Anda Buševica: Informācijas kara mašinērija darbojas 0
Jābrauc uz Lietuvu skatīties teātri! Īstam teātra mīļotājam kilometri nav šķērslis, galu galā uz Valmieras un Liepājas teātriem tiek organizētas pat lielo autobusu ekskursijas. Arī valodas barjeru var apiet: šajā slejā gribu ieteikt izrādi, kas ir Lietuvas Valsts Jaunatnes teātra repertuārā, un zinu, ka tā periodiski tiek izrādīta ar angļu subtitriem.
Lietuvas režijas vecmeistara Eimonta Ņekrošus izrāde “Cinks” tapusi pēc baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksejevičas grāmatu motīviem. Ja kādam tas jāatgādina, Aleksejeviča 90. gados kā pētnieciskā žurnāliste pierakstīja uz Afganistānu pildīt “internacionālo pienākumu” nosūtīto padomju armijā dienošo kareivju liecības, vēlāk – arī Černobiļas atomreaktora avārijas seku likvidēšanā pabijušo un viņu ģimeņu stāstus. Cinks – tie cinka zārki, kādos bojā gājušos sūtīja mājās.
Taču stāsts par šo izrādi ir īpašs vēl kāda iemesla dēļ. Valsts Jaunatnes teātris – tas ir teātris, ko savulaik ne tikai Lietuvā, bet arī starptautiski pazina kā Eimonta Ņekrošus teātri, meistars tur strādāja no 1980. līdz 1991. gadam. Kādu laiku teātris bija pazudis no teātra pasaules kartes, taču pirms pusotra gada par tā vadītāju kļuva kinokritiķis, producents Audronis Ļuga. Ļugas vārds izskanēja arī Latvijā, kad ar līdzīgu mērķi – izvilkt teātri no stagnācijas – viņš četrus gadus vadīja Lietuvas Nacionālo teātri un, veidojot tajā jaunu repertuāru, uzaicināja arī tolaik Latviju satricinājušo tandēmu – režisoru Valteru Sīli un dramaturgu Jāni Balodi – veidot izrādi par 1991. gada janvāra barikādēm Viļņā. Arī šoreiz tā bija Audroņa Ļugas iniciatīva – pēc 26 gadu pauzes uzaicināt Eimontu Ņekrošu iestudēt lielformāta izrādi uz tiem pašiem skatuves dēļiem.
Svetlanu Aleksejeviču fotogrāfijās esam pieraduši redzēt jau tantes gados, bet lietuviešu aktrise Aldona Bendorūte viņu nospēlē ar pilnu sievišķības spēku kā ļoti personisku sievietes stāstu. Aleksejevičas dzīves stāstā ir kāda traģēdija: viņa bija viena no tām drosmīgajām žurnālistēm, kas atļāvās jau 90. gadu sākumā apšaubīt tā sauktā internacionālā pienākuma jēgu, publiski nosauca Afganistānas karu par noziegumu. Paradoksāli, bet tieši Afganistānā kritušo mātes, kas bija uzticējušas viņai savus stāstus, bija pirmās, kas viņu nosodīja. Lukašenko režīma vajāta, Aleksejeviča 2000. gadā bija spiesta atstāt Baltkrieviju. Kaut arī vēlāk viņa atgriezās, par 2015. gadā piešķirto Nobela prēmiju vairāk rakstīja pasaules prese, nekā viņa tika godināta savā dzimtenē.
No skatuves stāstīti, Aleksejevičas grāmatās atrodamie stāsti paši par sevi ir satricinoši. Par puisi, kas, Afganistānā pazaudējis bauslību, dusmās nogalina kaimiņu. Sievas stāsts, kuras mīļotā vīra ķermeni atomreaktora sprādziens pārvērtis radiāciju izstarojošā objektā. Taču paralēli vārdam Ņekrošus uz skatītāja jutekļiem iedarbojas ar simboliem, kas saslēdz konkrēto vēstures pieredzi ar kādiem universāliem tēliem. Kā Ziemassvētkos dāvanā saņemtā laimi nesošā septiņu zilonīšu virkne, kas Aleksejevičas dzīvē pārvēršas mašīnās, kuras brauc uz karadarbības un avārijas traģēdijas vietām. Aktiera nesta cinka plāksne dārdēdama atsitas pret skatuvi. Aizlodētais cinks neļāva piekļūt bojā gājušo ķermeņiem, uzzināt, kas ar viņiem noticis, taču šis mēmums kliedz skaļāk par atvērtu zārku. Viens no atmiņā paliekošajiem simboliem ir aktiera spēlēts sunītis, kas saimniekam pienes kociņu, kuru tā īsti nevajag ne sunim, ne viņa saimniekam. Kociņš ir varas un kopības zīme, un acīmredzot par šādu kopības zīmi kalpoja arī “internacionālais pienākums” – kari ārpus Padomju Savienības un ciniskā Černobiļas avārijas seku likvidēšanas politika. Un kalpo joprojām. Padomju valsts ir sabrukusi, bet, skatoties izrādi “Cinks”, to sunīti es atpazīstu. Informācijas kara mašinērija darbojas, un tēma ir aktuālāka nekā jebkad.
Izrāde “Cinks” Lietuvas Valsts Jaunatnes teātra repertuārā skatāma 22., 26. maijā, 6. jūnijā, tiesa, pie šīm izrādēm neatrodu atzīmi, ka būs arī angļu subtitri. Nākamsezon Lietuvas Valsts Jaunatnes teātris dosies remontā, tā laikā izrādes tiks spēlētas Lietuvas Krievu Drāmas teātrī, kur ir titru mašīna. No sirds iesaku šo izdevību izmantot.
