Instrumenta skaņošana Ventas vimbām. Makšķernieka stāsts 1
Ventā ūdens līmenis zems, pie rumbas pienākušās uz nārstu ejošās vimbas cenšas tikt pāri rumbai un lido gluži kā pirmie tauriņi pavasarī.
Vakaros, kad pār zemi lēnām laižas krēsla, upe pie Kuldīgas mutuļo un zib vienā sudrabā. Laidiens pa straumes kanti ar makšķeri, vēl viens un vēl, bet copes nav. Te prātā nāk makšķerēšanas lielmeistara Gunta Kārkliņa spārnotais teiciens: “Makšķere, gluži kā vijole, pirms uzstāšanās jāskaņo.”
Guntis makšķerēt sācis četru gadu vecumā, nu jau trīsdesmit gadus nodarbojas ar sporta makšķerēšanu, no kuriem pēdējos deviņus ar labiem panākumiem startē Latvijas izlases zemledus makšķerēšanas komandā. Pagājušajā gadā Guntim piedāvāts kļūt par Kazahstānas izlases treneri, no šā piedāvājuma gan viņš atteicies. Domāju, ka uzrakstītais liekus komentārus neprasa un meistara teiktajam var ticēt uz vārda, tāpēc kopā ar draugu Robertu devos ciemos pie Gunta, lai visus copes smalkumus iepazītu līdz mielēm un laikā, kad kāpj vimba un upe vārās, nepamanītu sīkumu dēļ nepaliktu bez loma.
Upmalā mūs, kā vienmēr smaidīgs un omulīgs, sagaida Guntis, un mācībstunda var sākties. Līdz instrumenta skaņošanai uzreiz gan netiekam, bet sākam ar upes apskati. Samērā spēcīga straume gar krasta izbīdījumu upē laužas uz jūru, zem raga atstraumē ar krietni vien rāmāku plūdumu. Guntis rāda šo vietu un stāsta, ka upes rāmums norāda uz padziļinājumu vai lēzenu pagaru bedri upē. Vimbas pulcējas gan pie bedres ieejas, gan izejas, gaidot kādu ūdenī iekritušu našķi, ko uzlikt uz zoba pirmsnārsta izsalkumā. Sagatavojam iebarojamo ēsmu “NG Mix Vimba”, sajaucam ar zemi attiecībā viens pret trīs (ūdens vēl pavēss un barība spēcīga), Roberts pāris apelsīna lieluma barības bumbas ielidina upē nedaudz zem mūsu atrašanās vietas – ar domu, lai barība krātos upes izejā. Guntis piezīmē, ka zemāk par šo vietu nebūtu vēlams staigāt, ūdens dzidrs kā asara un katra nevēlama kustība var zivis aizbaidīt. Sāku gatavot kumosu vimbai, un atkal meistara komentārs:
– Neesi skops, cieni sevi un zivi, pavasarī zivij, tāpat kā cilvēkam, gribas gaļu, liec 2–3 baltos (mušu kāpuri) un 5–7 motiļus.
Ar slaidu loku raidu makšķeri upē, pludiņš nogrimst un izpeld tikai pēc metriem pieciem no iemetiena vietas. Tas, protams, atkal nav pa prātam mūsu skolotājam, Guntis ņem manu makšķeri, maina pludiņu un grimuli.
– Pludiņam jābūt izsvarotam tā, lai no ūdens ārā būtu apmēram puse, spēcīgā straumē 2/3 no sarkanās pludiņa antenas. Šajā vietā var makšķerēt ar pludiņiem, kuriem desmit gramu celtspēja, lielākā straumē lietoju lielākas celtspējas pludiņus, tas nepieciešams, lai ēsmas pieturēšanas brīdī pludiņš neceltos ārā no ūdens.
Pie reizes tiek mainīta arī mana fluorkarbona pavadiņa un āķis. Pētu āķi, veikalā tāds nav redzēts, Guntis paskaidro:
– Grimulim jāpeld ne augstāk kā piecus centimetrus virs grunts, lai āķis ar kārdinošo ēsmas pušķi spiestos vēl tuvāk gruntij, lietoju paša uzlabotus veikalā pirktus 10–12 numura āķus, uz kuru kātiņa tūlīt zem cilpas uztinu tievu kapara stieplīti, kuru pēc uztīšanas nokrāsoju un nolakoju, vēlāk, kad ūdens iesilis, izmantoju āķus, kuriem ap kātiņu aptīts un nokrāsots balts diegs. Vimbai vistīkamākās ir spilgti dzeltena, spilgti zaļa vai spilgti sarkana krāsa. Pavadiņai izmantoju 0,12 – 1,14 mm resnu monoauklu, tāda paša resnuma fluorkarbona aukla man liekas pārāk stīva.
Guntis ar uzlaboto kātu raida ēsmu upē un pa straumes un rāmuma robežu, nedaudz ar pirkstu uz multiplikatorspoles piebremzējot tās skrējienu, pludina uz leju. Pēc metriem piecpadsmit pludiņa antena nedaudz sagāžas, seko zibenīgs, īss, bet ass piecirtiens un Gunta balss:
– Nāc velc!
Ņemu kātu, kura spice saliekusies lokā, un lēnām ietinu auklu. Zivs straumē trako kā nelabā, bet jau drīz tās galva ir ārā no ūdens, zivs ierij gaisu, paliek rāma, un es izvadu to krasta seklumā.
Līdzīgā veidā tiek uzlabota arī Roberta makšķere, un jau pirmajā metienā, pēc desmit metru slīdēšanas, pludiņš uzrāda copi, kāts līkumā, un atkal sākas dievišķīgais jampadracis. Pēc minūtēm desmit cope pieklust, bet jauna barības porcija to atkal atdzīvina. Zivis ēsmu ņem arvien tuvāk un tuvāk, tas norāda uz to, ka iebarojamā ēsma tās piesaista. Nepilnas stundas laikā saķeram normu (7 vimbas), bet bauda, kuru gūstam makšķerējot, ir tik liela, ka vēl pāris stundu pavadām pie upes, klausoties meistara stāstos un ķerot skaistās un sportiskās zivis, kuras atlaižam dzimtajā stihijā.
Kārtējo reizi pierādījās, ka makšķerēšanā, gluži tāpat kā visur citur, nav nenozīmīgu sīkumu, katra lieta ir no svara un katrai ir liela nozīme, lai mēs no sava tik ļoti iecienītā atpūtas veida gūtu maksimālu baudu un patikšanu un mums būtu arī ko uzlikt uz ģimenes svētku galda. Sakām milzīgu paldies mūsu skolotājam Guntim Kārkliņam, kurš ar savām rāmajām, pārdomātajām un pamatotajām darbībām pierādīja, ka piedāvājums kļūt par izlases treneri nav bijis nejaušs.
