opozīcijas saukļiem “pārņemt varu” un “pobeda buģet za nami” (“uzvara būs mūsu”). Leksika nav diez cik izsmalcināta, toties pazīstama, un, galvenais, palīdz saprast, kas kuram īsti kalpo par ģeopolitisko instrumentu.
