Ineses Bumbieres nejaušā nokļūšana šlāgeraptaujā 0
Latvijas šlāgeraptaujā ar dziesmu “Sameklē” pirmo reizi piedalās Inese Bumbiere. Dziedātājai ir ilga skatuves pieredze, bet, kā viņa pati smaidot saka: “Var teikt, ka biju tā kārtīgi “iepauzējusi”.”
Savulaik Inese piedalījās dziesmu aptaujā “Pie vecā ratiņa”, ko vadīja Viola Lāzo un Kārlis Vahšteins. “Tas bija 90. gadu sākums, ja nemaldos. Piedalījāmies ar grupu “Suvenīrs” un dziesmu “Lūdzu, piedod!”. Otrajā reizē klausītāju vērtējumam nodevām dziesmu “Vai atceries to rudenīgo tāli…”. Abas dziesmas tika pamanītas, bet neko daudz no tā laika neatceros,” atzīstas Inese. Runājot par dalību šlāgeraptaujā, Inese atklāj, ka piedalīties tajā nebija nodoma, jo saprot, ka tas prasa zināmu piepūlēšanos – atrast atbilstošu dziesmu un brīvu laiku, nerunājot par pārējo, kas varētu sekot, ja dalība būtu veiksmīga…!
Ineses nokļūšana līdz šlāgeraptaujai sākās pavisam nejauši. “Pazīstams mūziķis, kuru pazinu vairāk kā vokālo ansambļu vadītāju – Aldis Andersons –, palūdza iedziedāt vairākas dziesmiņas. Labprāt piekritu, jo labu laiku neko nebiju iedziedājusi. Dziesmu autore Ilze Baņģere izteica vēlmi dziesmu palaist aptaujā, ko arī izdarīja. Uz koncertu Ventspilī netiku, jo man sestdienā iekrita darbs, dziesmas videoierakstu nodrošinājām ar saviem spēkiem. Tas, ka dziesma ir atradusi ceļu uz klausītāju sirdīm, ir iepriecinoši! Pēc šlāgeraptaujas noskatīšanās vairāki cilvēki ir nākuši klāt un izteikuši savu atzinību un prieku par to, ka es joprojām dziedu! Jā, es joprojām dziedu gan privātos, gan saviesīgos pasākumos un daru to ar prieku! Uzstājos kopā ar savu ilggadējo kolēģi Ivaru Krauci, bet vajadzības gadījumā muzikālo sastāvu varam papildināt,” smaidot teic Inese.
Lai arī šī ir Ineses debija aptaujā, ar mūzika viņa ir saistīta kopš 80. gadiem. “Pirmsākumus bail atcerēties… Tas bija sen – 1979. gadā, kad pabeidzu Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, kur mācījos vienā laikā ar Olgu Rajecku un Andri Daņiļenko. Tehnikumā dziedāju estrādes ansamblī, ko vadīja Inrigo Arājs. Pēc tehnikuma beigšanas sāku strādāt un dziedāt – neilgu laiciņu uzdziedāju Virsnieku namā, kas tagad ir Latviešu biedrības nams, deju vakaros, tam sekoja estrādes ansamblis “BST” (Bulduru sovhoztehnikums), ko vadīja Miervaldis Celmiņš, tad – estrādes ansamblis “Harmonija”, kas bāzējās kultūras namā “Armatūra”. Ansambli vadīja Edvīns Melnalksnis, bet vokālā pedagoģe bija Lolita Vambute.”
Atceroties pirmsākumus, Inese neslēpj, ka 80. gadi bija interesantākais un aktīvākais laiks. “Toreiz estrādes kolektīvu bija maz, koncertējām visā Latvijā! 90. gadi atnāca ar dažādām pārmaiņām valsts un sabiedrības dzīvē, kas ienesa korekcijas arī kultūras namu un māksliniecisko kolektīvu dzīvē… Tas bija pārejas laiks. Tad arī kopā ar pazīstamiem mūziķiem turpināju dziedāt grupā “Suvenīrs” Ādažos, ko vadīja ādažnieks Ivars Kraucis. Ar “Suvenīru” ierakstījām divus dziesmu albumus, kas vēl bija kasešu formātā, – “Atmiņas” un “Uz pasauli skatos”. Pēdējam albumam mūzikas autore biju es. Tas bija 90. gadu vidus,” nosaka Inese.
Viņa vienmēr ir uzskatījusi, ka dziedāšana nevar būt pamatnodarbošanās, tai ir jābūt kā blakus nodarbei. “Ar savu pirmo vokālo skolotāju Maigu Grietēnu pat sastrīdējāmies, jo viņa negribēja man piekrist, bet arī šodien varu apgalvot to pašu, ko toreiz! Es sevi neuzskatu par mūziķi, esmu dziedātāja. Vai Latvijā viegli būt mūziķim? Tas būtu jāprasa īstajiem profesionāļiem! Manuprāt, šeit nav kur izvērsties patiesi lieliem talantiem, Latvijas tirgus ir ļoti mazs,” neslēpj Inese.
Viņa atklāj, ka gada nogale pagaidām vēl ir brīva un smaidot nosaka: “Bet vēl jau viss var mainīties!”
