Inkārsalā atkal zelta laiks. SPĒKA stāsts pēc liktenīgās dienas bērnam 0
Iveta Ecētāja – lauku sieviete, par kuru daudzi saka: optimisma un uzņēmības avots. Mediķe, divu dēlu māte. Jaunākajam – skaistie un sarežģītie astoņpadsmit. Desmit pēdējie lielākoties bijuši tikai sarežģītie, jo Matīss ir puisis ar īpašām vajadzībām. Tāds kļuva pēc galvas traumas.
– Jūsu mājām neparasts nosaukums – Inkārsala. Pati izdomājāt?
– Māju cēla mans vectēvs, es te pārstāvu jau trešo paaudzi, Matīss – ceturto. Arī man savulaik vārds nelika miera, bet neatradu citu izskaidrojumu kā ink saistību ar zeltu, bet sala – ar Lubānas ezera tuvumu. Īsi pirms kara Inkārsala tiešām piedzīvoja zelta laikus – stallis pilns zirgu, kūts – lopu. Tad viss tika izpostīts. Vectēvu par saistību ar mežabrāļiem apcietināja uzreiz pēc kara, vecmamma – viņai bija trīs meitas, jaunākā tikko dzimusi – tika izvedamo sarakstos. Taču viņai laimējās – 1949. gada 25. marta rītā krievu zaldātiņš apžēlojies un mežā teicis – mūc! Viena no izglābtajām meitenēm – mana mamma.
Es šajā mājā esmu dzimusi. Kolhoza laikos vectēva celtajā kūtī bija teļu ferma. Citi bērni skatījās Četrus tankistus un suni, mēs ar brāli, tiklīdz no skolas, vai nu ganos, vai biešu vagā, jo barība tam jaunlopu baram bija pašiem jāsagādā. Gan rūgtuma pietika, gan interesantuma un sapņu par skaistu nākotni.
– Saistījāt tos ar medicīnu?
– Biju sacerējusies kļūt par feldšeri. Taču izrādījās – tad jāliek eksāmens arī fizikā un matemātikā, kas man nepadevās. Tā pēc vidusskolas iestājos Rīgas 2. medicīnas skolas māsiņās. Kad to beidzu, tiku norīkota darbā mācību prakses vietā – Stradiņos. Apprecējos, piedzima vecākais dēls; tagad viņš studē psiholoģiju.
– Asiņu balss izrādījās stiprāka, ka tomēr atgriezāties Inkārsalā?
– Ģimenes dzīvē Rīgas laiks izrādījās ļoti sarežģīts. Brālis pēc apprecēšanās aizgāja uz sievas māju.
Mūsu vecākiem vieniem kļuva par grūtu tikt galā ar saimniecību. Tiklīdz kolhozi pajuka un varēja atgūt īpašumus, iedomājos, ka vides maiņa kaut ko pavērsīs uz labu. Atgriezos. Kaut gan vīru tā nenoturēju, darbs savas puses cilvēkos un Matīsa piedzimšana tiešām bija labas pārmaiņas. Līdz brīdim, kad notika nelaime.
– Pastarītis piedzima vārgs?
– Tieši otrādi – neparasti sparīgs un veselīgs. Vēl bija pavisam mazs, kad jau soļoja omei līdzās ar govs ķēdi rokās, kad abi veda lopiņu baru uz tālajām pļavām. Viņam ir krusttēvs – superīgs puisis, Kaspars. Mūsu ģimenes vairākās paaudzēs turējušās kopā, un Kaspars, tikai astoņpadsmit gadus vecs, piekrita uzņemties šo pienākumu. Prātā aina no laikiem, kad Matīsam bija pieci gadi. Kaspara traktoram aizmugurē piekabe, pilna ar sienu, riteņnieks rūcinās uz māju pusi, bet viņš mierīgi kāto pār pļavu. Kabīnē nevienu neredz. Prasu, kas pie stūres, Kaspars atbild: tavs dēls. Man aiz šausmām stīvas kājas, taču tieku nomierināta: neuztraucies, Matīss vienmēr brauc uzmanīgi un lēnām.
Ome ar opi nebeidza atkārtot: nākamais Inkārsalas saimnieks.
– Kas ar Matīsu notika?
– Bija 2003. gada 16. marts. Mijkrēslis, ap pieciem vakarā. Visi pie mājas. Pieaugušie ņēmās pa kūti, kam blakus bija nokrauta tikko atvestu baļķu kaudze, bet puikas slidinājās pa peļķēm, jo nesen bija uzsalis.
Kas un kā tajā liktenīgajā vakarā notika, laikam nekad īsti neuzzināšu. Atskrēja Artūrs – izskatā, kādā savu allaž nosvērto vecāko dēlu vēl nebiju redzējusi, un izdvesa: Matīsam uzkrita baļķis. Laikam zēni, cenšoties izveidot kaut ko līdzīgu šūpolēm, bija mēģinājuši baļķi griezt, bet tas kustībā trāpījis Matīsam pa galvu.
Nezinu, kā ir vieglāk – vai, ja neko citu nesaproti, kā vien – ir slikti. Vai arī ar mediķa prātu uzreiz aptver, ka ir daudz ļaunāk, nekā slikti. Tik vien jaudāju kā piezvanīt ātrajiem.
Saistībā ar notikušo vēlāk izskanēja: vecāki bērnus nepieskatīja, neuzmanīja. Diemžēl ir reizes, kas pie lielākās cenšanās izslīd ārpus pieskatīšanas un uzmanīšanas. Varbūt – lai atgādinātu, ka nekad līdz galam nespēsim aprēķināt, kurā mirklī kādam var paslīdēt kāja, lai paliktu apakšā spilventiņu.
Matīsam tobrīd bija astoņi gadi, pavasarī būtu pabeidzis 1. klasi.
– Medicīnas iespējas šo spilventiņu nenodrošināja?
– Joprojām esmu pateicīga visiem, kuri glāba manu bērnu – katrā no ārstēšanas posmiem tika darīts viss, kas cilvēku spēkos un profesionāļu kompetencē. Ātrie mūs uzreiz aizrāva uz Madonas slimnīcu, pēc dažām stundām no Rīgas ieradās neiroķirurgs Juris Indriksons. Teica bez aplinkiem: ja pēc trim diennaktīm zēns vēl būs dzīvs, vedīsim uz Rīgu. Pats atbrauca Matīsam pakaļ un ceļā uzmanīja.
Smadzeņu satūkuma dēļ operāciju uzreiz veikt nevarēja. Galvaskauss, trieciena dēļ pa skrimšļotajām šuvēm atvēries, izskatījās kā ar ādu pārvilkts kāposts… Mediķu viedokļi par to, kad jau drīkst vai vēl nedrīkst operēt, atšķīrās, tomēr iznākums bija iepriecinošs: operācija izdevusies.
Pirmajās dienās Matīss reanimācijā gulēja kopā ar vēl vienu puisīti, kurš jau ilgāku laiku bija pieslēgts dzīvības funkcijas nodrošinošiem aparātiem. Todien tuvinieki bija atnākuši atvadīties, jo tika informēti, ka visi viņa resursi izsmelti.
Ienākusi palātā, tad pirmo reizi atskārtu, ka cilvēkam ir ne tikai fiziskais veidols, bet arī neredzams dubultnieks – dvēsele, kam dažreiz ir sava, ar ķermeni nesaistīta dzīve. Aparāti rādīja, ka abiem spiediens ceļas, temperatūra kāpj.
Daktere čukstēja: ja tā turpināsies, Matīsam tūlīt izkusīs smadzenes. Taču es nepārprotami jutu: abu zēnu dvēseles ir ārpus viņiem, nevis izmocītajos augumiņos. Varbūt strīdas, varbūt atvadās, varbūt mēģina par kaut ko vienoties.
Tad viss norima. Puisītim blakus gultā – norādot uz ieiešanu lielajā mierā. Bet par Matīsu bija nepārprotami skaidrs – viņš ir atgriezies. No tiem mūsu prātam nesasniedzamajiem tālumiem, kur bija atradies.
Tad viena no aizgājēja satriektajām vecmāmiņām pienāca pie manis, apskāva un nočukstēja: kaut jums viss beigtos labāk nekā mums.
Pēc tam bieži esmu domājusi: ja viņas vietā būtu es, vai spētu tā – no sirds vēlēt, lai otram viss beidzas labāk? Brīdī, kad sāpe tik šausmīga, ka vienīgais, ko gribas darīt – kliegt un vaimanāt, par ko tas man. Bet dziļi zemapziņā tomēr pieskaroties domai, ka dalīta bēda varbūt ir mazāka.
– Vēlējums piepildījās?
– Gan tās vecmāmiņas teiktais, gan vēl kāds vēlējums, ko izsacīja Liāna, meitenīte, kurai Jaungada naktī neuzmanīgi izšauta raķete bija saārdījusi pusi sejas. Pirms izrakstīšanās no slimnīcas pienāca pie Matīsa gultas – viņš vēl atradās komā – un tikko dzirdami nočukstēja: aizmigušais princi, celies augšā. Jo pēc operācijas Matīss ilgi nenāca laukā no bezsamaņas. Kaut cik atgriezies realitātē, nerunāja. Pirmos vārdus pateica tikai pēc vairākiem mēnešiem. Radi bija mani uz dažām dienām palaiduši mājās – 25. jūnijā ir mana dzimšanas diena. Atgriezusies slimnīcā, noliecos, lai iedotu dēlam buču, pēkšņi dzirdu: mamma… Gandrīz bez skaņas, taču ļoti skaidri. Skaistākā dāvana, kādu jebkad esmu jubilejā saņēmusi. Stiprinājums, lai spēks dzīvot tālāk.
– Kur radāt saprašanu, kā to darīt?
– Sākumā noturēties ļāva tikai savējie. Slimnīcā biju pavadījusi jau trīs mēnešus, nācās atgriezties darbā, bet dēlam bija vajadzīga uzmanība divdesmit četras stundas dienā. Matīsa omīte ar opīti vairs nevarēja atļauties būt veci. Mana krustmāte, mammas māsa, pārkārtoja dzīvi, lai varētu braukt viņam līdzi uz rehabilitācijas kūrēm – vispirms Vaivaros, tad Līgatnē. Ārkārtīgi daudz Matīsa labā paveica viņa krusttēvs. Jau uz slimnīcu Kaspars veda kasetes, kurās bija ierakstīta traktora iedarbināšanas skaņa kopā ar uzmundrinājumu: dzirdi, jau pavasaris – mums laiks art un sēt. Citā kasetē viņš bija ierunājis pasakas.
– Kā Matīss uz šādiem ierakstiem reaģēja?
– Tieši neko nepauda, tomēr pieļauju, ka kaut kādos līmeņos dzirdētais viņu tomēr skāra. Tagad jau par to vairs nešaubās: lai arī cilvēks ir komā, viņš visu uztver un jūt. Tā mūsu būtības daļa, ko sauc par dvēseli, dažkārt dzīvo savā, ar ķermeni nesaistītā pasaulē. Jo ik pa laikam, sevišķi jau pēc iznākšanas no slimnīcas, Matīss izmeta kaut ko tādu, ko ar tolaik sastingušajām maņām viņam nebija iespējams uztvert.
Atgādināja notikumu un sarunu detaļas, kas norisinājās komas laikā. Ir teicis: es redzēju Dieviņu, mēs runājāmies.
Pret visu, kas saistāms ar mistiku, esmu ļoti rezervēta, tomēr mēs ar Stasi aizvien vairāk pieļaujam arī mums neizzinātas pasaules eksistenci.
– Staņislavs jūsu dzīvē ienāca pirms vai pēc nelaimes?
– Pēc šķiršanās apņēmos, ka man vairs neviena vīrieša līdzās nebūs, bet notiek, kā notiek. Ielūgumi uz koncertiem un sarkanas rozes – tas viss vēl bija nē! laikos. Taču, kad meža darbos man uzkrita koks un visu kārtot nācās ar ieģipsētu roku, pret Staņislava piedāvājumu palīdzēt saskaldīt malku izturējos pielaidīgāk. Ne jau tikai tāpēc, ka lauku dzīvē sievietei vienai iztikt grūti. Viņš ir krietns cilvēks. Matīss viņu sauc par tēti.
Stasim bija, ko izturēt, pie kā pierast, no kā nenobīties. Lai apgūtu darbības, kas vajadzīgas sevis aprūpēšanai, Matīsam gandrīz viss bija jāmācās no jauna – staigāt, noturēt karoti, apģērbties. Sākumā spēja izveidot tikai dažus vārdus. Kad bija izdomājis paust kaut ko vairāk, bet nevarēja, kļuva nikns – vai nu koda, vai sita. Staigājām vienos zilumos. Kad Matīss normāli sāka runāt un klunkurēt uz savām kājām, tas pārgāja. Stasis bija un joprojām ir blakus. Stiprs un balstošs.
Vienā mirklī par daudziem gadiem pieaugušāks kļuva lielais brālis. Taču arī pateica: mammu, es uz svētdienas skolu neiešu. Es vairs Dievam neticu.
– Matīsa izglītība palikusi nepabeigtās 1. klases līmenī?
– Jau pirmajā pēcslimnīcas rudenī mūs paņēma Ošupes pamatskoliņas 2. klasē – mājapmācības režīmā. Reizi nedēļā braucām uz turieni, pārējo laiku darbojāmies pēc īpaši izveidotas programmas paši. Tā – gadu pēc gadu virzījāmies uz priekšu. Pēc dokumentiem skaitās, ka Matīsam ir deviņu klašu izglītība, kas iegūta mājapmācībā. Tomēr ar lasīšanu joprojām grūti – īsus vārdus, piemēram mamma, Matīss sasaukt kopā var, bet ar garākiem sākas minstināšanās. Burtus pazīst, tomēr, tiekot līdz vidum, sākumā izlasītais jau aizmirsts. Biežāk, ieraugot vārdu, uzmin to pēc redzes atmiņas. Vienīgi to, kas viņa dzīvē ienāk jauns, uztver uzreiz. Pirmo reizi redzētu ciemiņu vārdus, neparastākus teicienus. Taču tikpat ātri visu aizmirst. Matīsa ilglaicīgajā atmiņā cieši iegūlis vien tas, kas bija saistīts ar dzīvi pirms liktenīgā notikuma: skola, traktors, Kaspars.
– Kāda tagad ir jūsu ikdiena?
– Dienās, kad nedežurēju – es strādāju neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukumu brigādē –, savu laiku esmu pakārtojusi dēlam. Viņš mostas agri, piecos no rīta jau acis vaļā. Vispirms līksms: Labrīt, mammu! Ja atbilde neseko, jau nepacietīgāk: Iveta! Bet beigās pavisam uzstājīgi: Ivčik! Tā ir mana skolas laiku iesauka. Sabučoju viņu, noklausos, ka esmu vismīļākā, viskrutākā mamma pasaulē, un dodamies dienā iekšā.
Matīsam fiziskā spēka ir pārpārēm, bet ļoti jāregulē tā izmantojums, ne mirkli nedrīkst atstāt viņu vienu. Malku ienesīs, bet cirvi labāk lai neierauga – atradīs simts iespēju, kā ar to savārīt ziepes. Viņš ātri piekūst. Uzrāviens, un pēc brīža pulveris jau izšauts. Tas attiecas uz jebkura veida koncentrēšanos.
Reizi nedēļā braucam uz Madonu, uz nodarbībām Bērnu un jauniešu centrā. Tādiem cilvēkiem kā Matīss ļoti nepieciešama vieta, kur speciālistu uzraudzībā var pavadīt visu dienu vai daļu no tās. Kamēr tāda nav, izmantojam šī centra laipnību.
Fantastiski pasniedzēji ierāda mūsējiem darbošanos arī ar lellēm, mālu. Matīss jūtas starā, ka prot ar rokām parādīt, kā rodas jauna planēta vai kā lido putns, veras zieds. Apjomīgu keramikas trauciņu kolekciju pats izveidojis. Nevar vien sagaidīt, kad pienāks laiks zobārstes apmeklējumam – katrreiz grib viņai dāvināt kādu no saviem darbiem. Sākumā ar stomatologu bija problēmas – braucām uz Rīgu, procedūru nācās veikt narkozē, bet Matīss no šādiem stāvokļiem iziet ļoti smagi. Tad mums ieteica dakteri Studenti tepat Madonā. No pirmās reizes abiem tik labs kontakts, ka zobārsta apmeklējums Matīsam tādi paši svētki kā tikšanās ar krusttēvu.
Esmu arī biedrības Mēs saviem bērniem valdes locekle. Tajā darbojas Latvijā vienīgais kolektīvs, kur šādi cilvēki – mūsu mūžīgie bērni – dejo kopā ar saviem vecākiem. Saucas – Mazais cilvēciņš. Ja gadās kādu nodarbību kavēt, Matīss kļūst nikns – tik ļoti viņam gribas būt sabiedrībā, paust savu mīlestību arī pret citiem, ne tikai mājiniekiem.
– Kā pārējie uztver šos apliecinājumus? Nav gadījies just sāpīgu pretsitienu?
– Šajos desmit gados esmu pārliecinājusies: jaunā paaudze ar šādiem cilvēkiem saprotas bez mazākajām problēmām.
Madonā ir bērnudārzs, kuram viena daļa bija brīva. Meklējot iespēju nodarboties ar dziedinošām terapijām, vērsāmies pie vadītājas ar lūgumu atvēlēt šīs telpas mums. Viņa, protams, prasīja atļauju vecākiem, kas lielākoties ir gados jauni cilvēki. Ne mazāko iebildumu: cik labi, ka bērni jau no mazotnes redzēs, ka pasaulē esam ļoti dažādi. Turpretī pārdesmit gadus vecākie, tie, kuri auguši laikos, kad invalīdu apkārt nebija – visi tika novākti no acīm un turēti četrās sienās – noskaņoti gandrīz vai naidīgi. Ko ņematies ar tādiem, kuriem vieta pansionātā? Nedod Dievs, tādam pieskarties – atraujas kā no spitālīgā, izmet ko aizvainojošu.
– Ko jūs viņiem atbildat, tiem niknajiem?
– Neko nesaku, reaģēju tikai tad, ja kādam mana atbilde ir vajadzīga. Tad dalos savā pārliecībā, ka neviens no mums nav pilnvarots atņemt otram tiesības justies labi, dzīvot emocionālā piepildījumā.
Tā robeža, kas veido dalījumu mēs – viņi, normālie – nenormālie, taču ir tik smalka un nepastāvīga – garantija, ka mana un manu tuvinieku vieta uz visiem laikiem būs tikai vienā no šīm pusēm, netiek izsniegta nevienam.
Protams, kādam nepieciešams arī pansionāts, bet kāpēc tas jāattiecina uz visiem?
Nebūt neuzstāju, ka par šādiem tematiem ikvienam visu laiku jādomā. Vairāk rēķinos, lai mana pieredze kļūtu par uzmundrinājumu tiem, kurus līdzīga nelaime iedzinusi zemē. Atgādinātu, ka nedrīkst padoties. Jācīnās!
– Pēc rakstura esat karotāja?
– Viens jau nekāds cīnītājs nav. Man stāvoklis, kad likās: dzīve apstājusies un tajā vairs nekā nebūs, ilga vairākus gadus. Tolaik strādāju Ošupes skolas medpunktā, ne par kādām atbalsta organizācijām ne zināju, ne tādas meklēju. Skolotāja, kuras draudzene Madonā bija deju kolektīva Mazais cilvēciņš vadītāja, gribēdama mani no šīs nomāktības izraut, bija lūgusi viņu, Lienīti Ozolnieci, iesaistīt kādās aktivitātēs arī mūs ar Matīsu. Tieši tobrīd kolektīvs gatavojās braucienam uz Slovākiju un autobusā bija brīvas vietas. Lienīte uzrunāja, vai negribu doties līdzi. Mēs vēl nekur ārpus mājām nebijām rādījušies, tāpēc atgaiņājos: puika knapi klunkurē, somas jānes, svešos jābūt – netiksim galā! Lienīte: kā tu vari zināt, tiksi vai ne, ja neesi pamēģinājusi?
Protams, bija ļoti daudz sarežģījumu un kreņķu, bet galā tikām. Taču galvenais – sapratu, ka cilvēku ar līdzīgām problēmām ir daudz, bet citam citu ir iespējams balstīt. Kopš tā laika sabiedriskās aktivitātes man tikpat svarīgas kā pašas bērna liktenis.
Mazie projektiņi, lielāki, pavisam lielie. Tā esam tikuši pie naudas galda spēļu un mūzikas instrumentu iegādei, atskaņošanas aparatūrai, deju apaviem. Jau trīs reizes notikušas biedrības rīkotās vasaras nometnes. Šogad pat paredzētas divas – bērniem un jauniešiem atsevišķi. Paldies Madonas novada domei, akciju sabiedrībai Latvijas valsts meži un Mārtiņa fondam par sarūpētajiem līdzekļiem.
Biedrības paspārnē nesen izveidojām Ķengur- mammas Rufijas vecāku skolu. Nodarbības notiek reizi mēnesī – mūs izglītot bijis psihologs, kosmetologs, dārznieks, logopēds.
Esmu no tiem, kas var izdomāt idejas. Tiesa, saprašanas, kā tās realizēt, dažreiz pietrūkst. Taču vienmēr atrodas kāds, kam tieši šīs lietas padodas labāk.
Tāpēc nešaubos, ka lielais sapnis – dienas centrs tiem, kuri ir citādāki – vairs nav neaizsniedzamos tālumos jaušama vīzija. Centrs atrastos Madonā, bet aptvertu arī Lubānas, Cesvaines, Ērgļu, Varakļānu novadu, lai būtu vairāk cilvēku, kuriem iespēja saņemt šo pakalpojumu.
– Cik daudziem tāds centrs būtu vajadzīgs?
– Kad nesen Sabiedrības integrācijas fondam rakstījām projekta pieteikumu par dziedinošo terapiju nepieciešamību – smilšu un mūzikas atveseļojošā iedarbība, speciāli apmācītu suņu izmantošana, Montesori pedagoģijas principu apgūšana –, konstatējām: bērnu ar īpašām vajadzībām līdz astoņpadsmit gadu vecumam Madonas apkārtnē ir ap deviņdesmit. Ja pierēķina arī nedaudz vecākus – vēl vairāk. Tas, ka biedrībā Mēs saviem bērniem patlaban iesaistījušās tikai ap divdesmit ģimenēm, vienīgi izgaismo situāciju, ka daudziem joprojām nav drosmes izrauties no sprosta, kurā viņus ielikusi nelaime.
– Matīsam nepieciešama uzraudzība divdesmit četras stundas diennaktī. Citiem noteikti ir līdzīgi. Kas ar šiem bērniem un jauniešiem nodarbosies? Tur taču vajadzīgi ne tikai attiecīgu jomu speciālisti, bet cilvēki ar Mātes Terēzes gēnu.
– Speciālisti mums ir brīnišķīgi, bet vēl vairāk esmu pārsteigta par brīvprātīgajiem, līdzcilvēkiem. Ārkārtīgi daudz nesavtības šajos gados esmu ieraudzījusi. Sākot ar brīdi, kad es, bēdu nomākta, to pat nespēju saskatīt, tomēr Lubānas evaņģēliski luteriskajā baznīcā draudze bija noturējusi aizlūgumu par Matīsa atveseļošanos, bet viņa skoliņā tika vākti ziedojumi, lai man būtu iespējams uzturēties kopā ar dēlu pēc iespējas ilgāk. Un beidzot ar faktu, ka mums biedrībā ir jauna meitene, kura, tikai labas sirds motivēta, raksta projektus, ka atlīdzību par savu darbu nesaņem biedrības grāmatvede. Un kādus jauniešus iespējams iepazīt vasaras nometnēs! Daudzi brauc ne tikai no tuvākas vai tālākas apkārtnes, bet pat no Rīgas. Sākumā varbūt vēloties sevi pārbaudīt neierastos apstākļos, tomēr vē lāk – patiesas cilvēkmīlestības dēļ. Mūsu bērni viņus uzrunā, varbūt pamodina katrā ielikto programmu būt labam un līdzcietīgam.
– Sakāt – mūsu bērni, taču tiekam mudināti teikt cilvēki ar īpašām vajadzībām. Vai svarīgi lietot šo apzīmējumu savulaik ierastā invalīdi vietā?
– Tagad iesaka vēl aptverošāku apzīmējumu – cilvēki ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem. Taču man šķēpu laušana par piemērotāko terminu liekas nevietā. Kādas gan īpašas vajadzības? Tās ir visparastākās katra cilvēka vajadzības – būt mīlētam, pieņemtam, saprastam. Zināt, ka brīdī, ja pašam būs grūti tikt galā, kāds pasniegs roku. Nevis žēlojot: kāds tu nabadziņš, bet esot gatavam palīdzēt iekāpt transporta līdzeklī. Lielveikalā pajautājot, vai pasniegt to preci, līdz kurai roka nesniedzas.
Manās ausīs arī vārds invalīds skan gluži korekti, ja vien kopā ar sapratni un iejūtību.
Savādi, bet, iegūstot šo pieredzi, man tagad vieglāk saprast jebkuru, ar ko nākas saskarties. Ar īpašām un pavisam parastām vajadzībām. Apjaust, kāpēc cilvēks rīkojas tieši tā. Pieņemt viņu. Saprast, ka ikvienam no mums dzīvē ir savs, atšķirīgs uzdevums.
– Kāds ir jūsējais?
– Kā man reiz teica draudzene: acīmredzot tev šis kauss bija jāizmalko tālab, lai vilktu arī citus uz augšu. Lai vēl kādam palīdzētu dzīvot pilnvērtīgi, izturēt un nepadoties. Mācītu saskatīt iemeslu priekam arī situācijās, kad visvieglāk nolaist rokas.
– Kas prieka vērts gadījies pēdējā laikā?
– Ar Liānu, meitenīti, kuru sašāva ar raķeti, un viņas mammu pēc slimnīcas sazinājāmies tikai pa telefonu un elektroniski, bet nesen arī redzējāmies. Viņa, pārtapusi divdesmitgadīgā skaistulē, smaida un lēni saka: aizmigušais princi, tu esi pamodies. Bet Matīss laimīgs – atbildei viņu satver kā vieglu pūciņu, smaida un samīļo.
Liānai ir ļoti grūti runāt, viņai bieži uznāk epilepsijas lēkmes, tomēr izdevies nostāties uz kājām, atgriezties dzīvē.
Un vēl kāds svarīgs notikums pie lielajiem ieguvumiem pieskaitāms – diploms par pirmās pakāpes augstākās izglītības iegūšanu. Kādreiz gribēju kļūt par feldšeri. Nesanāca. Tagad mazliet citādākā ceļā šis sapnis piepildījies – pēc trīs gadu neklātienes studijām no medmāsas esmu kļuvusi par ārsta palīgu. Tā ir kvalifikācija, kas tagad nepieciešama darbam neatliekamās palīdzības brigādē. Tikko bija izlaidums.
