Inguna Granta: Nav saprotama divējādā attieksme no politikas veidotāju puses privātskolu jautājumā 1
Autore – Inguna Granta, pedagoģe, “Neatkarīgās izglītības biedrības” pārstāve un RTU Inženierzinātņu vidusskolas direktora vietniece
Šobrīd daudzus privātskolu vadītājus māc bažas un neskaidrība par pastāvēšanu nākotnē. Tiekoties ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvjiem un ministri tiek runāts par un ap dažādām lietām, tomēr būtiskākais – vai privātskolas saņems valsts līdzfinansējumu arī nākotnē – netiek atbildēts.
Divējādā attieksme no politikas veidotāju puses nav saprotama, jo arī privātskolās tiek izglītoti mūsu valsts bērni.
Nav skaidrības par līdzfinansējumu nākotnē
Lai raksturotu šobrīd valdošo stāvokli, noteikti jāmin neskaidrība un informācijas trūkums. Tiekoties ar politikas veidotājiem, tiek piesauktas vecas lietas un runāts riņķī apkārt, tomēr nav skaidrības par būtiskāko – vai privātskolas nākotnē varēs rēķināties ar valsts līdzfinansējumu un kādi būs kritēriji finansējuma piešķiršanai?
Vairākkārt tika pieminēts fakts, ka, lai skola saglabātu līdzfinansējuma saņemšanu, vispirms tiks vērtēti skolu kvalitatīvie rādītāji, kur noteiktās pozīcijās jāsaņem vismaz vērtējums ”labi”.
Ja valsts līdzfinansējums tiks apturēts, pieņemu, ka vairākas skolas savu darbību apturēs vai pat izbeigs.
Ja skola ir akreditēta, tā ir jāatbalsta
Protams, katrai privātajai izglītības iestādei ir savs dibinātājs un īpašnieks, tomēr nevar novelt visu atbildību uz dibinātāja pleciem, pasakot, lai dibinātājs pats domā, kur rast līdzekļus.
Arī privātskolas izglīto mūsu valsts bērnus, kuru vecāki maksā nodokļus. Arī šie bērni ir mūsu valsts nākotne, kurā nepieciešams ieguldījums. Ja reiz valsts ir akreditējusi skolu, ļāvusi tai darboties un pastāvēt, nepieciešams arī atbalsts. Līdzfinansējumam ir jābūt, tāpat, kā slieksnim tā saņemšanai, tomēr tam jābūt racionālam un pārdomātam.
Skolām ar 20 gadu pieredzi ir zināšanas un redzējums
Ir saprotamas politikas veidotāju bažas, ka, nepastāvot nekādiem kritērijiem vai sliekšņiem, tiks atvērtas neskaitāmas privātskolas, kurās mācītos vien daži bērni un kuras arī pretendēs uz finansējumu.
Taču, lai noteiktu atbilstošus kritērijus, vislabākais risinājums būtu dialogs ar jau pastāvošajām skolām.
Virkne privātskolu Latvijā darbojas ilgstoši, dažas pat vairāk nekā 20 gadus, tāpēc komunikācija ar šīm skolām un to vadītājiem, bet, būtiskākais, ieklausīšanās viņu ieteikumos, būtu ļoti vērtīga. Šo skolu vadītājiem ir pieredze un redzējums.
Negatīva ietekme uz reemigrāciju
Minimālais skolēnu skaits nav labākais kritērijs finansējuma saņemšanai, jo privātskolu ideja paredz nelielu skolēnu skaitu, lai katrs bērns var saņemt individuālu pieeju. Privātskolas nereti izvēlas ģimenes, kuru bērni dažādu iemeslu dēļ nevar mācīties lielās skolās vai klasēs.
Tie var būt bērni, kuriem nepieciešama iekļaujoša izglītība, kuri mācījušies ārzemēs vai kuru ģimenēs sarunvaloda nav latviešu valoda u.tml.
Ja valsts, no vienas puses, kā mērķi ir definējusi reemigrāciju, sekmējot ģimeņu atgriešanos, tad veidojas zināma pretruna, ja no otras puses, tiek plānots finansējuma samazinājums vai pārtraukšana privātskolām, jo tieši šajās skolās reemigrējošiem bēriem ir vieglāk iekļauties. Atņemot līdzfinansējumu, mēs noteikti ietekmēsim to ģimeņu skaitu, kuri izlems atgriezties.
Privātskolās ir mazāks skolēnu skaits, individuāla pieeja, tāpēc reemigrējošiem bērniem ir vieglāk integrēties.
Centralizēto eksāmenu rezultāti nav optimālākais kritērijs
Arī centralizēto eksāmenu rezultāti nav optimālākais kritērijs, īpaši privātskolu gadījumā jau pieminēto dažādo skolēnu dēļ. Analizējot eksāmenu rezultātus, ļoti būtiski ņemt vērā, kādi bērni un kāpēc izvēlējušies mācīties nelielā skolā? Rezultātus nevar vispārināt un salīdzināt bez jebkādiem papildus skaidrojumiem un kritērijiem.
Vides indikators ir paši skolēni
Kvantitatīvo kritēriju vietā jādod priekšroka kvalitatīvajiem – jāņem vērā, kā skolu un tās piedāvāto izglītību vērtē paši skolēni un vecāki, kas zināmā mērā ir pasūtītāji. Tāpat jāņem vērā, kādas papildus aktivitātes piedāvā skola, kāda ir mācību vide, struktūra u.tml. aspekti. Tie nav skaitliski rādītāji, tāpēc vērtēšana ir sarežģītāka.
Ja higiēnas normas var noteikt valsts līmenī un izmērīt atbilstību tām, tad vides indikators ir paši skolēni.
Šādi kvalitatīvie kritēriji ir viens no darbiem, pie kā jāpiestrādā. Tas nebūs viegli, taču rezultāts būs tā vērts, jo katram bērnam ir tiesības mācīties atbilstoši savām spējām un varēšanai un tikt atbilstoši novērtētam.
