Ineses Supes cīņa turpinās: “Kad iznācu no ķirurga kabineta, es apraudājos, jo man gribējās iznākt kā uzvarētājai, bet tā pagaidām nesanāk”
0
Inese Supe ir mūsējā – cenšamies sekot līdzi viņas ceļā uz veselību un sanāk arī līdzpārdzīvot par grūtumu, kas šajā ceļā jāpārvar. Šobrīd ir beigusies 16. un pēdējā ķīmijterapijas reize, Inese jūtas sagurusi, taču piekrita atbildēt uz dažiem jautājumiem par to, kā viņa šobrīd jūtas un cik tālu savā ceļā uz atveseļošanos ir tikusi.
Kāda šobrīd ir situācija? Vai pēc ķīmijterapiju kursa vēzis ir uzveikts?
Man nesen bija magnētiskā rezonanse, pēc tās ārsts skaidroja, ka vēzis ir stipri samazinājies, bet bumbulis krūtī joprojām ir, tikai ar mazāku tilpumu. Pagaidām droši nevar zināt, vai tur iekšā joprojām ir vēža šūnas, to uzzināšu tikai pēc operācijas, kurā man noņems krūtis. Labā ziņa ir, ka jaunu veidojumu nav, kreisajā krūtī veidojumi ir pazuduši. Prognozes joprojām liecina, ka es izveseļošos pilnībā, taču pirms tam ir jāizņem olnīcas un jānoņem krūtis.
Tas noteikti ir emocionāli smagi…
Kad iznācu no plastiskā ķirurga kabineta, es apraudājos, jo man gribējās iznākt kā uzvarētājai, bet tā pagaidām nesanāk. Es ļoti gaidu, kad beigsies ķīmijterapijas blaknes, jo tas tomēr nav nekāds cukurūdens. Viena mana vēna ir “aizgājusi pa pieskari”, tas būs redzams visu mūžu – tajā vietā ir vienkārši bedre, bet tas vismaz nesāp. Tas varētu būt iemesls, kāpēc tā roka vairāk tirpst.
Kāda ir sajūta, kad ķīmijterapijas beidzot ir galā?
Iedomājies, tās bija 16 reizes – veseli 7 mēneši, kamēr biju regulārs viesis Stradiņu slimnīcā. Tagad man ir sajūta, ka man dzīvē kaut kas ir atņemts. Braucu uz pēdējo “ķīmiju” ļoti priecīga, ka šis posms ir beidzies, drīz būšu vesela, bet atnāca māsiņa, sāka manipulācijas, un es paliku bēdīga. Teicu, ka nezinu, kā dzīvošu tālāk. Šajos 7 mēnešos viss notika pēc grafika. Ceturtdienās man piezvanīja un informēja, cikos piektdien jāierodas. Tā māsiņa, kas zvana, vienmēr ir tik laipna un pozitīva. Piektdienā gāju uz ķīmiju, tur satiekot lieliskās māsiņas. Zināju, ka man vienmēr būs uzklāta gulta un varēšu izgulēties. Bet tā kopumā jau manā dzīvē nekas ar šo slimību daudz nemainījās. Ikdienas rutīna palika tāda pati – darbs, ģimenes rūpes utt. Sapratu, ka man patīk par “šrubēt” grīdas, jo tad fiziski piepūlējos un bija sajūta, ka “ķīmija” svīst no manis ārā.
Kas bija pats grūtākos šajos 7 mēnešos?
Šīs pēdējās 5 nedēļas, kad ir izteiktākas blaknes. Es sāku nejust kāju pēdas, tās visu laiku ir notirpušas, eju kā ar spilventiņiem. Kreisajai kājai 2 pirkstus nejūtu vispār. Un tirpst arī rokas. Vienrīt pamodos, un rokas vispār nedarbojas. Pamazām iekustināju, bet pirkstu galos tirpoņa nepārgāja.
Emocionāli sākumā bija interesanti, kā viss būs, kā pazudīs tie mati… Diskomforts sākās, kad pazuda skropstas. Ja mani rāda televīzijā, tad tas ir svarīgi – nevaru vairs uzkrāsoties kā iepriekš. Kāds jau mani paspēja nosaukt par transvestītu, par to es sabēdājos, jo sapratu, ka izskatos slikti, varbūt man jābeidz darbs televīzijā. Pēc tam padomāju – vai tad man jāklausās ķengās? Es varu turpināt darboties, man tomēr ir jāuztur mana ģimene.
Man kā mammai ir sajūta, ka viens no grūtākajiem momentiem varētu būt ziņu par slimību pastāstīt bērniem un pasargāt viņus no stresa, ko tas viss rada. Kā tev ar to gāja?
Pirmā uzzināja audžumeita, jo man neizdevās no viņas šo ziņu noslēpt, sāku raudāt. Bērniem nav viegli, jo man ir garastāvokļa maiņas, bieži nevienu negribu redzēt, palūdzu mani likt mierā. Jaunākā meitiņa Elza, kurai šogad paliks 9 gadi, līdz galam to visu neizprot, pateicu viņai, ka man jālieto stipras zāles, lai es būtu vesela. Sākumā viņa, kad ieraudzīja, ka man vairs nav matu, padomāja, ka vienkārši gribu būt stilīga. Ar dēlu ir vēl citādi – viņš jau ir pieaudzis, viņš atsakās pieņemt diagnozi, bet mani atbalsta tāpat, atbrauc pretī uz slimnīcu un tā. Cenšos, lai mani mājinieku šo visu pārāk neizjūt, jo slima jau esmu es, nevis bērni. Viņiem nav jācieš no tā. Un mans galvenais uzdevums ir izdzīvot, lai Elza izaug vismaz līdz 18 gadu vecumam.
Cilvēki, kas iziet cauri lielām grūtībām, parasti kļūst vēl viedāki. Pie kādām jaunām dzīves atziņām tu esi nonākusi?
Esmu kļuvusi tiešāka. Es vairs neauklējos intervijās ar cilvēkiem, kas izdarījuši ko sliktu. Agrāk biju pielaidīgāka, pretimnākošāka, empātiskāka. Man šķiet, ka šobrīd esmu žurnālistikā sasniegusi jaunu līmeni.
Esmu onkoloģijas slimnieku grupiņā, kur ir, kā es viņas saucu, manas meitenes. Katru dienu kāda nāk klāt, mēs esam salīdzinājušas savus dzīvesstāstus un sapratušas, ka visas esam līdzīgas. Vienmēr esam izdabājušas citiem, vienmēr bijis svarīgs citu viedoklis, bijis svarīgi visiem patikt un… esam daudz domājušas par nāvi. Man tas izteikti bija tieši pirms diagnozes uzzināšanas, šķieta, ka netieku galā, ka visu laiku skrienu ar pieri sienā. Tagad esmu norūdījusi raksturu, jo ļoti daudz laika bija jāpavada pašai ar sevi, ar savām domām par to, ko daru pareizi vai nepareizi, ko es gribētu uzlabot savā dzīvē. Esmu izanalizējusi visas savas kļūdas darbā, ģimenē, attiecībās.
Esmu izlēmusi, ka līdz operācijas dienai man ir jāsatiek visi manā dzīvē svarīgie cilvēki. Vienmēr jau pastāv iespēja, ka kaut kas var notikt. Pirms tam man nebija tik svarīgi kādam piezvanīt, tagad gribu tikties klātienē, aprunāties.
Visā šajā ceļā es visu laiku apbrīnoju tavu spēku. No kurienes tev tas?
Nevar padoties! Kad uzzināju, ka esmu saslimusi, es uzreiz visu izplānoju. Ja rezultāts ir sliktākais, es zinu, kur dzīvos mani bērni, esmu to ar draugiem izrunājusi, zinu, kas viņu paņems aizbildniecībā. Man primārais ir, lai cilvēki, par kuriem esmu atbildīga, tiktu pieskatīti. Bet vispār man ir sajūta, ka daudzi cilvēki izvairās mani satikt. Ir pazuduši vairāki no tiem, ar kuriem iepriekš ikdienā daudz komunicēju.
Varbūt viņi ir apjukuši un nezina, ko teikt?
Bet nekas nav jāsaka! Ir vienkārši jābūt! Es jau esmu tāds pats cilvēks, ar tām pašām raizēm. Jā, onkoloģija ir svarīga, tā kā nelaime man velkas pakaļ, no tās nevaru ātri tikt vaļā, bet tas nav vienīgais manā dzīvē. Reizēm man ļoti gribas, lai kāds mani pažēlo, bet darbā gan esmu visiem pateikusi, ka žēlot nevajag. Pēc filmēšanas gan man kolēģi bieži pārjautā, kā jūtos. Esam arī vairākas reizes pārtraukuši filmēšanu, jo man ir sajūta, ka manam ķermenim cauri skrien elektrība, noraustos no sāpēm. Ir bijis, ka nevaru no rīta aizbraukt uz filmēšanu, bet pēc tam mani grauž sirdsapziņa, jo kolēģiem esmu sabojājusi dienu. Iepriekš es vienmēr biju darbā, nebraukt atļautos tikai tad, ja mirstu. Tagad pārdzīvoju, ka reizēm nevaru. Sākumā es raudāju naktīs, domājot, kāpēc tas viss man. Visi aizmiga, un es netiku galā ar emocijām. Izdomāju, ka negribu, lai kāds man uz bērēm nes neļķes. Tāpat esmu pieņēmusi lēmumu, ka savu ķermeni pēc nāves nodotu zinātnei – anatomikumam, jo gribu būt noderīga arī pēc nāves. Par tik daudz ko ir bijis jādomā šajos 7 mēnešos.
Noteikti esi saņēmusi arī daudz labās enerģijas!
JĀ! Esmu ļoti pateicīga visiem, kas mani atbalsta. Lielākoties tie ir mani kolēģi – gan “4.studijā”, gan LA.LV. Man vispār ir svarīga piederība kolektīvam. Esmu pateicīga arī svešiem cilvēkiem, kuri man sūta tik daudz mīlestības un spēka vārdus. Es jūtu, ka man ir spēcīga aizmugure, es nedrīkstu padoties – man ir izveidojusies vesela komanda. No sirds liels paldies jums visiem!
Man ir daudz paziņu arī onkoloģijas pacientu vidū. Es uzskatu, ka visi, kas ir izgājuši ķīmiju, ir pelnījuši kļūt nemirstīgi, jo spējuši to izturēt. Un citiem tas ilgst gadiem…
Kā ir ar finansiālo pusi? Kā tev izdodas parūpēties par savējiem, ja nevari ar pilnu enerģiju mesties darbos?
Ar šo jautājumu man iet grūti. Visu mūžu esmu strādājusi kā autors, kā pašnodarbinātā. Es maksāju sociālo nodokli, bet tas nav tik liels. Ikdienā jau par to nedomā, pielāgojies situācijām. Kad pienāk šāda krīze, pašnodarbinātajiem viss ir slikti. Es visu šo laiku neesmu varējusi atļauties paņemt slimības lapu. Mani mudināja kārtot invaliditāti, bet ne līdz galam atbilstu kritērijiem, tomēr pēc operācijas mēģināšu to darīt.
Man ir students, man ir divas meitas, saviem bērniem gribu iedot visu vajadzīgo, gribu, lai viņi labi izskatās un ir veselīgi paēduši, lai viņiem ir viss nepieciešamais. Jūtos slikti, ja nevaru to nodrošināt. Mani bērni gan arī nav ļoti prasīgi, tomēr viņi ir mana prioritāte. Par sevi varu nerūpēties, bet bērniem gribu, lai viss ir. Tāpēc visus šos 7 mēnešus esmu strādājusi. Izņemot maija sākumu, kad paņēmu brīvu, jo emocionāli sabruku. Man bija tik slikti no ķīmijas un vienlaikus no onkoloģiskas saslimšanas viņsaulē aizgāja man labi zināms cilvēks.
Inese nav radusi lūgt palīdzību, viņai tas nepatīk, viņa spurojas pretī, kad rosinu to darīt, tomēr šobrīd ikdiena nav viegla, jo strādāt sanāk nepilnu slodzi, daudz enerģijas un laika joprojām aiziet ārstējoties. Mēs abas kopā aicinām šo neuztvert kā ziedojumu vākšanas kampaņu, taču ja arī kādam no jums gribas un sirds liek Inesi atbalstīt ar kādu eiro, to var darīt uz viņas kontu LV12UNLA0055002044255. Viņa noteikti izveseļosies un paveiks vēl varenas lietas!
