“Šie cilvēki savu veco antenu pagriež robežas virzienā, un tur viņiem viss ir bez maksas.” Pierobežā vietējais saturs nespēj konkurēt ar austrumu kaimiņu 136
Ivars Soikāns, “Latgales Laiks”, Raivis Šveicars, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Tā kā Latvijā tagad vairāki mūsu iecienīti televīzijas kanāli ir slēgti, tostarp “Pirmais Baltijas kanāls”, “RTR” un citi, skatāmies tos pa antenu caur Baltkrieviju. Jo mēs te pamatā esam krievvalodīgie. Latvijas kanālus skatāmies maz, bet man patīk vietējā, reģionālā televīzija “Re TV”, skatāmies reģionālās ziņas, “Provinci” pa “LTV1”, ziņas krievu valodā pa “LTV7″,” tā, “Latgales Laika” žurnālistam viesojoties Krāslavas novada Indrā, atbild vietējā iedzīvotāja Leongina.
Indra ir ļoti tuvu valsts robežai ar Baltkrieviju – no pagasta centra līdz “Paternieku” robežšķērsošanas punktam ir nedaudz vairāk par desmit kilometriem; nav tālu arī Krievijas robeža. Indras ciems ir viens no tiem, kam būtu jājūt uzlabojums TV un radio sakaru kvalitātē, jo pirms gada netālu esošajā Skaistā Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) uzstādīja jaunu TV uztveršanas mastu. Tādu pašu uzstādīja arī Viļakas novadā. Teritorijas signāla aptveramību projekts palielināja par 0,1%, sasniedzot 99,76%.
Vai tas situāciju uzlabojis?
“Bet kā lai es to saprotu? Krāsas palikušas iepriekšējās, kanālu uztveršanas kvalitāte mani apmierina.
Arī Latvijas kanālu saturiskais piepildījums mani būtībā apmierina. Galvenais, lai ziņas krievu valodā nenovāc “LTV7″ kanālā… Antena virs mājas man kā visiem, uztver Baltkrievijas piecus kanālus, skatos arī Latvijas.
Krieviju vispār nevaru skatīties, tur viena propaganda, vienkārši briesmīgi, viss tik negatīvs… Es skatos Rīgu, bet krievu valodā man skatīties televīziju tomēr ir vieglāk. Šeit tomēr ir pierobeža, kopš laika gala te dzīvo daudz poļu, baltkrievu, krievu, citu tautību pārstāvju un cilvēki runā galvenokārt krieviski,” saka Indrā dzīvojošais Eduards.
Uzstāda vēl divus torņus
Sākotnēji varētu domāt, ka pierobežā cilvēki vairāk skatās Krievijas un Baltkrievijas kanālus un klausās turienes radiostacijas, jo Latvijas teritorijā ir nepietiekama infrastruktūra, lai kvalitatīvi uztvertu mūsu valsts kanālus.
Vēl pirms pieciem gadiem LVRTC speciālisti mērīja televīzijas un radio uztveršanas iespējas pierobežā, secinot, ka problēmas ir un tās vislabāk risinātu divu jaunu apraides mastu uzstādīšana.
2018. gada augustā Latvijas valdība apstiprināja ieceri par torņu būvniecību, kas bija viena no valsts iniciatīvām informatīvās telpas drošības plāna pasākumos – lai pierobežas ļaudis no savas valsts medijiem varētu uzzināt par notiekošo savā valstī.
Torņu būvniecība sākās 2018. gadā, tos iedarbināja 2020. gada sākumā. Varētu likties, ka visiem iedzīvotājiem tagad nevajadzētu būt problēmām patērēt latviešu valodā pieejamo mediju saturu.
Diemžēl tik vienkārši vis nav – kaut gan daudziem cilvēkiem pierobežā bezmaksas apraidē pieejamie kanāli nu rāda skaidrāk un radio dzirdams dzidrāk, tā ir tikai problēmas jeb aisberga redzamā daļa.
Lielākā problēma ir ar satura piedāvājumu un nespēju konkurēt ar kaimiņvalstīs pieejamo saturu.
Visus sasniegt diez vai izdosies
Bet sākumā par infrastruktūru. Šobrīd pierobežā izvietoti astoņi apraides torņi un masti, no kuriem septiņi (Alūksnē, Mālē, Viļakā, Rēzeknē, Daugavpilī, Skaistā un Viesītē) ir LVRTC īpašums, bet viens Berjozovkā tiekot nomāts.
Kopumā pierobežā esošā infrastruktūra aptver 18,7% Latvijas iedzīvotāju un 33% teritorijas. Atšķiras torņu jauda – piemēram, Rēzeknē esošais masts atrodas visai tālu no Krievijas robežas, taču spēj ar signālu nodrošināt arī tuvumā esošo pierobežu ar Krieviju.
Teritorijas aptveršanas platību nosaka būtībā divi raksturlielumi – torņa vai masta augstums, kā arī novietotā raidītāja jauda. LVRTC valdes loceklis Ģirts Ozols stāsta, ka, tehnoloģijām attīstoties, augstuma ietekme arvien mazinās.
Piemēram, Daugavpilī raidītāja jauda, kas atrodas uz 204 metru augsta torņa, ir 5 kW, bet Skaistā uz 100 metru augstā masta ir raidītājs ar 0,7 kW jaudu.
Jaudas izvēli parasti nosaka pieejamās frekvences, jo torņu un mastu darbība nedrīkst traucēt nedz kādam iekšzemē, nedz pāri robežām.
Ģ. Ozols stāsta, ka ar Krieviju gan joprojām nav saskaņots frekvenču lietojums, turklāt neizskatoties, ka tuvākajā laikā tas varētu notikt, bet ar Baltkrieviju tas ir gan izdarīts, un mērījumi rādot, ka Baltkrievija vienošanos nepārkāpj.
“Torņus Skaistā un Viļakā nolēma būvēt pēc notikumiem Krimā 2014. gadā, tomēr darbu ātrums bija tāds, ka mērķis izpildīts vien 2020. gadā. Seši gadi ir pārāk ilgs laiks,” spriež LVRTC valdes loceklis Ģ. Ozols. Svarīgi, ka uzbūvētos torņus savām vajadzībām izmanto arī mobilie operatori un valsts drošības iestādes, bet tās Ģ. Ozols nenosauc, vien piebilst, ka jaunā infrastruktūra tiekot izmantota “pēc pilnas programmas”.
Jau minējām, ka šobrīd ar infrastruktūru nodrošināti 99,76% valsts teritorijas. Atlikušie 0,24% konstatēti vairāk nekā desmit vietās visā Latvijas teritorijā – ne tikai pierobežā ar Krieviju un Baltkrieviju.
Nepieciešamas investīcijas, kuras jāiegulda, lai arī šajās teritorijās TV un radio signāli būtu labi, – minētajā Skaistā un Viļakā investēts vairāk nekā pusmiljons eiro.
Salīdzinājumā ar potenciāli sasniedzamo auditoriju tās ir ļoti lielas izmaksas. Jāpiebilst, ka jaunu torņu būvniecību no sava budžeta veic LVRTC, pēcāk ieguldīto atpelnot no mediju u.c. komersantu, kas izmanto torņa pakalpojumus, maksātās mēneša maksas.
“Cēlais mērķis ir sasniegt katru, bet, Latvijas iedzīvotāju skaitam samazinoties un pārvietojoties uz pilsētvidi, ļoti iespējams, šo mērķi izdosies sasniegt dabiskā veidā,” uzskata Ģ. Ozols.
“Par dekoderu un antenu taču jāmaksā…”
Bet lielie torņi un masti ir tikai viena daļa infrastruktūras, kas nepieciešama, lai cilvēki varētu skatīties, piemēram, bezmaksas apraidē esošos sešus Latvijas kanālus (no nākamā gada piecus – sabiedriskās televīzijas “LTV1” un “LTV7”, kā arī komerckanālus “ReTV”, “TV24”, “TV4”).
Lai torņu signālu uztvertu, ir nepieciešami dekoderi un antenas. Ne visi TV skatītāji var un grib investēt jaunās antenās, tāpēc bieži vien gadoties situācija, ka cilvēki sūdzoties par signāla kvalitāti, taču realitātē pie vainas ir pārāk veca antena, tās nepareizs novietojums vai nolietojušies kabeļi, kas savieno antenu ar dekoderu.
Ģ. Ozols sacīja, ka pēdējo gadu laikā vairākkārt bijis pierobežā un neesot bijusi tāda vieta, kur ar antenu nevarēja uztvert bezmaksas apraidi.
Arī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) valdes loceklis Patriks Grīva apstiprināja, ka pierobeža ir vairākkārt apsekota un nav bijušas vietas, kurās arī bez abiem jaunajiem torņiem nebūtu bijis signāla.
Viņš gan nenoliedz, ka ar abu torņu izbūvi būtiski palielinājusies gan sabiedriskā radio, gan sabiedriskās televīzijas uztveršanas kvalitāte. Biežākas esot tādas situācijas, kuras lielo pilsētu iedzīvotājiem varētu šķist absurdas, – pierobežā dzīvojošie nevar nopirkt dekoderu vai jaunu antenu, lai bezmaksas kanālus redzētu.
“Tad šie cilvēki savu veco antenu pagriež robežas virzienā, un tur viņiem viss ir bez maksas. Vēl citi meklē nelegālas iespējas – samaksā 1–2 eiro mēnesī, atnāk kāds, uzliek satelītšķīvi, un var redzēt lērumu pārsvarā krievu un baltkrievu kanālu…
Ar tādu saturisko piedāvājumu Latvija nevar un nevarēs sacensties.
Cilvēki spriež – kāpēc ieguldīt viņiem salīdzinoši lielu naudu televīzijā, ja par to naudu var nopirkt, piemēram, maizi un pienu? Diemžēl saskaramies ar to, ka iztikas līmenis ir ļoti zems un televīzija nav prioritāte. No otras puses – tie, kuri var atļauties, viņiem tas mūsu sabiedrisko mediju un komercmediju saturs neinteresē,” spriež P. Grīva.
Viņaprāt, ar radio situācija ir nedaudz labāka, ja runā par sabiedriskajiem medijiem, jo “Latvijas Radio 4” jau izsenis bijis līderis mazākumtautību vidū. Arī uztveršanas ziņā ir vieglāk, jo nav nekas analogs vai digitāls – uzgriez radio, un tur tas kanāls ir.
Vieta ir, satura radītāju nav
Šobrīd spēkā esošie noteikumi nosaka, ka Latvijā bezmaksas apraide jānodrošina vismaz līdz 2030. gadam. “Tehnoloģiju attīstības temps ir tāds, ka nav iespējams paredzēt to, kas signāla nodošanā būs pēc deviņiem gadiem. Pieņemu, ka būs autonomi risinājumi viensētām un tiem minētajiem nepārklātajiem 0,24% teritorijas. Viss ir atkarīgs no politikas šajā jautājumā,” uzskata LVRTC valdes loceklis Ģ. Ozols.
Kāpēc lielākoties runājam par bezmaksas apraidi? Jo tā ir pieejama bez maksas un to joprojām skatās daudz cilvēku – atkarībā no reģiona bezmaksas apraidi skatās vismaz 17–20% iedzīvotāju. Kas attiecas uz kanālu skaitu, jāuzsver gan, ka seši vai pieci bezmaksas kanāli ir nepietiekami, lai uzturētu interesi, tomēr šajā ziņā ir gan tehniskie ierobežojumi, gan trūkst mediju, kas būtu gatavi brīvās vietas bezmaksas apraidē aizpildīt.
Tāpat jāuzsver, ka šobrīd virzība notiek uz kvalitāti, nevis kvantitāti, kas nozīmē, ka sabiedriskie mediji bezmaksas apraidē jau drīz būs pieejami arī HD kvalitātē, nevis mūsdienām neatbilstošajā SD kvalitātē. Šīs izmaiņas paņem lielu daļu tehnisko resursu, kas liedz varbūt pielikt divus jaunus kanālus, taču tieši sabiedrisko mediju vēlmēm ir pirmās rokas tiesības un tikai tad nāk komercmediju vēlmes.
Tas gan nenozīmē, ka ar garu degunu paliek dažādi mediji, kuri gribētu raidīt bezmaksas apraidē – vēl pavisam nesen bijušas problēmas atrast komersantu, kas bezmaksas apraidē aizpildītu sesto kanālu.
Vairāk nekā pēc gadu ilgiem meklējumiem un diviem neveiksmīgiem NEPLP konkursiem pērn raidīt sāka SIA “4. vara” kanāls “TV4”, kas turpinās raidīt arī nākamgad. Realitāte ir tāda, ka kapacitāte bija brīva, bet to nevarēja aizpildīt ar saturu.
Ja runājam par politiku un izšķiršanos, tad nevar neminēt svarīgo notikumu, ka no nākamā gada janvāra līdz jūnijam zemes apraidei būs jāatbrīvo 700 MHz frekvence 5G izmantošanai. Kas realitātē nozīmē to, ka zemes apraidē koridors, pa kuru signālam skriet, samazināsies vēl vairāk, nevis palielināsies, un šādos apstākļos ir grūti palielināt kanālu skaitu.
“No tehnoloģiskās puses pēdējo piecu gadu laikā esam centušies izdarīt maksimumu, ko no tās situācijas iespējams izspiest. Mēs paši gan arī saprotam, ka no ekonomiskā mērogošanas punkta mums var atnākt un pajautāt, ko jūs darāt – pāris simtu cilvēku dēļ tērējat pusmiljonu eiro! Bet tas ir politisks lēmums,” norāda Ģ. Ozols.
“Latgales Laika” žurnālistam aptaujājot pierobežā dzīvojošos, nākas tā arī secināt – televīziju, izmantojot bezmaksas apraidi (ar dekoderu), skatās salīdzinoši maz. Daudzi izmanto citas tehniskās iespējas – satelītantenas, kabeļtelevīzijas u.tml. Un ļaudis vairāk gatavi spriest par saturisko, ne tehnisko piedāvājumu.
Saturs ir karalis
Jā, pēc infrastruktūras nāk saturs, kas arī amatpersonu skatījumā izkristalizējies kā svarīgākais punkts. P. Grīva spriež, ka pierobežā dzīvojošie un nelegālā TV skatītāji pārsvarā skatās izklaidi.
“Ir utopiski domāt, ka no tāda mārketinga viedokļa sabiedriskajai televīzijai būtu saturiski jākonkurē ar Krievijas TV kanāliem, kam ir pavisam cits finansējums.”
Daļēji NEPLP pat cīnās ar šiem austrumu kaimiņa kanāliem – vairāki pēdējo gadu laikā ir uz īsāku vai garāku laiku, bet aizliegti Latvijas teritorijā par naida kurināšanu un naida runu. Taču to var saklausīt ne tikai politiskajos raidījumos – arī izklaides saturā var būt ieslēpts naids, izsmiešana, kas, ilgstošā periodā uzklausīts, skatītāju var noskaņot pret attiecīgo valsti vai personām.
P. Grīva piemin, piemēram, pirms vairākiem gadiem tapušo “StratCom” pētījumu “StratCom Laughs: In Search of an Analytical Framework”, kurā pētīja Krievijas humorraidījumus, beigās secinot, ka tie var būt un arī ir stratēģiskās komunikācijas sastāvdaļa. Tur, piemēram, Rietumu pasaules valstu vadītāji parādīti kā smieklīgi, neveiksmīgi līderi, par kuriem var paņirgāties. Savukārt Krievijas vadoņi ir cēli un pārliecinoši.
“Ar šo visu kopumu, ko rāda šie nedraudzīgie kanāli, cīnīties, uztaisot kaut ko labāku vai krāšņāku, nav racionāli. Ar ko varam pārstāvēt Latvijas informatīvo telpu? Ar lokālu saturu. Tieši vietējam saturam būtu jābūt galvenajām zālēm pret dezinformāciju un pretvalstisku informāciju.
Ja runāsim par to, kas skar tieši vietējos iedzīvotājus, tas viņiem būs interesanti un svarīgāk par to, kas notiek pāri robežai. Šajā virzienā, manuprāt, mums ir jāiet,” pārliecināts ir NEPLP valdes loceklis P. Grīva.
Par to, kādu TV saturu pierobežā dzīvojošajiem piedāvāt un vai tas mainīs ļaužu pieradumu skatīties kaimiņvalstu televīzijas, lasiet “Latvijas Avīzē” kādā no turpmākajiem numuriem.
Publikācija tapusi ar NewsSpectrum Fellowship programmas atbalstu.
The publication of this story was supported by a grant from the NewsSpectrum Fellowship programme.
