“Infekciozās” ārzemes: kā Latvijā ierobežo iebraucēju brīvību 35
Toms Ancītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau vairākus mēnešus Latvijas Republika nepamatoti ierobežo cilvēku personisko brīvību, liekot pašizolāciju ievērot arī tiem iebraucējiem, kuri ierodas no epidemioloģiski daudzkārt drošākām valstīm par Latviju.
Kopš 15. janvāra šai prasībai pievienojusies vēl viena – tagad ieceļotājiem no visas pasaules jau pirms iebraukšanas par saviem līdzekļiem jāveic un jāuzrāda arī negatīvs Covid-19 PCR tests.
Šie noteikumi ir nesamērīgi, absurdi un diskriminējoši, tādēļ steidzami jāatceļ.
Uzsveru, ka ierobežošanas pasākumus uzskatu par ļoti svarīgiem, tai skaitā par neizbēgamiem – arī terminētus cilvēktiesību aizskārumus, ciktāl tie palīdz mazināt infekcijas izplatību, novērst slimnīcu pārslodzi un glābt dzīvības.
Taču jebkuriem ierobežojumiem jābūt zinātniski pamatotiem un samērīgiem. Nepietiek ar to, ka tie labi izklausās vai ir lietderīgi. Lēmumu pieņēmējiem jāspēj pierādīt, ka bez attiecīgajiem cilvēktiesību aizskārumiem nav iespējams iztikt, lai sasniegtu leģitīmo vīrusa ierobežošanas mērķi.
Jau vairākus mēnešus spēkā esošie pašizolācijas noteikumi ieceļotājiem, kuriem nu vēl pievienojies testēšanās pienākums, šim principam neatbilst. To saistība ar vīrusa izplatības ierobežošanu ir tik nosacīta, ka tie drīzāk uzskatāmi par bezproduktīvu šķērdēšanos ar cilvēku pamatbrīvībām simbolpolitikas vārdā, iespējams, lai apmierinātu publikas alkas pēc “ārējā ienaidnieka”, kas palīdz notušēt pašu kļūdas un neveiksmes.
“Ārzemes” kā infekciju perēklis
2020. gada pavasarī, sākoties SARS CoV-2 pirmajam vilnim, Eiropā un daudzviet pasaulē iecienīts bija pieņēmums, ka vīrusa izplatību būs iespējams novērst ar drastisku cilvēku starptautiskās kustības ierobežošanu.
Latvijas valdība, lai arī vadījās pēc līdzīgas paradigmas, formāli robežas neslēdza, bet aizliedza starptautiskos pasažieru pārvadājumus caur lidostu un ostu robežšķērsošanas vietām. Lai nodrošinātos, ka iebraukušie neieved jaunas infekcijas, viņiem tika uzlikts par pienākumu ievērot 14 dienu pašizolāciju.
Jau tolaik lielākoties tika lietots vispārējais termins “ārzemes”. Pēc būtības tas nozīmēja: aizdomās kā potenciāli slimi vai inficēti tika turēti pilnīgi visi Latvijas valstspiederīgie vai ārvalstnieki jeb ap 7,8 miljardiem cilvēku, kuri vien spēruši kāju otrpus Latvijas robežai.
Bīstamie, melīgie, bezatbildīgie iebraucēji
Tēls par cilvēkiem no “ārzemēm” kā par draudīgiem un bīstamiem tolaik tika kultivēts arī medijos, iebraucējus iztēlojot par homogēnu grupu, kura ir ne vien augsti infekcioza, bet kurai arī piemīt vienotas īpašības kā bezatbildīgums, melīgums, nosliece neievērot noteikumus u. c.
Uzskatāmi pierādījumi ar statistiskiem datiem, piemēram, konstatēto pašizolācijas pārkāpumu skaits un tā korelācija ar saslimstības pieaugumu, gan šai hipotēzei netika sniegti.
Tas netraucēja šo pieņēmumu izmantot sabiedrības noskaņojuma veidošanai, vietumis ar ksenofobijas un naida kurināšanas elementiem.
Lai atsauktu atmiņā tā laika noskaņas, fragments no vēstījuma sabiedrisko mediju portālā “lsm.lv” 2020. gada 30. martā: “Repatriantu bezatbildībai robežu nav. Par to ik dienu pārliecinās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas mediķi, kuri strādā Neatliekamās medicīnas klīnikā. Tur ievesta plaušu vēža paciente, kurai Covid-19 iedevis no Francijas atgriezies mazdēls ar vienu buču. Nedēļas nogalē sniegta palīdzība sievietei četru promiļu reibumā. Un tikai pēc atjēgšanās viņa paskaidroja, ka svinējusi atgriešanos mājās ar pēdējo reisu. Taču pašizolācijas vietā sarīkojusi jautru ballīti.”
Nav šaubu, ka koncentrēšanās uz iebraucējiem no vīrusa skartām teritorijām kā galveno riska faktoru bija pilnībā pamatota pieeja, pat raugoties no šodienas skatpunkta. Galu galā vīruss sākotnēji tika atklāts Ķīnā, tas nepārvietojas ar vējiem vai upju straumēm, bet to izplata cilvēki.
Turklāt 2020. gada 30. martā, kad publicēts iepriekš minētais vēstījums par “bezatbildīgajiem” ieceļotājiem, Latvijā reģistrēto infekciju kopskaits bija 376 jeb nepilnas 20 personas uz 100 000 iedzīvotāju.
Bet pagājušā gada 30. martā uz zemeslodes reģistrēto infekciju skaits bija sasniedzis ap 730 000, kas, pārrēķinot proporcionāli pret pasaules iedzīvotāju skaitu, bija 9,4 infekcijas uz 100 000 iedzīvotāju.
No tā var secināt, ka varbūtība iegūt infekciju Latvijā jau pērnā gada martā bija divas reizes augstāka nekā “ārzemēs”, ja to uztver kā vienotu riska apgabalu.
Turēt aizdomās visus – nesamērīgi
Vācijā lielākā daļa ierobežojumu līdz šim ir tikuši apstrīdēti konstitucionālajās un administratīvajās tiesās. Lai arī mazākā daļa no visiem, tomēr skaitliski samērā daudzi arī atcelti kā pretlikumīgi, un politiķi bijuši spiesti to vietā rakstīt jaunus. 11. maija Lejassaksijas Augstākās administratīvās tiesas spriedums bija zīmīgs ar to, ka principiāli mainīja ieceļotāju pašizolācijas noteikumus Vācijā.
Pieteicējs, kuram pieder brīvdienu māja Dienvidzviedrijā un kuram saskaņā ar tā laika noteikumiem, apmeklējot savu māju un atkal atgriežoties Vācijā, bija pienākums ievērot 14 dienu karantīnu, iebilda pret šo prasību kā nesamērīgu. Jo netika izvērtēts, vai attiecīgajā vietā, kurā persona uzturējusies, vispār pastāv paaugstināta inficēšanās varbūtība.
Tiesa atzina pieteicēja argumentus par pamatotiem. Ar spriedumu tiesa pasludināja līdzšinējos karantīnas noteikumus ieceļotājiem Lejassaksijā par spēkā neesošiem un pašizolācija nebija jāievēro ne tikai prasītājam, bet to nekavējoties drīkstēja pārtraukt visi ieceļotāji. Lai gan spriedums attiecās tikai uz Lejassaksijas pavalsti, to ņēma vērā arī citas federālās zemes, viena pēc otras sākot atcelt savus ieceļotāju karantīnas regulējumus.
Turpmāk dalīšana pa risku apgabaliem
Var teikt, ka pēc šā sprieduma līdzšinējā sistēma Vācijā izjuka un nācās veidot jaunu.
Roberta Koha institūts (RKI) (Vācijas valdības finansēta centrālā slimību profilakses un uzraudzības institūcija Vācijā) atsāka savulaik pārtraukto Covid-19 riska apgabalu sarakstu veidošanu, turpmāk ik nedēļu izsludinot jaunus konkrētus vīrusa īpaši apdraudētus reģionus visā pasaulē.
Paradigmas maiņa, no pilnīgi visu ārpus Latvijas robežām esošo cilvēku turēšanas aizdomās par slimiem vai inficētiem pārejot uz diferencētāku iedalījumu, pagājušajā pavasarī notika arī Latvijā.
2020. gada 15. maijā Baltijas valstu ārlietu ministri parakstīja memorandu par ceļošanas ierobežojumu atcelšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu autotransportam, dzelzceļa, gaisa un jūras transportam. Ar to tika izveidots tā dēvētais Baltijas burbulis jeb brīvas pārvietošanās zona trīs Baltijas valstu teritorijā.
Drīz Latvija mainīja arī šos noteikumus. 2020. gada 5. jūlijā Latvijas Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) paziņoja, ka Baltijas valstīs noteiks kopēju rādītāju – 16 (tobrīd ES vidējā saslimstība uz 100 000 iedzīvotājiem). Ar to beidzot arī Latvijā tika likvidēta līdzšinējā pieeja uzskatīt par slimiem vai inficētiem gandrīz visus cilvēkus pasaulē neatkarīgi no epidemioloģiskās situācijas.
2020. gada 2. oktobrī, kad Latvijā saslimstības tempi jau bija pārsnieguši tik svarīgo “16” atzīmi, epidemiologi (vai politiķi) tomēr mainīja domas. Turpmākajos mēnešos ar katru nedēļu un mēnesi palielinājās to valstu skaits, no kurām ierodoties Latvijā jādodas pašizolācijā. Vienlaikus Latvijas Republika, saslimstībai bez pārtraukuma pieaugot līdz pat šā gada janvārim, pati drīz vien sāka pārsniegt savu robežšķirtni “ārzemniekiem”, virzīdamās tabulā arvien augstāk.
Salīdzinājumam: kumulatīvā saslimstība Latvijā uz 100 000 iedzīvotāju 20. janvārī bija 698,5. Piemēram, Vācijā, kas Latvijas ieskatā ir riska zona, no kuras vīrusu varot ievest ieceļotāji, šis rādītājs attiecīgajā datumā bija 324,3, tātad vairāk nekā divas reizes zemāks. Somijā tikmēr vien 62,6, tātad gandrīz 10 reižu zemāks.
Šai starpībai, kura tik nopietni tika ņemta vērā vēl pirms dažiem mēnešiem, tagad, ierobežojot personu brīvību, vairs netiek pievērsta ne mazākā vērība.
Ieceļotāji riskē, ka viņus aplipinās vietējie
Šeit būtu svarīgi pievērsties Ziemeļreinas-Vestfālenes Augstākās administratīvās tiesas spriedumam 2020. gada 20. novembrī. Tas atkal piespieda mainīt ieceļotāju brīvības ierobežošanas regulējumu Vācijā.
Prasības iesniedzējs, Bīlefeldes iedzīvotājs, kurš līdz 13. novembrim bija uzturējies Spānijai piederošajā Ibizas salā, bet pēc šā datuma pārvietojies uz Tenerifi, pēc 22. novembra vēlējās atgriezties. Saskaņā ar noteikumiem viņam pēc atgriešanās būtu jāievēro 10 dienu pašizolācija, jo Baleāru salas, no kurām viņš iebrauc, tobrīd atradās riska apgabalu sarakstā. Pieteicējs iebilda: uz tā pamata, ka viņš atradies Baleāru salās, viņš nevarot tikt klasificēts kā potenciāli infekciozs, jo tur pēdējo septiņu dienu kumulatīvās saslimstības rādītāji ir ievērojami zemāki nekā Bīlefeldē. Tātad nevis viņš ir potenciālais infekcijas avots, bet gan pats pakļauj sevi paaugstinātam riskam, iebraucot konkrētajā Vācijas vietā.
Tiesa piekrita pieteicēja argumentiem, atzīstot, ka vienotas karantīnas prasība visiem iebraucējiem no riska apgabaliem patiesi ir pretlikumīga, jo ir pretrunā ar vienlīdzīgas attieksmes principu un nesamērīga. Regulējums neņem vērā, vai iebraukšanas rezultātā rodas papildu infekciju apdraudējums. Tādēļ, kā atzina tiesa, regulējums ir pilnībā atceļams.
No apdraudētas teritorijas pārvēršas par draudu Eiropai
Dažas atziņas, kopsavelkot iepriekš minēto. Pirmkārt, pašizolācijas regulējumu izstrāde, tāpat kā lielākās daļas pandēmijas ierobežošanas pasākumu noteikšana vispār, ir darbs ar statistiskām varbūtībām, nevis drošticamiem faktiem.
Nevis uz skaidru pierādījumu, bet gan teorētiska risku aprēķina pamata cilvēki, kuriem ir augstāka varbūtība būt inficētiem, tiek ierobežoti vairāk nekā tie, kuriem tā ir zema vai pat nulle.
Latvijā būtu jāņem vērā arī konkrēti reģioni, nevis tikai valstis. Tas tiek ignorēts jau kopš pandēmijas sākuma.
Savukārt princips, ka pašizolācija nebūtu jāpiemēro cilvēkiem, kuri iebrauc no valstīm ar zemāku inficēšanās risku nekā Latvija, tātad būtībā ne viņi apdraud vietējos, bet gan vietējie draud aplipināt viņus, tiek ignorēts vismaz no pagājušā gada 11. novembra.
Tolaik Latvija jau sāka kļūt par draudu citām Eiropas valstīm un vīruss izplatījās galvenokārt valsts iekšienē. Taču tieši tad tika nolemts sākt cīnīties ar “ārējo ienaidnieku”.
Praktiski tas nozīmēja, ka SPKC riska valstu sarakstā, no kurām ierodoties jāievēro pašizolācija, sāka iekļaut arī valstis, kurās saslimstība ir zemāka nekā Latvijā, turklāt nepaskaidrojot šo pieeju, bet mājaslapā vienkārši parādoties skaitlim “50” kā jaunajai robežvērtībai.
Sākumā riskanto valstu sarakstā nonāca par Latviju drošākās Igaunija, Norvēģija, Somija. Ar katru nedēļu Latvija sarakstā kāpās arvien augstāk un šobrīd pati ir viena no Eiropas bīstamākajām teritorijām. Tātad, iebraucot Latvijā no visām minētajām valstīm, iebraucējiem ir lielāks risks, ka viņus var ar vīrusu aplipināt Latvijas iedzīvotāji, nevis otrādi.
Tieši tādēļ Latvija jau sen ir lielākās daļas Eiropas riska valstu sarakstā.
Absurdai prasībai pievienojas vēl absurdāka
Kopš 15. janvāra pašizolācijas prasībai pievienojusies jauna. Tagad ieceļotājiem Latvijā no visas pasaules pirms iebraukšanas par saviem līdzekļiem jāveic un obligāti jāuzrāda negatīvs Covid-19 PCR tests.
Papildus negatīvajam testa rezultātam, iebraucot no gandrīz visām Eiropas valstīm, jāturpina ievērot arī 10 dienu pašizolācija.
Pirmkārt, pēc būtības šī prasība nozīmē atgriešanos pie diskriminējošās pavasara pieejas, par potenciāli slimiem vai inficētiem atkal turot aizdomās pilnīgi visus 7,8 miljardus pasaules iedzīvotāju, nešķirojot pēc saslimstības līmeņa. Jaunu mutāciju ievešanas risks noteikumu samērā garajā anotācijā nav pat pieminēts.
Otrkārt, tā ir klajš Latvijas Republikas Satversmes 98. panta un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3.2 panta pārkāpums.
Saskaņā ar šiem pantiem Latvija nedrīkst aizliegt saviem pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem atgriezties valstī.
Cilvēktiesību ierobežojumi pieļaujami tikai īpašos gadījumos, un tiem jāatbilst stingriem kritērijiem – proti, tiem jābūt nepieciešamiem leģitīma mērķa sasniegšanai, lietderīgiem un samērīgiem. Šis testa pienākums, vismaz attiecībā uz lielāko daļu Eiropas un daudzām pasaules valstīm, tāds nav.
Turklāt, kā secināms no SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktora Jurija Perevoščikova izteikumiem, “ārzemnieku” pienesums Latvijas infekciju rādītājos ir skaitliski nebūtisks. Līdz šim no citām valstīm ievesto Covid-19 gadījumu skaits esot bijis stabils – 30–40 gadījumi nedēļā, lielākoties tie saistīti ar ieceļošanu no Eiropas Savienības un austrumu kaimiņiem, tā J. Perevoščikovs informēja 13. janvārī.
Tātad var secināt: ja kustība uz Latviju no ārzemēm tiktu apstādināta totāli un neiebrauktu vairs pilnīgi neviens, infekciju skaits samazinātos par 4–6 gadījumiem dienā. Tātad ar ārzemēm kopumā saistīti mazliet vairāk nekā 1% no visiem pēdējos desmit mēnešos fiksētajiem gadījumiem, atsevišķi ar lidmašīnām – vēl mazāk. Citiem vārdiem, galvenais un gandrīz vienīgais vīrusa izplatības avots ir vietējie iedzīvotāji.
Turklāt, kā arī secināms no cita J. Perevoščikova publiskā paziņojuma, pat negatīvs PCR tests nav garantija, ka cilvēks nav inficējies. Tāpēc esot nepieciešama vēl 10 dienu pašizolācija. Kāda tādā gadījumā jēga no testa veikšanas pienākuma, ir neizprotami.
Turpretī cena, kas ar savu tiesību aizskārumu un reāliem naudas līdzekļiem ceļotājiem jāmaksā par šo upuri simbolpolitikai, ir nesamērīgi augsta. PCR testu cenas, ja tos veic bez epidemioloģiski pamatota iemesla, dažādās valstīs atšķiras, bet var sasniegt pat 60–300 EUR. Lietuvā un Igaunijā noteikumi ir principiāli atšķirīgi. Ja nav iepriekš veikta testa, ieceļotāji drīkst testēties arī pēc iebraukšanas.
Šis ir stāsts par cilvēkiem
Grūti aplēšams, cik tieši, bet tie ir daudzi tūkstoši, kuri šo mēnešu laikā, apzīmogoti ar “ārzemnieka” zīmogu un turēti aizdomās kā slimi vai inficēti, bijuši spiesti ievērot pašizolācijas pienākumu. Un darījuši to bezjēdzīgi. Jo nav bijis zinātniska pamata viņus šādās aizdomās turēt. Tās ir desmitiem tūkstošu dienu, nenostrādātu, atrautu no atvaļinājuma, brīvdienām, psihisku resursu ieguldījumi. Un pie tā visa ik dienas vēl spiesti lasīt savas valsts politiķu u. c. spēlētāju aizskarošu, ksenofobisku retoriku, tikt saukāti par “vazaņķiem”, “ievazātājiem”, slimiem, inficētiem, kurus vajag “izķert”, bloķēt, nelaist, norobežot.
