Ineta Rudzīte: Dvēseli atver dziesmas 1
Kamēr mamma skatās “Šlāgeraptauju”, turpat tuvumā lasu grāmatu. Pēkšņi man liek saausīties tīkama zema tembra sievietes balss, kas piepilda gan melodiju, gan dziesmas vārdus, turklāt balsij lieliski piespēlē akordeonists. Aizcērtu grāmatu un pievēršos ekrānam, sak, kas tad mums tur ir?
Daiļā dziedātāja INETA RUDZĪTE, baltā tērpā vīdamās, izdzīvo dziesmu “Baltais zieds”. Tas bija vasarā, nu dziedātāja ieraksta savu pirmo soloalbumu “Baltais zieds”.
Protams, Ineta Rudzīte mūziķu lokā nav jaunpienācēja. Atcerēsimies kaut vai “Koru karus 2” ar Inetu – Jelgavas Tirkīza kora solisti, grupai “Otra puse” viņa ir fona vokāliste, pērn kopā ar Uldi Timmu dziedāja “Walking on my tiptoes” un iekļuva Eirovīzijas nacionālās atlases pusfinālā. Un kur nu vēl romantiskā franču dziesmu programma “La Vie En Rose” (“Dzīve rožainā gaismā”), kur Ineta iekļāvusi dziesmas no franču zelta repertuāra, un atkal viņai izcili piespēlē akordeonists Kaspars Gulbis. Nesen iedziedājusi jaunu dziesmu – lēnu un skaistu valsi “Ābele un vējš”. Savā mājas lapā, stāstot par šīs dziesmas ieraksta tapšanu, Ineta Rudzīte pateicas gan teksta autoram Ivaram Kurpniekam, gan komponistam Ivaram Makstniekam, ar kuru jau kādu laiku sadarbojas. Pateicība arī Ingum Feldmanim par blūmīzera un ģitāras skaņām un Madarai Rubenei par samtaino fona dziedājumu. Šī jaukā attieksme pret ikvienu kolēģi bija, ja tā varētu teikt, pēdējais piliens vēlmē aprunāties ar Inetu Rudzīti.
– Pirms diviem gadiem sāku savu solokarjeru. Dziedāju gan kopš skolas gadiem. Kā sapratu, ka varu dziedāt? Reiz, uzlikusi austiņas, klausījos dziesmas pleijerītī un aizrautīgi ļoti skaļi dziedāju līdzi. Klasesbiedrs, kurš bija saistīts ar mūziku, to dzirdēja un uzaicināja mani dziedāt. Tā nokļuvu pie Adriana Kukuvasa bērnu un jauniešu centrā “Daugmale” vokālo nodarbību un ģitārspēles radošajā darbnīcā. Man tolaik bija piecpa-dsmit gadu un tā bija laba vieta, kur izpausties. Astoņpadsmit gadu vecumā piedalījos konkursā “Meklējam solisti” reizē ar Mariju Naumovu. Un drīz pēc tam arī beidzu savu dziedāšanas karjeru. Bija juku laiki, gribējās pievērsties kaut kam nopietnākam. Sapratu, ka jaunai dziedātājai, ja nav, piemēram, Raimonda Paula, kas paņemtu savā paspārnē, mūzikā grūti ko panākt. Izstudēju humanitārās zinātnes, specializējoties kā angļu valodas tulks, un strādāju lielā uzņēmumā par sabiedrisko attiecību speciālisti. Un astoņus gadus nedziedāju nemaz. Sev šo laiku esmu noformulējusi: varbūt man nebija ko teikt? Nebiju arī vēl atradusi savu mūzikas stilu. Taču pēc pirmās meitiņas piedzimšanas viss mainījās. Vēlme atkal dziedāt un būt uz skatuves kļuva tik spēcīga!
Ineta atkal devusies pie Adriana Kukuvasa, šoreiz – iemācīties ģitāras spēli, vienkārši sev. Ineta bieži aicināta dziedāt, un kā tad tā – a cappella – dziedāsi? Kopā ar Adrianu Kukuvasu 2006. gadā iedziedājusi albumu “Starp rīta zvaigznēm”. Taču tā bijusi Adriana iecere un mūzika, ne īsti Inetas, kas pašai ietu pie sirds un parādītu viņas balsi vislabvēlīgākajā skanējumā. Bet, kad esi mūzikas tapšanā iekšā, gan kādu domubiedru sastop, gan tevi atrod. Sākās Inetas sadarbība ar grupu “Otra puse”. Šai grupai dziesmas raksta Ivars Makstnieks. Komponists piedāvājis, vai arī Ineta negribētu dziedāt viņa sacerētas dziesmas. Un jautājis, kādu melodiju viņa vēlētos.
– Teicu: nevis popu, bet gan veco labo estrādes mūziku kā agrākos laikos. Tādas dziesmas, kādas dziedāja Žoržs Siksna, Viktors Lapčenoks, Nora Bumbiere… Tagad saprotu – labi, ka dziedāšanā bija pārtraukums. Nezinu, kur tagad būtu, iespējams, vēl aizvien dienas vadītu meklējumos un nebūtu pat īsti laimīga. Varbūt nebūtu atradusi sevi. Dziesmā “Spogulī” it kā atspoguļojas mana dzīve. Dziesmas teksta autors Ivars Kurpnieks ir mani labi izpratis. Esmu bijusi spoguļa otrā pusē, mani mākušas šaubas, bet tagad iznākusi redzamajā pusē, tur, kur esmu vēlējusies būt. Skaistākās dziesmas rodas no pārdzīvojumiem, gaišām skumjām, gribas, lai dvēsele caur tām attīrītos. Arī franču šansonos, ko dziedu, ir jāprot skaisti ciest – tevi kāds pamet vai tu kādu beidz mīlēt… Un skaisti viņam pasaki – mīļais, tevi skūpstu, bet mēs šķiramies! Ir jābūt dzīves pieredzei, lai vari saprast, par ko dziedi. Jā, tagad es uzticos savai balsij un zinu, kādas dziesmas – melodiskas un skaistas – vēlos dziedāt. Tās ir dziesmas par cilvēciskām attiecībām, par mīlestību, ko esi piedzīvojis, piedzīvo un vari iznest cauri visām šaubām.
Inetai ir ļoti svarīgi, lai dziesmai būtu labs teksts. Arī franču šansoniem, ko viņa dzied, esot skaisti vārdi. Ieminos, ka droši vien nav viegli izpildīt Edītas Piafas un Mireijas Matjē dziesmas, turklāt neatdarinot visiem ausīs skanošo slavenību dziedājumu.
– Negrasos kopēt leģendas. Tas nav nedz iespējams, nedz arī vajadzīgs. Reiz pēc kāda mana franču dziesmu koncerta saņēmu vēstuli. Sieviete rakstīja: “Tā ir liela uzdrīkstēšanās dziedāt dziesmas, kas kļuvušas par ikonām. Bet paldies Jums, jo Jūs stāstījāt savu stāstu!” Šādi vārdi mani ļoti iedvesmo un aicina turpināt strādāt, – teic Ineta. Grēks jau arī būtu nedziedāt, ja dota tāda balss. Ineta ir mācījusies pie vairākiem vokālajiem pedagogiem un no katra ieteikumiem paņēmusi sev vēlamo. Reiz pēc koncerta pienācis kāds kungs un teicis: jūsu izpildījums ir manā gaumē, jo nedziedat tos augstos soprānus. Vai labā balss ir ģimenes mantojums?
– Manam vectēvam Aleksandram Morozovam bija varena operas balss, bet sākās karš, un par dziedātāju viņš nekļuva. Izkarojās leģionā. Manā bērnībā viņš spēlēja ģitāru un mūs ar māsu mācīja dziedāt. Mana mamma jaunībā spēlēja Olaines tautas teātrī. Droši vien viņu ilgas pēc skatuves karjeras ieplūdušas manī, lai es tās piepildītu. Man ļoti patīk būt uz skatuves. Jau bērnībā Jaunā gada sarīkojumā galvenais nebija apsolītā saldumu paciņa, bet iespēja uzkāpt uz skatuves un noskaitīt dzejolīti. Uz skatuves jūtu milzīgu adrenalīnu – cilvēki kaut ko gaida, un es viņiem sniedzu labāko, ko vien varu dot – izdzīvotas, piepildītas emocijas. Protams, vienmēr pirms koncerta ir milzīgs uztraukums, un, ja kāds teic, ka nav, melo. Tagad dziedu franču mūzikas koncertus, martā klajā nāks mans soloalbums, bet septembrī plānoju doties ar jaunajām dziesmām koncerttūrē pa Latviju. Varbūt programmā iekļaušu arī franču šansonus, – aizdomājas Ineta. Ikdienā viņa strādā Islandes Goda konsulātā Latvijā un jau piecpadsmit gadus firmā “Nordic Partners”, kur šogad saņēmusi balvu par mūža ieguldījumu. Vēl taču viss mūžs priekšā, iesaucos. Bet Ineta nopietni stāsta, ka “Nordic Partners” kolektīvā ir liels gods Ziemassvētku ballēs saņemt pirmo tortes gabaliņu kā novērtējumu par labu darbu. Tik ilgi strādājusi par mārketinga projektu vadītāju un vēl nekad nav laimējies pirmajai pamieloties ar svētku torti, bet nu šogad gan!
Par Inetas darba un skatuves panākumiem priecājas abas meitas Margarita (9) un Elza (4) un vīrs Māris, ar kuru kopā Ineta ir jau septiņpadsmit gadus.
– Tagad vīrs ļoti atbalsta manu dziedātājas karjeru. Starp citu, viņam arī ir ļoti laba balss. Vecākā meita Margarita apgūst vijoļspēli. Viņai stāstu: komponists nerakstīja vienīgi notis, bet gan mūziku, izspēlē to! Vēlos, lai meita izjūt mūzikas maģiju. Bet, ja viņa negribēs, nespiedīšu kļūt par mūziķi. Reiz, no skolas koncerta pārnākdama, Margarita priecīgi sauca: mammu, man visi tā aplaudēja! Un, protams, mani vislielākie atbalstītāji ir vecāki. Viņi brauc līdzi uz visiem maniem koncertiem. Dziesmu tekstus jau zina no galvas. Vecāki ir mani vislabākie kritiķi, viņiem varu paust visas savas emocijas, viņi sapratīs. Mans dzīves moto: viss, kas notiek, notiek uz labu. Un tā tas arī līdz šim ir bijis.
