Inkēns – galvojuma upuris vai aplaupītais 36
Valsts akciju sabiedrība “Reverta” pārdevusi izsolēs vairākus kādreiz pazīstamā žurnālista un ekspolitiķa Edvīna Inkēna nekustamos īpašumus, piedzenot viņam daļēji piederošā uzņēmuma nesamaksāto kredītu, kuram viņš devis galvojumu. E. Inkēns uzskata, ka vēršot parāda piedziņu nevis pret kredīta ķīlu, bet pret viņa personīgo mantu, “Reverta” rīkojusies netaisnīgi.
Iecere ražot būvmateriālu
“Biju nodomājis iesaistīties uzņēmējdarbībā,” stāsta E. Inkēns, “kopā ar domubiedriem nodibinājām uzņēmumu “Constance”, kas Latvijā uzsāktu jauna būvmateriāla izejvielu ražošanu. Citur pasaulē šo no koka skaidām un plastmasas atgriezumiem ražoto izejvielu tehnoloģiju jau pazīst aptuveni 20 gadus. Bet Latvijā tā vēl nebija apgūta, tāpēc šķita, ka šim produktam būs pieprasījums un noiets.”
2006. gadā ražošanas iekārtu iegādei Reverta” (toreiz vēl “Parex banka”) piekrita piešķirt aizdevumu 410 000 eiro apmērā, nodrošinājumam pieprasot arī uzņēmuma līdzīpašnieku galvojumus, kā arī noslēgt trīspusēju atpakaļpirkuma līgumu starp uzņēmumu “Constance”, banku un ražošanas iekārtu piegādātāju – SIA “Ecogumutech”.
Viens no šī līguma noteikumiem paredzēja: ja kaut kādu iemeslu dēļ piegādātās iekārtas ražošanai neder, tad to piegādātājs tās atpērk, savukārt “Constance” atdod bankai aizdevumu. Tā kā gandrīz viss bankas izsniegtais aizdevums arī tika iztērēts šo iekārtu iegādei, Edvīnam šķitis, ka aizdevuma ņēmējs – “Constance” riskē pat mazāk nekā piegādātājs.
Biznesa plāns pajūk
Kad uzsākta ražošana, drīz atklājies, ka SIA “Ecogumutech” piegādātās iekārtas tomēr neatbilst ražošanas tehnoloģijai. Piegādātājs bija kļūdījies ar ražošanai nepieciešamo iekārtu izvēli. Lai atbilstu, bijušas vajadzīgas vēl citas, kuru iegādei būtu vajadzīgi vēl 40 līdz 60 tūkstoši eiro. Bet, tā kā tādas summas uzņēmumam vairs nebija, arī ražošanu nebija iespējams turpināt, labi iecerētais biznesa plāns pajuka.
“Kad tas notika, par šo neveiksmi, protams, nebiju priecīgs. Bet sākumā pat pārāk neuztraucos. Jo biju pārliecināts, ka nodrošinājumam un kredīta saistību dzēšanai kalpo šis trīspusēji noslēgtais atpakaļpirkuma līgums,” stāsta E. Inkēns, “arī galvojumu savulaik parakstīju tāpēc, ka man likās – liela riska nav. Kredīta saistības neizpildot, bankā ieķīlātās ražošanas iekārtas tiktu pārdotas izsolē, tādējādi nosedzot bankā paņemto aizdevumu.”
