Inga Kalna: Esam savas zemes kultūras ministri 0
Pasaulē pazīstamā Latvijas operdziedātāja Inga Kalna dzimtenē dzied reti – šoruden universālā stila meistare uz LNO skatuves iemirdzēsies tikai vienā izrādē, Nikolaja Rimska-Korsakova operas “Cara līgava” koncertuzvedumā 27. oktobrī, kur viņas izcilais soprāns skanēs Marfas lomā dramatiskajā stāstā par Ivana Bargā līgavas likteni.
– Tikko dziedājāt arī Rīgas Tehniskās universitātes 150 gadu jubilejas koncertā…
– Latvijai tas ir ļoti svarīgs pasākums. Ir labi, ka mums izglītība turpinās un tam tiek pievērsta liela uzmanība. Izglītība ir tā, kas mūs virza uz priekšu. Mums nav nedz dimantu, nedz naftas, nedz gāzes, tikai koksne, ko reizēm pārdodam “Ikea”, – mājās, Hamburgā, man ir plaukts, uz kura rakstīts “made in Latvia”. Tomēr pasaulē mūs atpazīst izglītības dēļ.
– Kā jūtaties, dziedot kopā ar kādreizējiem Nacionālās operas kolēģiem?
– Kopā ar mūsu solistiem sen neesmu dziedājusi operu, bijuši tikai atsevišķi koncerti – pēdējoreiz Verdi “Rekviēms” pirms pusotra gada.
Mums ir cilvēki, ar kuriem lepoties. Viņi daudzus gadus ceļ gan operas prestižu, gan operteātra nozīmi pasaulē.
Ir milzīgs prieks par Samsonu Izjumovu (Grigorija Graznoja lomā. – A. K.). Viņš ir tik labā formā un tik skaisti dzied. Liels prieks arī par Andri Ludvigu, kuram ir ļoti piņķerīga loma (Ivans Ļikovs. – A. K.). Rimska-Korsakova mūzika mums, dziedoņiem, nav viegla, jo viņam bija instrumentālista domāšana. Piemēram, mana partija principā rakstīta klarnetei. Toties kāds orķestris! Gan krāšņs, gan caurspīdīgs, citur – blīvs.
– Marfas, skaistās cara līgavas, lomu dziedāsiet pirmoreiz…
– Pirmais iespaids par šo operu bija aptuveni 12 gadu vecumā, kad Čaikovska dziedātāju konkursa finālā ārijas no “Cara līgavas” dziedāja Marina Šaguča. Toreiz mācījos pavisam ko citu, bet dziedāšana jau kaut kur zemapziņā gozējās. Nodomāju, ja kādreiz dziedāšu, tad šo labprāt gribētu nodziedāt. Beidzot tas notiek! Protams, interesantākie tēli ir Grjaznojs, Ļubaša. Viņi izdzīvo lielākās, trakākās un dedzīgākās kaislības. Marfa ir ļoti pastorāla – caurspīdīga, trausla, maiga, meitenīga…
– Opera ir krievu valodā…
– Jā! Operu krieviski dziedu pirmoreiz. Atzīšos, tas ir ļoti grūti, nācās pacīnīties.
– Kurp vedīs ceļš pēc Rīgas?
– Kopš meita pērn sāka iet skolā, es piebremzēju darbu. Visās kāzās līgava nebūsi! Mums, māksliniekiem, dzīvē ir arī citas lomas. Daru tikai to, kas pašai šķiet interesants, no kā es kā māksliniece un personība nevēlos atteikties. Tagad meita mācās otrajā klasē, savu ritmu varu mazliet paātrināt. Pēc “Cara līgavas” došos uz mājām, uz Hamburgu, jāatkārto “Burvju flauta”, ko pirms pusotra gada ieskaņojām kopā ar Renē Jakobu (izdevniecība “Harmonia Mundi”). Novembrī ar šo uzvedumu dosimies Eiropas turnejā, desmit dienās būs pieci koncerti Amsterdamā, Briselē, Romā, Barselonā un Lisabonā. Nākamais gads paies Mocarta operas “Lūcijs Sulla” zīmē. Kopā ar diriģentu Marku Minkovski janvārī to rādīsim Zalcburgā, Mocarta nedēļā, bet vasarā – Zalcburgas operas festivālā. Šajā operā, gan citā uzvedumā, dziedāšu arī Barselonā. Pirmoreiz dziedāšu Fjordilidži Mocarta “Cosi fan Tutte” Hamburgā, kur cenšos parādīties vismaz reizi vai divas sezonā.
– Esat ne tikai skolnieces mamma, bet arī pati pasniedzēja…
– Tas mani ļoti aizrauj. Ar lielu prieku redzu labus rezultātus.
Maskavā Lielā teātra studenti bija pieprasījuši – atvediet Ingu Kalnu, gribam tādu elpu kā viņai. Aprīlī sniegšu tur meistarklases.
– Kad vēl redzēsim un dzirdēsim jūs Latvijā?
– Nākamajā sezonā operai ir liela jubileja, kur piedalīšos. Programmu vēl nezinu, bet noteikti būs kas lielisks, pompozs un interesants, jau degu par to. 2014. gadā man būs Rīgā solokoncerts, pēc tam arī Maskavā, Čaikovska zālē. Vēlamies ieskaņot arī Artura Maskata ciklu “Venēcijas rindas” (īpaši Ingai Kalnai komponētais skaņdarbs saņēma “Lielo mūzikas balvu 2011” kā gada jaundarbs). Tā ir lieliska mūzika. Cikls ir ļoti kosmopolītisks, tomēr tikai Arturam izdodas visā šajā kosmopolītismā palikt klasiski latviskam, un tas man ļoti patīk.
– Kā Latvijas rudens iedarbojas uz balsi?
– Tā ir problēma. Daudziem, kas no mūsējiem atbrauc uz dzimteni, uzbrūk vīrusi. Droši vien jādzīvo šeit, lai varētu tiem turēties pretī. Šogad esmu bijusi Latvijā bieži, jau kopš februāra, kad dziedāju kopā ar Radio kori.
Rudens šeit ir ārkārtīgi skaists. Hamburgā visi koki vēl bija zaļi, tikai kļavai pagalmā galotnīte sārta. Šeit – viss zeltā! Rudens saviļņo mani. Garšo ieskābās, rūgtenās rudens ogas. Rudenī ir visskaistākie, vissmaržīgākie ziedi – pēdējās rozes, asteres un mārtiņrozes.
Tagad gan ziedus uz skatuves arī Latvijā pasniedz arvien retāk, varbūt tie ir kļuvuši dārgāki. Parādījušies, kā saka mana mamma, “marinētie” ziedi no Holandes, Taizemes. Tie nesmaržo.
– Kā jūtaties Latvijā publikas priekšā?
– Ārpus Latvijas esam zināmā mērā savas zemes kultūras ministri. Iespējams, dziedot citur, attieksme ir liberālāka. Ja mūsu publikai patīk, tad patīk, ja ne – viņi tev to pasaka, bez jautājumiem. Šeit mani atceras no bērna kājas, no Mūzikas akadēmijas koncertiņu laikiem. Bet, ja padomā, man jau rit 18. sezona! Kad braucu uz dzimteni, vienmēr ir zināma smeldze. Tu redzi to, no kurienes esi nācis, atceries, kāds esi bijis, un apzinies, kāds esi kļuvis.
UZZIŅA “Cara līgava” 27. X 19.00. Lomās: Inga Kalna, Pjotrs Migunovs, Samsons Izjumovs, Krišjānis Norvelis, Andris Ludvigs, Ilona Bagele, Viesturs Jansons, Aira Rūrāne, Ieva Parša, Kristīne Zadovska, Raimonds Bramanis, Diriģents – Mārtiņš Ozoliņš. Biļetes: “Biļešu paradīzes” kasēs, “http://www.bilesuparadize.lc” www.bilesuparadize.lc, www.calssictic.com. |
