Tik sašķelta kā pirms gaidāmajām prezidenta vēlēšanām Amerika nav bijusi nekad. Uz ko cer amerikāņi, ko gaida Eiropa un pasaule? 2
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
ASV prezidenta vēlēšanās 3. novembrī amerikāņiem būs jāizlemj, vai Baltā nama saimnieka lomā vēl četrus gadus varēs darboties republikānis Donalds Tramps vai arī šo amatu labāk uzticēt demokrātam Džo Baidenam.
Taču jau tagad ir skaidrs, ka Trampa prezidentūras sekas būs jūtamas vēl ilgi, jo viņš ir padziļinājis pretrunas amerikāņu sabiedrībā un iedragājis ASV reputāciju pasaulē.
Pirms četriem gadiem Donalds Tramps saviem atbalstītājiem solīja, ka uzbūvēs varenu žogu gar ASV un Meksikas robežu, lai apturētu nelegālo imigrantu pieplūdumu.
Ar šā solījuma pildīšanu viņam nav veicies pārāk spoži, toties prezidenta amatā Tramps ir pamanījies uzbūvēt citu, daudz iespaidīgāku mūri.
Šis mūris ir izveidojies cilvēku apziņā, sašķeļot ASV sabiedrību divās nesamierināmās nometnēs: Trampa atbalstītājos un pretiniekos.
ASV politikas vērotāji spriež, ka tik daudz pretrunu, naida un neiecietības amerikāņu sabiedrībā nav redzēts kopš Pilsoņu kara pirms vairāk nekā 150 gadiem, kad amerikāņi ar ieročiem rokās karoja cits pret citu.
Mūsdienās ir grūti iedomāties, ka ASV iekšpolitiskais konflikts varētu saasināties līdz karadarbībai, taču tas vairs nešķiet arī pilnīgi neiespējams scenārijs. Abas puses ir ļoti pārliecinātas par savu taisnību un uzskata pretējo pusi par milzīgu draudu ASV nākotnei, tādēļ radikālāk noskaņotie varētu arī ķerties pie vardarbīgām metodēm, lai pierādītu savu taisnību.
ASV pilsētās šovasar jau notikuši vairāki grautiņi, kad protesti pret melnādaino apspiešanu pārvērtās veikalu izlaupīšanā un policijas iecirkņu dedzināšanā.
ASV prezidenta vēlēšanās 3. novembrī iespējams tikai viens uzvarētājs, bet zaudētājiem būs grūti samierināties ar sakāvi.
Amerikāņi vienmēr ir lepojušies ar savu demokrātiju, ko paši uzskata par diženāko visā pasaulē, un līdz šim varas maiņa parasti notikusi civilizēti: lai cik smaga un netīra bijusi vēlēšanu kampaņa, zaudētājs vienmēr ir piekāpies un atzinis pretinieka uzvaru.
Šogad daudzas pazīmes liecina, ka iespējams arī cits scenārijs, jo prezidents Tramps devis skaidrus mājienus, ka zaudējuma gadījumā tik viegli nepadosies.
Referendums par Trampu
Tramps ir pārliecināts, ka vienīgais veids, kā viņš varētu zaudēt, ir masveidīga krāpšana un vēlēšanu rezultātu viltošana. Savukārt demokrāti raizējas, ka Baidena uzvaras gadījumā Tramps atteiksies atbrīvot Baltā nama saimnieka posteni un mēģinās visiem iespējamiem līdzekļiem noturēties pie varas.
Trampa pretinieki viņu salīdzina ar Hitleru un apgalvo, ka viņa vadībā ASV varētu izveidoties fašistiska diktatūra. Pilnīgi pretējās domās ir republikāņi un Trampa atbalstītāji, kas uzskata, ka ASV nākotne būtu apdraudēta tieši pēc Baidena un demokrātu nākšanas pie varas.
Republikāņiem šķiet, ka Demokrātu partijā ir iefiltrējušies sociālisti, kas grasās atņemt amerikāņiem viņu brīvību: ierobežot šaujamieroču iegādi, uzspiest “zaļās enerģijas” risinājumus, palielināt nodokļus, kā arī graut kristīgās morāles pamatus, nemēģinot ierobežot dažādus grēkus, piemēram, abortus un viendzimuma attiecības.
Visas šīs politiskās kaislības vēl vairāk pastiprina tas, ka šoreiz priekšvēlēšanu kampaņa notiek Covid-19 pandēmijas un ekonomikas krīzes apstākļos, kad daudziem amerikāņiem ir kārdinājums atrast kādu vainīgo, kam uzvelt atbildību par savām nedienām.
Kādā sabiedriskās domas aptaujā 20% demokrātu un 15% republikāņu izteikušies, ka sabiedrībai būtu labāk, ja pretējās puses pārstāvji “vienkārši nomirtu”.
Tramps, kā ierasts, ir kareivīgi noskaņots un mēģina izmantot šīs nesaskaņas savā labā, savukārt Baidens cenšas izvairīties no atklātas konfrontācijas un vairāk spēlē nācijas samierinātāja lomu.
“Pārāk daudziem amerikāņiem šķiet, ka politika ir nevis veids, kā mēs atrisinām savas domstarpības, bet gan totālas, nerimstošas karadarbības lauks. Mēs uztveram pretējās nometnes pārstāvjus nevis kā opozīciju, bet gan kā ienaidniekus. Šādai pieejai jāpieliek punkts,” uzskata Baidens.
Pirms četriem gadiem gan Tramps, gan viņa sāncense, demokrātu izvirzītā Hilarija Klintone bija salīdzinoši nepopulāri kandidāti, kuriem bija daudz pretinieku pat pašu partijas rindās.
Vēlētāji starp diviem nepopulāriem politiķiem izvēlējās mazāko ļaunumu, un toreiz ieguvējs izrādījās Tramps. Šoreiz ir pavisam cita situācija, jo četru gadu laikā Tramps ir skaidri parādījis, kādi ir viņa uzskati un vērtības.
Baidena personībai šajās vēlēšanās ir otršķirīga nozīme, jo faktiski tas būs referendums par vai pret Trampu. Viņa atbalstītāji ir apmierināti ar Trampa īstenoto kursu, savukārt demokrāti ir gatavi darīt visu iespējamo, lai padzītu Trampu no Baltā nama.
“Kad uz manu radiošovu zvana Trampa atbalstītāji, es viņiem vaicāju: “Vai jūs atceraties, cik ļoti jūs ienīdāt Hilariju Klintoni?” Viņi vienmēr atbild: “Jā!” Un tad es viņiem saku: “Pareiziniet to ar divi, un jūs sapratīsiet, cik ļoti mēs ienīstam Trampu,” vēsta amerikāņu žurnālists Dīns Obeidalla.
“Gallup” sabiedriskās domas aptauja šogad atklāja, ka Trampa darbību prezidenta amatā atbalsta 89% republikāņu un tikai 7% demokrātu.
Klintones scenārijs
Vēlētāju aptaujas rāda, ka ASV prezidenta vēlēšanu cīņā pārliecinošs favorīts ir Baidens, kurš ir priekšā Trampam par aptuveni desmit procentiem: šobrīd par Baidenu gatavi balsot ap 52% vēlētāju, bet Trampu atbalsta tikai 42% respondentu.
Demokrātiem būtu jāpriecājas par šādu pārsvaru, taču viņiem tas drīzāk rosina nepatīkamas “deja vu” sajūtas.
Pirms četriem gadiem vēlētāju aptaujas rādīja, ka Klintone diezgan pārliecinoši apsteidz Trampu, taču vēlēšanu dienas vakarā varēja līksmot Tramps un viņa atbalstītāji. Šādu iznākumu daļēji veicināja ASV vēlēšanu sistēmas īpatnības.
2016. gadā par Trampu nobalsoja 63 miljoni amerikāņu, Klintone saņēma gandrīz 66 miljonus balsu, taču par prezidentu kļuva Tramps, jo ASV prezidents netiek ievēlēts tiešās vēlēšanās.
Šajā darbā ir iesaistīts vidutājs, tā sauktā Elektoru kolēģija, kurā katrs no 50 štatiem deleģē savus pārstāvjus.
Faktiski tas nozīmē, ka vairākumam amerikāņu nav īpašas jēgas balsot prezidenta vēlēšanās, jo viņi dzīvo štatā, kur dominē viena no divām partijām un vēlēšanu iznākums ir skaidrs jau labu laiku iepriekš, piemēram, neviens nešaubās, ka Kalifornijas vai Ņujorkas štatā uzvarēs demokrāti.
Visa priekšvēlēšanu cīņa ir koncentrēta aptuveni ducī štatu, kur abu partiju izredzes ir līdzvērtīgas (lielākie no šiem štatiem ir Florida un Pensilvānija).
Pagājušoreiz vairākumā “svārstīgo štatu” uzvarēja Tramps, un demokrāti baidās, ka līdzīgs scenārijs varētu atkārtoties arī šoreiz.
Bet šīs bailes varētu arī nākt par labu demokrātiem, jo pirms četriem gadiem daļa Klintones atbalstītāju noslinkoja un neaizgāja balsot, jo bija pilnīgi pārliecināti par viņas uzvaru, bet otrreiz demokrāti šādu kļūdu negrasās pieļaut.
Pravietis un viltus ziņas
Pirms iepriekšējām vēlēšanām Tramps pašpārliecināti izteicās, ka viņš varētu Ņujorkā ielas vidū nošaut cilvēku, bet viņa vēlētāji tāpat turpinātu atbalstīt Trampu.
Šis paziņojums izrādījies daļēji pravietisks, jo Tramps ir veiksmīgi pārcietis tādus skandālus, kas vairākumam citu politiķu jau sen būtu beigušies ar politiskās karjeras krahu.
Piemēram, kāda bijusī pornofilmu zvaigzne paziņoja, ka savulaik viņai bijusi dēka ar Trampu, kura sieva Melānija pēc dzemdībām bija aizņemta ar Trampa jaunākā dēla Barona auklēšanu.
Šīs ziņas nesamulsināja kristīgās morāles sargus, kas turpināja atbalstīt Trampu.
Tāpat nevienu nepārsteidza aculiecinieku stāsti, ka Tramps atteicies apmeklēt karā kritušo amerikāņu karavīru piemiņas ceremoniju, jo nevēlas godināt “zaudētājus” (pats Tramps nekad nav dienējis, Vjetnamas kara laikā viņš sekmīgi izvairījās no iesaukšanas armijā).
Tramps sevi attēlo kā veiksmīgu uzņēmēju un TV šovu zvaigzni, bet laikraksts “The New York Times” bija izpētījis, ka 10 no pēdējiem 15 gadiem viņš nav maksājis federālo ienākuma nodokli, jo viņa bizness darbojies ar zaudējumiem. Piemēram, 2016. un 2017. gadā viņš šajā nodoklī samaksājis tikai 750 dolāru gadā jeb padsmit reižu mazāk nekā vidējā ASV mājsaimniecība.
Tramps sev ierastā manierē nekavējoties atbildēja, ka tās ir “viltus ziņas”, patiesībā viņš esot samaksājis nodokļos miljoniem dolāru, turklāt atteicies no 400 000 dolāru lielās prezidenta algas.
Tramps jau kopš prezidentūras sākuma pret vairākumu žurnālistu izturējies kā pret ienaidniekiem, nevis sabiedrības interešu pārstāvjiem, kas viņam uzdod arī nepatīkamus jautājumus.
Protams, nepatika ir abpusēja, tādēļ ASV presē Tramps tiek kritizēts vairāk nekā jebkurš no viņa priekštečiem. Trampu tas pārāk nesatrauc, jo viņš daudz labprātāk uzrunā sabiedrību “Twitter” vidē, kur viņam ir vairāk nekā 87 miljoni sekotāju.
Gada sākumā šķita, ka Trampa izredzes uz pārvēlēšanu prezidenta amatā nav nemaz tik sliktas, jo ASV ekonomika bija samērā labā stāvoklī. Taču viss mainījās pēc Covid-19 pandēmijas sākuma, kad ekonomika ieslīga dziļā krīzē un miljoniem amerikāņu zaudēja darbu.
Tramps sākumā ignorēja Covid-19 problēmu, dēvēja to par “ķīniešu vīrusu”, kas drīz vien izgaisīs pats no sevis. Taču koronavīruss nekur nepazuda, tas turpināja izplatīties, ar to inficējušies jau vairāk nekā astoņi miljoni amerikāņu, vairāk nekā 220 000 ir miruši.
Oktobra sākumā par inficēšanos ar koronavīrusu paziņoja arī pats Tramps, bet ar labākās pieejamās terapijas palīdzību viņš jau pēc dažām dienām varēja atgriezties darbā.
Veselības aizsardzības eksperti asi kritizēja Trampu, ka viņš pārāk vieglprātīgi izturējies pret vīrusu un rīkojis masu pasākumus, kuros inficējušies citi cilvēki.
Trieciens ASV reputācijai
Lai nebūtu tik daudz jārunā par nepatīkamo Covid-19 tēmu, Tramps ir centies mainīt vēlēšanu kampaņas akcentus un likt lielāku uzsvaru uz noziedzības apkarošanas un drošības jautājumiem.
ASV pilsētas pēc Džordža Floida nāves un vairākiem līdzīgiem gadījumiem šovasar satricināja masu protesti, kuru dalībnieki pieprasīja aizsargāt melnādaino amerikāņu tiesības un samazināt policijas pilnvaras.
Taču daļa protestu dalībnieku izmantoja iespēju, lai sāktu grautiņus un izlaupītu veikalus. Tas iebiedēja amerikāņu vidusšķiru, kas raizējas, vai demokrāti būs pietiekami stingri pret likumpārkāpējiem.
“Ja uzvarēs mūsu pretinieki, Amerikā neviens nevarēs justies drošs. Es esmu vienīgais, kas sargā amerikāņu sapni no pilnīgas anarhijas un haosa,” saviem atbalstītājiem pavēstīja Tramps.
Viņš attēlo savu konkurentu Baidenu kā vecu, senilu Vašingtonas politikas veterānu, kura prāta spējas nav piemērotas ASV prezidenta amatam.
Abi kandidāti regulāri apmainās savstarpējiem apvainojumiem, piemēram, Tramps dēvē Baidenu par “Miegaino Džo” un citās ne pārāk glaimojošās iesaukās, savukārt Baidens nosaucis Trampu par “klaunu” un “idiotu”.
Skatoties uz šīm “diskusijām”, grūti noticēt, līdz kādam līmenim nolaidusies valsts, kas sevi uzskata par izcilāko demokrātiju pasaulē. Dažādās valstīs veiktās sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka Trampa valdīšanas laikā ASV reputācija ir ievērojami kritusies.
ASV ilgus gadus bijusi pasaulē ietekmīgākā un varenākā valsts, uz kuru citi raudzījušies ar ļoti dažādām emocijām: apbrīnu, skaudību, bailēm.
Taču pēdējos gados šīm emocijām pievienojies arī izsmiekls un nicinājums, jo Trampa uzvedība brīžiem vairāk atgādina TV realitātes šovu, nevis lielvalsts līdera cienīgu rīcību. Piemēram, viņš nopietni prātoja par iespēju nopirkt Grenlandi, it kā piedalītos “Monopola” spēlē, nevis risinātu starptautisko attiecību problēmas.
Impērijas noriets
ASV nelabvēļi jau berzē rokas, ka “amerikāņu sapnis” ir izsapņots, jo ASV iekšpolitikas problēmas liecina par Vašingtonas ietekmes norietu.
Cilvēces vēsture rāda, ka visām impērijām kādreiz pienāk gals un šāds liktenis, iespējams, gaida arī ASV, kas lielāko daļu aizvadītā gadsimta bijusi pasaules ietekmīgākā lielvara. Tagad uz šo lomu pretendē Ķīna, Eiropas Savienība un citas lielvaras.
Amerikāņu vēsturnieks Alfreds Makojs spriež, ka ASV “zelta laikmeta” noriets jau ir sācies un šis process varētu noslēgties līdz 2030. gadam, kad ASV dolārs varētu zaudēt savu statusu kā pasaules galvenā valūta.
“Mēs bijām pieraduši apgādāt pasauli ar skaistiem, krāsainiem papīriņiem, bet pasaule mums piegādāja naftu, automobiļus, datorus un tehnoloģijas. Mēs saņēmām īstas preces, bet viņi – krāsainus papīriņus. Kad dolārs vairs nebūs pasaules galvenā valūta, ASV gaidāms straujš cenu kāpums,” prognozē Makojs.
Varbūt par ASV ietekmes norietu simboliski liecina arī tas, ka šoreiz uz prezidenta amatu pretendē divi vīri, kas jau sen ir pensijas vecumā: Trampam ir 74 gadi, bet Baidenam pēc nepilna mēneša apritēs jau 78. Ievēlēšanas gadījumā Baidens pārspētu Ronalda Reigana rekordu (Reigans bija amatā līdz 77 gadu vecumam).
Ja ticēt vēlētāju aptauju datiem, Trampam ir maz izredžu noturēties pie varas, bet skaidrs, ka pretrunas ASV sabiedrībā nekur nepazudīs arī pēc Trampa aiziešanas no politikas skatuves.
Viņam ir desmitiem miljonu atbalstītāju, kas meklēs citu veidu, kā izpaust savas bažas un neapmierinātību ar valstī notiekošo.
Baidenam, ja viņš kļūs par prezidentu, nebūs viegli nojaukt šo sienu, bet viņš vismaz ir gatavs mēģināt: “Pārāk daudziem amerikāņiem ir vēlme padziļināt mūsu nesaskaņas, nevis tās pārvarēt. Mums ir jābūvē tilti, nevis žogi.”
