Inese Vaidere: Eiropai jāapgūst 23. augusta mācības 9
Šajās dienās, kad atzīmējam nozīmīgo Baltijas ceļa 25. gadskārtu, jāatgādina, ka 23. augustam ir vēl viena svarīga, visā Eiropā atzīta dimensija.
2008.gadā Eiropas Parlamentā tika oficiāli pieņemta un izsludināta rakstiskā deklarācija “Par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu”. Tajā Eiropas Parlaments oficiāli nosodīja abus noziedzīgos totalitāros režīmus un aicināja ES valstu parlamentus pasludināt 23.augustu, kad tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts, par kopīgu staļinisma un nacisma noziegumu upuru piemiņas dienu.
Deklarācijas izstrādē tika ieguldīts milzīgs darbs, pārliecinot Eiropas Komisiju un pasniedzot neskaitāmas “vēstures stundas” Eiropas Parlamenta deputātiem. Uzsvērām, ka bijušajā Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs komunistiskā režīma upuru skaits sasniedza ap 20 miljoniem cilvēku, tomēr, atšķirībā no nacistiem, Padomju kara noziedznieki ir palikuši praktiski nesodīti.
Jāatgādina – deklarācijas pieņemšanai Eiropas Parlamentā bija nepieciešams vismaz 50% deputātu rakstveida parakstu. Tās autoriem – Inesei Vaiderei, britam Kristoferam Bīzlijam, igaunietei Mariannai Miko, ungārietei Zitai Gurmai un vācietim Aleksandram Alvaro – izdevās iegūt pārliecinošu atbalstu. Eiropas Parlamenta prezidents 2008.gada rudens plenārsēdē paziņoja, ka minēto deputātu darba rezultātā 23. augusts ir kļuvis par kopīgu piemiņas dienu visā Eiropā.
Šī darba pamatā bija nelokāma pārliecība, ka jāpanāk vienota Eiropas vēstures izpratne. Bez tās nav iespējams veidot Eiropas nākotni, balstītu uz vienotām vērtībām. Fakts, ka pēckara posmā tika nosodīti tikai nacisma noziegumi, bet Padomju režīma asinsdarbi noklusēti, tiem, kuri uzskata, ka PSRS sabrukums ir gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa, radījis nesodāmības apziņu.
Pašreizējie notikumi pie Eiropas austrumu robežas, Krievijai apdraudot suverēnas kaimiņvalsts pastāvēšanu, ir rietumvalstu neizlēmīgās pēckara politikas tieša atbalss. Eiropas kavēšanās ieviest sankcijas jau pie pirmās Krievijas agresijas demonstrācijas Krimā novedusi pie tādas notikumu eskalācijas, kad Ukrainā notiek reāla karadarbība. Eiropa ir parādījusi sevi kā neizlēmīgu pretinieku. Esmu pārliecināta – ja Eiropas Savienība būtu nekavējoties izšķīrusies par mērķtiecīgākām un skarbākām sankcijām, šāda mēroga karadarbība nebūtu attīstījusies. Kad lielajām ES dalībvalstīm nozīmīgāku lomu spēlē individuālās ekonomiskās intereses, nevis drošība pie pašu namdurvīm, Baltijas valstis un Polija ne bez pamata ceļ trauksmi un nenogurstoši atgādina par efektīvu risinājumu nepieciešamību.
Mūsu vēsturiskā pieredze liecina: neatkarīgu valstu robežas un suverenitāte nekad nav bijis kavēklis Krievijas impēriskajiem nolūkiem. To apliecina notikumi pagājušā gadsimta vidū, kad Molotova-Rībentropa pakts pārdalīja nacistiskās Vācijas un PSRS ietekmes zonas Eiropā, nosakot turpmāko Baltijas valstu likteni un mainot daudzu valstu un tautu attīstības gaitu. Pateicoties darbam, ko Eiropas Parlamentā veicām mēs – deputāti no Baltijas valstīm, Otrā pasaules kara cēloņi un sekas Eiropa tiek izprasti skaidrāk. Tomēr, kā pierāda notikumi Ukrainā, vajadzīgo mācību Eiropa nav līdz galam apguvusi un draudus, ko rada Krievija, vēl nav apzinājusies. Ir pamats domāt, ka šobrīd, esot ES un NATO, mūsu vēsturiskā pieredze, dzīvojot agresoram kaimiņos, dos impulsu tam, lai ES savos lēmumos kļūtu izlēmīgāka, vienotāka. Krievijai šķiet, ka tā vēl nav sastapusies ar cienīgu pretinieku, lai pārtrauktu savas noziedzīgās darbības. Savukārt Eiropas lielvalstis nav līdz galam sapratušas vēstures analoģijas un draudus, ko šī situācija rada. To ekonomiskās intereses, vai runa būtu par Vācijas automobiļiem vai Francijas karakuģiem, traucē saskatīt patieso draudu nopietnību. Taču kopumā situācijas attīstība Eiropas pusē, kaut gausa, tomēr dod cerību, ka spēsim dot pretsparu pretiniekam, kurš vairāk novērtē spēka valodu, ne izvairīgu diplomātiju.
