Māris Antonevičs: Informatīvā kara “ziediņi” un Drošības policija 3
Nav gan vairs tie laiki, kad varēja pārsteigt par drošību atbildīgās Latvijas amatpersonas, rādot Igaunijas drošības policijas “Kapo” publicētos ikgadējos darba pārskatus un jautājot, vai līdzīgu komunikāciju ar sabiedrību kaut kad varētu sagaidīt arī no Jāņa Reinika vadītās iestādes. Savulaik, 2009. gadā, viens no Latvijas bijušajiem iekšlietu ministriem, uzzinājis, ka “LA” redakcijai ir pieejams Igaunijas drošības policijas gada ziņojums, šo faktu uztvēra kā sensacionālu un vaicāja, kā žurnālistiem izdevies to dabūt (lai gan Igaunijā šādi publiski pārskati tobrīd tika publicēti jau gandrīz desmit gadus). Savukārt “Kapo” pārstāvis vēlāk intervijā pauda: “Ja nevienam nestāsti par izdarīto, tad cilvēki var sākt domāt, kāda jēga no šāda dienesta vai institūcijas.”
Vēlāk gan tradīcija publicēt publiskus gada pārskatus tika ieviesta arī Latvijā, un tagad to dara gan Drošības policija, gan Satversmes aizsardzības birojs. Tomēr arvien rodas jautājums – vai komunikācija ar sabiedrību ir pietiekami aktīva, precīza un gudra? It īpaši, ja ir iespēja salīdzināt, kā to dara citi, un Latvijas gadījumā – to pašu igauņu “Kapo”. Vismaz tā informācija, kas par Igaunijā aizturētiem spiegiem nonāk līdz Latvijai, parasti ir diezgan pārliecinoša un izsmeļoša. Var just, ka igauņu drošībnieki jūt to smalko robežu, kas atdala klusēšanu un izvairīšanos no valsts noslēpumu atklāšanas. Par Latviju to nevar teikt, un komunikācija ir dīvaina – jā, nu mums it kā sāk parādīties aizturēti spiegi (pirms tam bija iespaids, ka salīdzinājumā ar Igauniju te ir pilnīga miera osta), bet skaidrojumi neseko. Un tas dod iespējas dažādām interpretācijām, tostarp arī tādām, kam Latvijas drošības iestāžu aktivitātes gribētos attēlot kā farsu un mazspējību.
Piemēram, joprojām nav saprotams, cik tad nopietns bija gadījums ar VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) Attīstības pārvaldes direktora Vjačeslava Kostigova aizturēšanu pagājušā gada februārī. Sākotnēji tika apgalvots, ka novērsts “incidents saistībā ar valsts ekonomisko un militāro drošību”. Sākotnēji sižets izskatījās spriedzes filmas vērts – vainīgais patvaļīgi piekļuvis svarīgai informācijai, nozadzis datus, tad aizbēdzis un slēpies kādā dzīvoklī Pārdaugavā, līdz policija viņu noķērusi. Taču jau nākamajās dienās dažādas amatpersonas sāka mierināt, ka nekāda svarīga informācija tur neesot nozagta un visu izdevies atgūt (izklausās dīvaini, ja runa ir par elektroniskā veidā iegūtu informāciju, kuru var izplatīt daudzos veidos). Aizturētā advokāts stāstīja, ka vispār nekas neesot zagts, tikai daži darba dokumenti uz privāto e-pastu nosūtīti, jo vainīgais gribējis mājās pastrādāt. Un tad vēl skaidrojums no drošības iestādēm, ka vispār jau nekā “sensitīva” VNĪ neesot ko zagt. Vēlāk lieta tika pārkvalificēta un spiegu skandāls izčākstēja. Diez vai tas uzlaboja mūsu drošības iestāžu tēlu, lai gan šajā gadījumā DP tiešā veidā nepiedalījās.
Cerams, ka pa šo taciņu nesekos arī jaunākais spiegu skandāls, par kuru informācija parādījās novembrī. DP un Iekšlietu ministrija aprobežojās ar vienu sausu faktu par aizturēšanu (plus nelielu lielību), bet pat ne mazākās informācijas drumslas netika sniegtas un visi žurnālistu centieni to iegūt atdūrās kā pret sienu. Kas tālāk? Parādījās citi “sabiedrisko attiecību” speciālisti, un pēc pusotra mēneša nacionālboļševiks Vladimirs Lindermans izplatīja savu versiju par kādu nabaga dzelzceļnieku, divu bērnu tēvu, kuru Latvijas iestādes apcietinājušas vienas uz Krieviju sūtītas fotogrāfijas dēļ. Var jau apelēt pie medijiem, pārmetot, ka tie uzticējušies Lindermana versijai. Nebūt ne, ja neskaita atsevišķus interneta portālus, kas vienkārši pārpublicēja Lindermana frāzes. Citi latviešu mediji (par krievvalodīgajiem nerunāsim) šiem apgalvojumiem piegāja kritiski, taču jau atkal atdūrās pret DP savdabīgo komunikācijas stilu. Radās iespaids, ka DP šādu scenāriju nav paredzējusi un vienīgais, ko var atbildēt: “Neticiet Lindermanam!” Patiesībā jau informatīvajā karā šos varētu raksturot tikai kā ziediņus, un, ja atbildīgās iestādes ar tiem netiek galā, tad ar odziņām var arī aizrīties.
