Ingus Ulmanis: Pasaulei atdarinājumus nevajag 0
Jau piekto gadu pēc kārtas mūziķis, grupas “Lādezers” solists un dažādu muzikālu projektu autors Ingus Ulmanis aicina izbaudīt zinātnes, mūzikas, dzejas un vizuālās mākslas unikālo savienību “Dabas koncertzāle”. 30. jūnijā Daugavpils novada Demenē galvenā varoņa godā celts sarkanvēdera ugunskrupis. Sarunā Ingus Ulmanis par zaļo pārliecību, dabu cilvēkā un popmūziķa karjeru.
Pēdējos gados Ingus Ulmanis no populāras grupas “frontes vīra”, kādreizējās televīzijas “sejas” un radio “balss” pārtapis itin veiksmīgā muzikālu projektu autorā un īstenotājā jeb producentā. Viņa radošos prātus pārmaiņus nodarbina bērnu mūzikas koncertprojekts “Brīnumskapis”, kas, pirms diviem gadiem aizsācies ar bērnu dziesmu albumu, nu iazveidojies par veiksmīgu koncertprojektu, bet līdzās tam ik gadu viņa vadībā kopā pulcējas lieliski mūziķi, lai radītu oriģinālu dabas, mūzikas un zinātnes sintēzes projektu “Dabas koncertzāle”.
Pirms pieciem gadiem mūziķi ieinteresējusi tikšanās ar vides pētniekiem, zinātniekiem – izrādījies, starp viņiem ir daudz mākslinieku. Toreiz arī radusies doma, ka iespējams mūziku un zinātni pasniegt kā simbiozi, ikreiz atsedzot kādu piemirstu pašmāju elementu. “Pamazām klāt pieauga dzeja, deja un citas lietas. Svarīgi, ka es neizgudroju stāstu, tas jau eksistē. Mans uzdevums ir zinātnes pusi pasniegt cilvēkiem savienojumā ar emocijām,” uzsver mūziķis. Tā izvērtusies par pastāvīgu “zīmolu” ar turpinājumiem – uz pirmo dabas koncertzāli sabrauca 300 cilvēku, bet pērn tajā viesojušies jau ap 5000 skatītāju.
Nenoliedzami, pasmaida mūziķis, abos projektos fonā ir izglītojošs, pat audzinošs motīvs. Abos gadījumos iznāk uzrunāt ģimenes, jo, izrādās, šajā mērķauditorijā visvairāk apvienojušies gan bērnu dziesmu klausītāji, gan dabas draugi.
“Abas koncepcijas šiem cilvēkiem patīk tīri filozofiski, pēc tam jau sekundāri ir tas, kas tur notiek, kāda mūzika tiek spēlēta, kā tas tiek attēlots.” Ingus piebilst – to, ka pats vienmēr bijis mazliet “zaļš”, nekad neesot slēpis.
Jautājums par paša transformāciju no solista, “Lādezera” līdera producentā, ideju autorā un īstenotājā mūziķi it nemaz nemulsina. “Daudzi varbūt nezina, bet paralēli “Lādezeram” esmu darbojies arī televīzijā. Tā man daudz ko deva ne tikai izturēšanās ziņā, bet arī citādi. Tāpat veidoju starptautiskas mūzikas konferences, iepazinos ar mūzikas industriju kopumā, nācās tikties ar ārkārtīgi gudriem cilvēkiem visā pasaulē. Kā lielas apdrošināšanas kompānijas mārketinga direktors mācījos paskatīties uz visu no tirgus pozīcijām. Tagad, pilnībā atgriežoties mūzikā, tas viss kopumā mani mācījis nebūt tik subjektīvam savā mūzikā. Tā ir sabalansēšanas prasme – saprast, ka ne vienmēr tas, ko daru, ko izdomāju, ir vispareizākais, un atrast, kas ir svarīgi cilvēkiem.”
Svarīgākais, uzsver Ingus, ir būt ārpus standarta. “Nevienam pasaulē tagad nav vajadzīgi jauni džeza projekti vai dažādu citu populāru stilu pārstāvji. Mums jābūt īpatnējiem, nevienu neinteresē atdarinājumi, kas mums šeit, Latvijā, varbūt liekas ārkārtīgi skaisti. Pat ja tu spēlē roku, tev jāmēģina atrast tādu mūziku, ko nav spēlējuši pasaulē, un nav jābaidās, piemēram, no vārda “Latvijas roks”. Katrs grib, lai areāls, kurā viņš kaut ko dara, paplašinās. Gribu domāt, ka arī es radu projektu, kas nav tikai lokāls. Šobrīd “Dabas koncertzālei” ir ārkārtīgi liela atsaucība arī ārzemēs.”
Jautāts, vai popmūziķa karjera un “Lādezers” jau liekami pagātnes arhīvos, mūziķis pasmaida – tieši otrādi, ļoti labprāt atkal uzspēlētu kopā ar kolēģiem. “”Dabas koncertzālē” muzicē Aigars Voitišķis, tādēļ nekur tālu no “Lādezera” neesam arī šobrīd. Domāju, mēs vēl varam radīt labas dziesmas.” Ingus priecājas, ka “Dabas koncertzāles” māksliniekiem pievienojušies gan Kaspars Tobis (“Dzelzs vilks”), gan arī Andris Sējāns, vien piebilstot – skumji, ka nedz “Brīnumskapja”, nedz “Dabas koncertzāles” dziesmas nespēlē radio. “Šī nav tikai bērnu mūzika, to klausās pieaugušie, un iet pa gaisu tieši pieaugušie,” teic mūziķis. “Mēs smejamies, ja Aigars Voitišķis būtu pianists, nevis ģitārists, tad laikam viņš būtu labs komponists. Protams, strādājot radio, sapratu, ka tiek pildīts formāts un mēs tajā neierakstāmies.”
Jautāju, kā pie idejas autoriem ik gadus nonāk “Dabas koncertzāles” stāsta galvenie varoņi – sīkputniņš čunčiņš, rakstu ķērpis, šūnakmens, brūnā aļģe jeb pūšļu fuks, bet šogad – ugunskrupis?
“Pirmkārt, tam jābūt sastopamam Latvijā,” skaidro mūziķis. “Bieži vien tas ir daudz redzēts, bet maz par to ir dzirdēts, mēs to izceļam gaismā. Sākumā runājām par čunčiņu, kas ir ļoti bieži sastopams Latvijā, tomēr neviens īsti to nezināja. Pērn bija brūnaļģe, ko uzskata par jūras mēsliem.”
Šī gada varonis – sarkanvēdera ugunskrupītis – ir īpašs. Tā acu zīlītes ir sirds formā, tam ir dienvidniecisks vēderiņš, bet eiropeiska muguriņa, kā par labāko draugu stāsta Ingus. Latīniskais krupīša nosaukums – “bombina bombina” nozīmē “klusu skanošs”. Tā galvenā pazīme ir dziedāšana jeb vokalizēšana, izrādīšanās meiteņu priekšā. Tādēļ šoreiz “Dabas koncertzāle” pieņemšot operas veidu. “Lai man piedod operas mīļotāji, bet es to uzskatu par izrādīšanās mākslu. Mūsu operā galvenie solisti būs itāliešu izcelsmes skaistule Ululone un sēļu puika ar čehu saknēm – Kunka,” pasmaida mūziķis. “Protams, mēs mākam to, ko mēs mākam – taisām skanošu operu, krupīšu operu. Šis krupītis mīl cilvēka tuvumu, ziemo zem akmeņiem, pie dīķiem, tādēļ māju taisa pamestā mājā Daugavpils pusē, Demenē. Izrādās, Daugavpils ir tuvāk Rīgai nekā Liepāja, ir interesanti uzzināt, kas ir Augšzeme, kas ir Sēlija. Jebkura vieta, ja uz to paskatās savādāk, var kļūt par koncertzāli.”
