Ingūna Rībena: Preambula tēvzemei un brīvībai 10
Laiku pa laikam cilvēces vēsturē pienāk brīži, kad nākas uzrakstīt to, kas agrāk bijis pats no sevis saprotams arī nerakstīts. Ja cilvēce nekad nebūtu atkritusi no Dieva, arī Bībele nebūtu uzrakstīta. Un, ja desmit baušļi būtu ikviena cilvēka sirdsapziņā, Dievam nebūtu nācies tos ar burtiem uzrakstīt uz Mozus akmens galdiņiem. Savukārt Barontēvs paguva pierakstīt latvju dainas laikā, kad tās sāka zust no latviešu tautas atmiņas, kur tās nepierakstītas bija glabājušās gadu simtiem.
Šie piemēri ilustrē to, kāpēc tieši tagad mums ir kļuvusi nepieciešama Satversmes preambula. Kad Satversmes tēvi lēma Latvijas pamatlikumu, šī preambula ar svaigām brīvības cīnītāju asinīm bija rakstīta mūsu zemes tīrumos, mežos un purvos, un šinī nevis ar burtiem, bet ar asinīm rakstītajā preambulā bija iekļauti visi gadsimtiem lolotie latviešu tautas sapņi, cerības un centieni. Toreiz Satversmes autori nevarēja zināt, ka Latviju gaida pusgadsimtu ilga okupācija un kādas būs tās sekas, nedz to, kāda būs situācija pasaulē pēc simt gadiem.
Nākamgad apritēs septiņdesmit gadu, kopš ir apklusušas pēdējās kaujas, kurās latvieši kara laukā cīnījās par savas valsts brīvību. Vīriem, kas tajās palika dzīvi, tagad ir ap deviņdesmit gadiem. Mēs zinām, cik garš ir cilvēka mūžs, un labi saprotam, ka drīz uz pasaules nebūs vairs neviena cilvēka, kas kara laukā būtu lējis asinis par Latvijas valsti un tās brīvību. Viņā saulē cits pēc cita aiziet arī izcilākie okupācijas laika disidenti. Šo cilvēku klātiene līdz šim ir bijusi dzīva, burtiem nerakstīta Satversmes preambula, kas ar sirdsapziņas varu ir uzturējusi spēkā nesagrozītu un skaidru Latvijas valsts ideju. Šiem cilvēkiem aizejot, mums, kas neesam savas asinis par Latviju lējuši, ir pienākums viņu cīņas mērķus un ideālus formulēt skaidros un kodolīgos vārdos un piešķirt tiem valsts pamatlikuma spēku un svaru.
Preambulas uzdevums ir skaidri formulēt, ko mēs saprotam ar tiem diviem svētajiem vārdiem, kas ir iekalti Brīvības piemineklī: Tēvzemei un brīvībai, – lai neviens ārējs vai iekšējs ienaidnieks turpmāk nevarētu sagrozīt šo jēdzienu patieso nozīmi, tādējādi sagraujot Latvijas valsts pastāvēšanas pamatus.
Vispirms par Tēvzemi
Kā labi zināms, liela daļa Latvijas iedzīvotāju un pat pilsoņu dzīvo agresīvas kaimiņu lielvaras informācijas telpā. Ideoloģisku cīņu ar Krieviju mēs jau esam zaudējuši, tanī pat lāgā neiesaistoties. Īsi sakot, Latvija joprojām ir valsts vispār bez jelkādas ideoloģijas (ja vien par ideoloģiju neuzskata fiskālo disciplīnu un cīņu pret homofobiju). Visu Latvijas informācijas telpu piepilda politiķu savstarpēji kašķi un epikūriska labklājības ideālu propaganda, kura galu galā ir pilnīgs absurds vienā no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Godīgi sakot, tiem, kas nav latvieši, patiešām varētu būt grūti saprast, kāpēc jāizvēlas dzīvot Latvijas informācijas telpā, kur valda politiķu sīkie, savtīgie un nožēlojamie meliņi, ja no otras puses tiek piedāvāti vēsturiski vērienīgi un profesionāli Krievijas meli.
Ja Kremļa mērķis ir bijis veicināt zināmas Latvijas iedzīvotāju daļas nelojalitāti Latvijas valstij, tad jāatzīst, ka te Kremlim nav bijis uzticīgāka un labāka palīga par politisko eliti, kas jau divdesmit gadu nav likusies ne zinis par mūsu valsts iedzīvotāju ideoloģisko pārliecību. Šai ziņā tā ir parazitējusi uz okupācijas gados rūdītā latviešu tautas patriotisma. Latvijā valda ideoloģisks vakuums.
Man, protams, var iebilst, ka Ulmaņa diktatūras laika spēcīgā ideoloģija nespēja pasargāt Latviju no 1940. gada okupācijas. – Taisnība. Toties Ulmanis spēja radīt ideoloģiju, kas okupācijas apstākļos veselu pusgadsimtu izdzīvoja tautas apziņā un parādīja savu spēku Atmodas un barikāžu laikā. Mēs galu galā dzīvojam valstī, kuras pašreizējā neatkarība ir izcīnīta nevis ar militāriem, bet ar ideoloģiskiem ieročiem.
Uzticēt iedzīvotājiem pilnīgu ideoloģisko pašapkalpošanos – to varbūt var atļauties lielas un bagātas valstis, kuru suverenitātei nedraud nekādas briesmas, un nācijas, kuru skaits ir mērāms desmitos miljonu. Mēs to atļauties nevaram.
Pirmkārt, vairāki simti tūkstošu latviešu jau ir, kā saka, nobalsojuši ar kājām, pamezdami Latviju, tāpēc ka mūsu valsts tos ir audzinājusi nevis patriotisma, bet gan labklājības ideālu garā, pati aiz nabadzības nespēdama nodrošināt šo ideālu realizāciju. Citiem vārdiem sakot, mūsu valsts šiem cilvēkiem pati ir parādījusi durvis. Bet Latvijas depopulācija kļūst par aizvien nopietnāku draudu valsts suverenitātei. Skaidrs un Satversmē nostiprināts Latvijas valsts pastāvēšanas mērķa formulējums ir pirmais nepieciešamais solis virzienā uz tādu valsti, par kuru ikviens valstsnācijas pārstāvis var justies atbildīgs un kuru ikviens Latvijā dzīvojošs cittautietis var cienīt.
Otrkārt, nevar nepamanīt draudīgu tendenci, ka Latvijas jaunākās paaudzes intelektuāļu prātus aizvien agresīvāk pārņem tādas modernas sociālantropoloģiskas idejas, kas ir vērstas uz tautas nacionālās, morālās un reliģiskās identitātes iznīcināšanu. Spilgts piemērs tam ir viens no aktīvākajiem Levita preambulas teksta kritiķiem, alternatīva preambulas teksta autors, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Minēšu divus citātus no viņa rakstiem: “Neskatoties uz to, ka mums subjektīvi šķiet, ka latviešu tauta pastāv, sākot iedziļināties, precīzāk, mēģinot izdibināt, kā iespējams novilkt robežas starp to, kas pieder un kas nepieder šai tautai, neizbēgami nākas secināt, ka to nav iespējams izdarīt.” Un otrs citāts: “Būtu labi, ja mēs varētu apzināties, ka tauta, nācija, valoda, kultūra – tās ir zināma līmeņa metaforas, kuras mēs izmantojam kā ikdienā nepieciešamu vienkāršojumu, labi apzinoties, ka realitātē tās neeksistē.”
Tas nozīmē, ka pēc Sedlenieka domām Latvijas valsts pastāvēšana ir balstīta uz metaforām, kas realitātē nepastāv. Tie mūsu tautas dēli, kas dus Brāļu kapos, ir ziedojuši savu reālo dzīvību cīņā par metaforu, kas realitātē neeksistē. – Atliek tikai piebilst, ka Klāvs Sedlenieks ir Latvijas valsts angažēts docētājs vienā no Latvijas universitātēm, tātad par nodokļu maksātāju naudu izglīto nākamās Latvijas inteliģences paaudzes. To es nebūt nesaku tādēļ, lai aicinātu cenzēt Sedlenieka lekcijas un uzskatus, bet gan tādēļ, lai ilustrētu tās latviešu sabiedrībā novērojamās ideoloģiskās tendences, kas draudīgi lūkojas Latvijas kā nacionālas valsts pašlikvidācijas virzienā.
Ja te kāds grib teikt, ka preambulas projektā formulētie valsts idejas pamatprincipi ir saprotami paši no sevis, tad es domāju, ka patiesībā tie šobrīd turas uz ārkārtīgi nedroša un apdraudēta pamata un ir pienācis pēdējais laiks tos skaidri un nepārprotami nostiprināt.
Tālāk par Brīvību
Okupācijas režīmu nosodījums Egila Levita teksta projektā ir izteikts skaidri un komentārus neprasa. Es pievērsīšos citai ārkārtīgi svarīgai lietai, proti, kristīgo vērtību minējumam preambulas tekstā. Arī tā ir viena no lietām, pret ko ir vērsusies mūsu morālās identitātes skaudēju kritika.
Princips, ka baznīca ir šķirta no valsts, ir pareizs. Taču, atšķirībā no pirmās brīvvalsts, mūsu atjaunotā valsts nav gribējusi ne ar mazo pirkstiņu kustināt to uzdevumu un pienākumu nastu, ko agrākos gadsimtos valsts bija deleģējusi baznīcai. Proti, mūsu valsts neliekas ne zinis par sabiedrības morālo deģenerāciju. Valsts izliekas to neredzam vai varbūt arī tiešām neredz, jo ir pakļauta tieši tam pašam deģenerācijas procesam. Skolēnu narkomānija un skārdeņu alkoholisms te ir tikai ledus kalna redzamā daļa.
Ja valsts, šķiroties no baznīcas, negrib uzņemties tās baznīcas funkcijas, kas rūpējas par sabiedrības tikumību, tad agri vai vēlu valstij nākas uzņemties Dieva funkcijas, un proti – tieši represīvās. Ar tādu nolūku tika nodibināts, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, un par kādu farsu tas izvērties, to visi zina. Šī represīvā iestāde ir dārga un neefektīva, jo mēs nevaram gaidīt, ka sabiedrībā, kur ir atcelti jebkādi ētiski imperatīvi, pēkšņi izdosies nodibināt represīvu struktūru, kuras darbinieki nez kādēļ būs taisnīgāki un neuzpērkamāki par tiem, ko viņi taisās apkarot.
Spilgts piemērs ir nesenais skandāls, ar ko beidzās neveiksmīgais mēģinājums izveidot sabiedrisko “Maksimas” traģēdijas izmeklēšanas komisiju: izrādās, pa visu Latviju vairs nevar sameklēt ne piecus kompetentus un sabiedrībā cienījamus cilvēkus, kas bez savtīgām un melīgām ambīcijām būtu gatavi veikt svētīgu un vajadzīgu sabiedrisku darbu. Un pati “Maksimas” traģēdija jau parādīja, ka demoralizācijas puvums visos sabiedrības un valsts slāņos ir sasniedzis tādu stadiju, ka kļūst bīstams cilvēku dzīvībai.
Kristīgo vērtību minējums nebūt nenozīmē to, ka valstij būtu jāsaka cilvēkiem priekšā, kādā veidā un pēc kādas doktrīnas ticēt Dievam. Nē, – tas nozīmē, ka Latvijas valsts ir tapusi un pastāv saskaņā ar Rietumu pasaules lielo un patieso vērtību – proti, cilvēka individuālo brīvību, kādu to ģeniāli ir noformulējis Mārtiņš Luters savā darbā Par kristīga cilvēka brīvību: “Kristīgs cilvēks ir brīvs kungs pār visām lietu lietām un nevienam nav pakļauts. Kristīgs cilvēks ir labprātīgs kalps visām lietu lietām un ikvienam pakļauts.”
Atsaucoties uz kristīgām vērtībām, mēs norobežojamies no tādas klaji destruktīvas un ačgārnas, bet Rietumu pasaulē diemžēl aizvien agresīvāk dominējošas brīvības izpratnes, kādu ir formulējis sātanists un narkomāns Alisters Kroulijs: “Dari, ko gribi – tas lai ir tavs bauslis!” – Nav šaubu, ka šāda sagrozīta brīvības izpratne ir taisns ceļš uz elli – gan atsevišķam indivīdam, gan nācijai, gan valstij, gan veselai civilizācijai. Kristīgā izpratnē brīvība ir visaugstākā atbildības forma. Tanī pašā laikā, piesaucot kristīgās vērtības, mēs norobežojamies arī no jebkādām totalitārisma idejām un izpausmēm, apliecinot ikviena cilvēka individuālās brīvības vērtību tādā izpratnē, kā tas teikts nupat minētajā Lutera citātā. Piesaucot kristīgās vērtības, mēs sakām, ka mūsu valstiskās morāles pamats ir desmit baušļi un Kristus mīlestības evaņģēlijs.
Divdesmit gadu žurnālisti mūsu tautai stāsta par to, cik sarežģītas ir mūsu politbiznesa elites attiecības ar baušļiem “tev nebūs zagt” un “tev nebūs nepatiesu liecību dot”. Jautājums: vai tai paaudzei, kas pa šiem divdesmit gadiem ir uzaugusi nemitīgā valsts izzagšanas un melu gaisotnē, zagšana un melošana būtu jāuzskata par normālu vai nenormālu rīcību? Atbildēts šis jautājums tiktu tad, ja kāds no valsts izzadzējiem būtu notiesāts un sēdētu aiz restēm. Bet uz to mūsu valstī laikam nav ko cerēt. Tāpēc kristīgo vērtību minējums preambulā, spītējot mūsu pašreizējai realitātei, nozīmē principiālu apliecinājumu, ka Latvijas valsts nav dibināta kā zagļu, blēžu un meļu valsts. Tā mēs izsakām savu cerību, ka varbūt vismaz mūsu bērni reiz dzīvos tādā Latvijā, kur sabiedrības un valsts varas rīcību noteiks mūsu tautas un visas cilvēces visaugstākie ētiskie principi.
Savukārt Kristus mīlestības evaņģelijs, kas māca mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, universāli nosaka mūsu valsts sociālās atbildības principus pret visiem tās iedzīvotājiem, īpaši pret dzīves pabērniem – bāreņiem, nabagiem, slimniekiem, invalīdiem, nespējniekiem, bezpajumtniekiem un bēgļiem. Šis pats universālais mīlestības princips galu galā ir vienīgais, kas var veiksmīgi atrisināt jebkādas starpnacionāla rakstura problēmas mūsu valsts iedzīvotāju starpā.
Tiem, kas negrib redzēt kristietības vārdu mūsu Satversmes tekstā, es gribu atgādināt kādu ļoti nopietnu vēstures faktu. Pēdējā gadsimta laikā Eiropā ir bijuši divi gadījumi, kad valsts vara oficiālas ideoloģijas līmenī ir atteikusies no kristietības vērtībām un aizstājusi tās ar citām. Pirmo reizi tas ir noticis 1917. gadā Krievijā, otru reizi – 1933. gadā Vācijā. Tieši šo divu valstu pretkristīgie režīmi bija tie, kas 1939. gadā vienojās izdzēst Latvijas Republiku no pasaules politiskās kartes. Nav uz pasaules valsts, kas no šiem režīmiem būtu cietusi vairāk nekā Latvija. Ko nozīmē valstiskā līmenī atteikties no kristīgām vērtībām, mums liecina mūsu vēsturiskā atmiņa par Baigo gadu, par Rīgas geto, par Rumbulu, par Krievijas nāves nometnēs nobendētajiem latviešiem.
Piesaukt Satversmes preambulā kristīgās vērtības nozīmē pateikt, ka Latvija nekad vairs nebūs tā vieta, kur kristīgais cilvēkmīlestības princips tiks aizstāts ar intelektuāļu kabinetos izdzimušām surogātideoloģijām, lai veiktu varmācīgus sociālantropoloģiskus eksperimentus ar valsts iedzīvotājiem. Latvijas tauta nekad vairs negrib piedalīties tādos eksperimentos ne kā cietēja, nedz kā noziegumu dalībniece.
Ierakstot kristīgās vērtības Satversmes preambulā, mēs būsim principiāli fiksējuši Kristus cilvēkmīlestības mācībā balstīto brīvības izpratni – kā visaugstāko atbildības formu attiecībās starp valsti un visiem tās iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu nacionālās un konfesionālās piederības.
Fiksēt mūsu nacionālās un morālās identitātes pamatprincipus valsts pamatlikumā – tā šobrīd ir mūsu vēsturiskā iespēja un pienākums, apzinoties visus ārējos un iekšējos draudus Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanai. Tā būtu nepiedodama gļēvulība, ja mums pietrūktu dūšas piešķirt likuma svaru tiem ideāliem, par ko mūsu tautas dēli abos pasaules karos nebaidījās liet savas asinis. Neizmantot mūsu vēsturisko iespēju – tā būtu nodevība pret mūsu valsts dibinātājiem, pret visiem, kas par Latviju kāvušies kara laukā, pret izsūtītajiem, pret tiem, kas okupāciju laikos nebaidījās pacelt balsi pret varas pārspēku; tā būtu nodevība pret visām nākamajām latviešu paaudzēm.
