Iniciatīva, kurai vērts sekot! 5
No Māras Libekas raksta “Ārste: “No šodienas runāju tikai valsts valodā.”” (“LA”, 29. jūnijā) secināju, ka labāk vēlāk nekā nekad.
Ir tomēr mūsu vidū patrioti, cilvēki, kuri saprot, ka tikai mēs paši ar savu nostāju, neatlaidību varam panākt, ka cittautieši sāks sadzīvē, sabiedriskās norisēs plašāk lietot valsts valodu. Turklāt nav jau runa tikai par valodas nemācēšanu, bet gan, ka bieži vien trūkst vēlmes to ikdienā lietot. Šajā ziņā mēs atpaliekam no savu kaimiņu attieksmes Lietuvā un Igaunijā. Lūk, daži piemēri.
Pirms gadiem desmit biju aizbraucis uz Viļņu. Lai noskaidrotu, kā ar sabiedrisko transportu varētu nokļūt pie paziņas, kurš dzīvo vienā no pilsētas jaunajiem rajoniem, vērsos krievu valodā pie policista, piebilstot, ka esmu no Rīgas un protu tikai latviešu, vācu un krievu valodu (igauņu valodu pat nepieminēju, kaut esmu igaunis un protu arī to). Policists man detalizēti skaidroja, kā man nokļūt iecerētajā vietā, tikai diemžēl lietuviski. Kad vēlreiz atgādināju, no kurienes esmu un kādas valodas protu, atkal sekoja skaidrojums lietuviski, tikai lēnākā tempā. Un tikai pēc vēlreizējā skaidrojuma, ka seno un dižo lietuviešu valodu diemžēl vēl neprotu, līdzās stāvošais otrs policists man izskaidroja jau krievu valodā, kā nokļūt iecerētajā vietā. Protams, varētu jau dusmoties, ka policisti man uzreiz nepaskaidroja krieviski, taču reizē viņi parādīja, kura ir valsts valoda Lietuvā. Tur arī veikalos, kafejnīcās vispirms ar jums centīsies sazināties lietuviski un, ja nu nesanāks, tad iespēju robežās pāries uz klienta lietoto valodu.
Gluži līdzīgu attieksmi esmu novērojis Tallinā. Vispirms klients tiek uzrunāts igauniski. Jāpiezīmē, ka tā nav indoeiropiešu valodu saimē, tādēļ arī krieviem grūtāk apgūstama. Tomēr igauņu lēnīgā, nogaidošā attieksme, pirms pāriet uz krievu valodu, ir darījusi savu. Krievi ne tikai mācās igauniski, bet arī cenšas šajā valodā sazināties. Par to raksta presē un stāsta paziņas.
Daktere Inga Rezgale sarunā ar žurnālisti teica: “Ir jābūt normālai attieksmei pret valsti, kur tu dzīvo, un valsts valodas zināšanas ir šīs attieksmes sastāvdaļa. Mēs paši vien esam vainīgi, ka tik ilgi ļaujam necienīt savas valsts valodu.” Tie ir viedi vārdi! Tik tiešām, vietā un nevietā mēs steidzamies demonstrēt savas svešvalodu, šajā gadījumā krievu valodas, zināšanas. Tikko klients ierunājas latviski ar akcentu, tā vietā, lai pacietīgi noklausītos viņa teikto, mēs pārejam uz krievu valodu. Tā nu esam nonākuši tur, kur esam! Arvien mazāks skaits krievvalodīgo cenšas runāt latviski. Sliktu piemēru rāda arī dažāda līmeņa vadītāji, runājot, dažkārt pat lauzītā krievu valodā, kad tos intervē vietējie krievu mediji.
Katram latvietim vajadzētu atcerēties, ka viņa valodu cienīs tikai tad, ja viņš pats to cienīs un iespējami plaši lietos. Paldies dakterei Ingai Rezgalei par iniciatīvu, kurai vērts sekot!
