Inese Vaidere: Lielā Latvijas izpārdošana? 0
Termiņuzturēšanās atļauju izsniegšana apmaiņā pret salīdzinoši nelielām investīcijām nekustamajā īpašumā, kā arī lauksaimniecības zemju un mežu straujā izpārdošana ārzemniekiem liek izvērtēt, cik veiksmīga un tālredzīga ir bijusi valsts līdzšinējā politika.
2010. gadā Saeima pieņēma grozījumus Imigrācijas likumā, kas paredz, ka trešo valstu pilsoņi var saņemt termiņuzturēšanās atļauju, iegādājoties nekustamos īpašumus vismaz 100 000 latu vērtībā Rīgas plānošanas reģionā vai republikas pilsētās (vai vismaz 50 000 latu vērtībā ārpus tām), veicot noguldījumu banku subordinētajā kapitālā (200 000 latu apmērā) vai ieguldot līdzekļus uzņēmumu pamatkapitāla palielināšanā (25 000 latu kapitālsabiedrībā, kas nodarbina ne vairāk kā 50 darbinieku, gada bilance nepārsniedz septiņus miljonus latu un nodokļos samaksā ne mazāk kā 20 000 latu, vai arī 100 000 latu citās kapitālsabiedrībās).
Tolaik galvenā oficiālā deputātu motivācija bija piesaistīt papildu investīcijas krīzes skartajā Latvijas tautsaimniecībā. Taču galvenais motīvs bija viegli atšifrējams: mēģināt glābt nekustamā īpašuma tirgu.
Līdz 2012. gada janvārim termiņuzturēšanās atļaujas pret investīcijām ir saņēmuši gandrīz 5000 ārzemnieku. Kopumā nerezidenti ir investējuši 318 miljonus latu, taču lielākā daļa (253 miljoni latu) ir izlietoti, pērkot nekustamos īpašumus – lielākoties Rīgā un Jūrmalā. Lai gan ir nozīmīgi, ka nekustamā īpašuma sektors ir atdzīvojies, tas nevar būt par pamatu valsts ilgtspējīgai attīstībai. Glābjot nekustamā īpašuma tirgu, esam panākuši to, ka labāko īpašumu cenas ir ārkārtīgi pieaugušas un vietējiem iedzīvotājiem tos vairs nav iespējams nopirkt. Nav arī dzirdēts, ka investīciju rezultātā būtu radīts liels skaits darba vietu Latvijas iedzīvotājiem, jo potenciālo investoru vidū ir maza interese par iespēju ieguldīt uzņēmumu pamatkapitālā. 2012. gadā tajā tika investēti vien 9,4 miljoni latu.
Vai nopirktie īpašumi nav tikai lēta “biļete”, lai varētu brīvi ceļot un kārtot darījumus arī citviet Eiropas Savienībā? Par to liecina fakts, ka uz katru no likumā minētās vērtības īpašumiem vienlaikus pretendē pat vairāki pircēji no austrumu kaimiņzemēm. Viņi rūpīgi aprēķina, lai iegādātais īpašums nodrošinātu uzturēšanās atļaujai nepieciešamo minimālo summu.
Latvijā grozījumi Imigrācijas likumā tika pieņemti, kad valsts ekonomika piedzīvoja krīzi.
Līdzīgi rīkojušās arī dažas citas finanšu problēmu skartās ES dalībvalstis. Piemēram, Spānija par nepieciešamo investīciju slieksni noteikusi 160 000 eiro. Tās ekonomikas ministrija skaidri paziņoja, ka šī iniciatīva ir galvenokārt vērsta uz krievu un ķīniešu investoriem. Tiek lēsts, ka Spānijā ir no 700 000 līdz 1,1 miljonam nepārdotu jaunbūvju, no kurām aptuveni trešdaļa atrodas tūristu iecienītās vietās. Līdzīgi ir rīkojusies arī Portugāle un Īrija, kur nepieciešamo investīciju apjoms ir noteikts attiecīgi 400 000 un 500 000 eiro apmērā.
Taču tas vien, ka ir valstis, kas rīkojušās līdzīgi, nenozīmē, ka Latvijai būtu jārīkojas tāpat. Valstīm ar lielāku iedzīvotāju skaitu un bez ilgstošas okupācijas izraisītām sekām, kur nav problēmu ar valodas un kultūras pastāvēšanu nākotnē, ir krietni plašākas integrācijas iespējas nekā Latvijai. Ja mēs lepojamies, ka krīzi esam pārvarējuši, tad kādēļ turpinām par lētu naudu izpārdot tiesības uzturēties Latvijā?
Jāņem vērā arī, ka okupācijas rezultātā latviešu īpatsvars nokritās no 80 uz 52% un joprojām jūtamas rusifikācijas politikas sekas. Lai gan ārzemnieki ar pastāvīgajām uzturēšanās atļaujām par Latvijas pilsoņiem automātiski nekļūst, tomēr pēc pieciem gadiem viņi uz pilsonību pretendēt var.
Uzskatu, ka valdībai steidzami jārisina šis jautājums. Man gan zināms, ka Saeimā šis jautājums tiek pētīts, taču Ekonomikas ministrijai ir daudz vairāk resursu un kompetences. Grozījumi jāpieņem bez kavēšanās. Investīciju piesaistei kompromiss varētu būt termiņuzturēšanās atļauju piešķiršana tiem ārzemniekiem, kas veiktu nozīmīgas investīcijas, radot jaunas darba vietas tieši Latvijas iedzīvotājiem. Tas Latvijai sniegtu ilgtermiņa labumu.
Satraucošs ir arī jautājums par Latvijas zemes nonākšanu ārzemnieku īpašumā. Bieži ir vērojama situācija, kad Latvijas zemnieki, kuriem ir vēlme un iespējas palielināt ražošanas apjomus, nevar paplašināt savas zemes platības. Nav konkrētu datu par to, cik tieši Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes jau pieder ārvalstniekiem. Ekspertu un zemnieku aplēses svārstās no 20 līdz 40%, jo vienots reģistrs diemžēl nepastāv. Jau šobrīd 17% lauksaimniecības zemes tirgus balstās uz spekulatīviem darījumiem. Darījumos ar meža zemēm spekulāciju īpatsvars ir pat augstāks – vidēji 25%. Diemžēl no desmit lielākajiem zemes īpašniekiem tikai divi pārstāv Latviju.
Pirmpirkuma tiesības un Latvijas Zemes fonds vien nenovērsīs zemes nonākšanu ārzemnieku rokās. Jāiestājas par to, lai aizliegums trešo valstu pilsoņiem un firmām iegādāties lauksaimniecībā izmantojamo zemi un mežus paliktu spēkā arī pēc 2014. gada 30. aprīļa.
Turklāt nekavējoties jāmaina situācija, ka zemi var iegādāties juridiskas personas. Tas veicina likuma apiešanu: ja reiz pastāv aizliegums fiziskai personai no ārvalstīm pirkt lauksaimniecības zemi, kādēļ gan nenodibināt SIA un pāris dienu laikā tikt pie noskatītā zemes gabala? Bet Latvijas zeme ir būtisks ražošanas resurss.
Izvērtējot citu ES dalībvalstu pieredzi, jāveic sistemātiska dažādu faktoru analīze, ne tikai likumdošanas burtu salīdzināšana. Presē jau minēti Ungārijas, Francijas un citu valstu piemēri, kā tās ierobežo lauksaimniecības zemju nonākšanu ārvalstnieku rokās. Taču publiskajā telpā netiek minēts, ka, piemēram, Francija ir pat panākusi to, ka lauksaimniecības zemes cena ir būtiski zemāka nekā kaimiņvalstīs: 2011. gadā hektārs šīs zemes Francijā maksāja no trīs līdz pieciem tūkstošiem eiro (Vācijā – aptuveni 15 tūkstošus, bet Lielbritānijā – 20 tūkstošus eiro). Turklāt 88% gadījumu lauksaimniecības zeme tiek pārdota zemniekiem, kas paši to plāno apsaimniekot.
Kā zināms, Latvijā tā ir būtiska problēma: pat turīgākie zemnieki drīz vairs nevarēs atļauties pirkt zemi, jo spekulāciju dēļ cenas būs sasniegušas pārāk augstu līmeni. Šajā kontekstā nepamatota ir nekustamā īpašuma nodokļa palielināšana lauksaimniecības zemei, jo kadastrālās vērtības pieaugums lielā mērā ir radies tieši spekulāciju rezultātā.
Nevaru piekrist argumentam par to, ka nav svarīgi, kam pieder Latvijas zeme, jo “to jau tāpat nekur nevar aiznest”. Atšķirība būs tajā, vai savā zemē strādāsim kā saimnieki vai kā kalpi.
