Ineta Radēviča: Ar vīru runājam tikai par mīlestību 1
Pagājušajā trešdienā bijusī tāllēcēja Ineta Radēviča Latvijas vieglatlētu kongresā ar pārliecinošu atbalstu tika ievēlēta par savienības prezidenti. Administratīvajā darbā viņa stājas bez pieredzes, taču ar lielu apņēmību un skaistu sapni par manēžu Rīgā. Inetas sapņi mēdz piepildīties.
Laiks pirms kongresa Inetai Radēvičai pagājis vienā skriešanā – vēl trīs dienās pirms vēlēšanām ceļojusi pie Latvijas sporta skolu vieglatlētiem, lai labāk izprastu treneru un jauno sportistu vajadzības. Lēmums uzņemties atbildīgo amatu briedis kopš Londonas olimpiskajām spēlēm, kad ar šo priekšlikumu viņu uzrunājuši vairāki ar sportu saistīti ļaudis. Tolaik bijuši svarīgāki uzdevumi – meitiņas gaidības, diplomātijas studijas, turklāt dzīve ritējusi gandrīz vai uz čemodāniem – te Amerika, te Krievija. Kad Radēviču-Ščastļiviju ģimene iekārtojās uz palikšanu Rīgā, Ineta varēja pievērsties Latvijas Vieglatlētikas savienībai. Ja tā padomā – ir iegūta sportiskā pieredze, izglītība, bērni paaugušies, saņemts atbalsts no profesionāļiem un tuvojas vēlēšanas. Kāpēc gan ne?
Vai vieglatlētikas prestižs nav mazinājies? Katru rītu radio dzirdu par basketbolista Porziņģa panākumiem, šķiet, ka priekšplānā ar retiem izņēmumiem izvirzās komandu spēles.
Sevis pasniegšanas veidā konkurence sportā ir milzīga. Spēles ir atraktīvas. Mums jādomā, kā mēs to varam izdarīt interesantāk, jāpiestrādā pie mārketinga, lai prastu pareizi iepakot savu preci, tad arī cilvēki vairāk par to sāks interesēties.
Vai jaunais amats neprasīs upurus ģimenes dzīvē?
Marks ir pieradis kopš savas mazotnes, ka neesmu tipiska mamma – es braucu uz nometnēm, sportoju. Jau tagad jūtu, ka bērni vairāk novērtē mūsu kopābūšanas laiku un neuztver mammu kā mājas aksesuāru, bet kā vērtību, kad esmu pie viņiem. Man pat liekas, ka tuvības brīži kļūst dziļāki un saviļņojošāki. Laika plānošanai gan būs vairāk jāpievēršas.
Kā bērni uztvēra, ka mamma tagad prezidente?
Dēls skatījās ziņas un redzēja, ka mani ievēl, bet vārdu “prezidente” vēl nelietojam. Bērni jau tāpat zina, ka mamma ir boss un diktē noteikumus – mums mājās ir disciplīna, varbūt dažreiz pat par stingru. Vakaros jūtos kā tāds zāģis, kas velk vienu un to pašu – pulkstenis ir deviņi, zobus tīrīt un gultā. Viņiem ir dažādi režīmi – Marks pirmo gadu iet skolā, pēc tam ir hokeja treniņi un divreiz nedēļā vēl nāk skolotāja, kad viņš pusotru stundu mācās latviešu valodu. Gribu, lai dēlam nav tādu problēmu kā man kādreiz – līdz 9. klasei latviski pratu ļoti vāji, taču iestājeksāmeni augstskolā bija jākārto latviešu valodā. Mācījos pie privātskolotājas, katru vakaru sēdēju un zubrīju tekstus, tā pamazām to apguvu un varēju iestāties Universitātē. Meitai ar valodu nav grūtību – viņa apmeklē latviešu bērnudārzu, pilnībā saprot un arī runā latviski.
