Inese Supe “sacēlusi kājās” cietumu uzraudzītājus: ”Tiesas spriedumos nav minēts, ka ieslodzījumā par šīm personām ir ieteicams ņirgāties“ 129
“Supe, es dzirdēju, ka tavs vīrs sēž cietumā,” man teica kāds kolēģis. Esot dzirdējis baumas, jo man uz darba vietu nāca milzīgas, skaistas pašzīmētas aploksnes ar skaistu dzeju, pašdarinātām pildspalvām no Rīgas Centrālcietuma. Vārdu neminēšu. Dāvanas bija pašdarinātas, cilvēks bija centies, bet kolēģi padomāja to, kā nav un nevar būt. Man, ja godīgi, tās saņemt bija ļoti neērti. Es tā neesmu radusi, bet tas bija veids, kā ieslodzītais vēlējās pateikt paldies.
Mana profesija cilvēkus nešķiro. Tāda ir mana pārliecība, un man ir vienalga, kurš vēršas pēc palīdzības – seniors, bezpajumtnieks, deputāts, narkomāns vai ieslodzītais. Es uzskatu, ka man neviens nav devis tiesības kādu nosodīt, bet mans darbs ir palīdzēt, ja cilvēks ir lūdzis tieši manu iesaisti.
Toreiz es biju uzņēmusies palīdzēt ieslodzītajam, kurš Latvijas cietumā jau ilgus gadus gaidīja savu nāves spriedumu. Jā! Nepārlasījāties, nāves spriedumu! Vēl kā tagad atceros, LTV “4.studijas” redakcijā tika saņemta vēstule un es pieteicos to izanalizēt, atrast, sameklēt, ko persona nodarījusi, kāpēc persona raksta medijam vēstuli. Un atradu! Patiesībā, nebija arī ilgi jāmeklē.
Ievadot vēstules autora vārdu un uzvārdu “Googlē”, uzreiz parādījās raksti angļu valodā par nodarījumu, ko šis vīrietis ir veicis. Nogalinājis savas sievas mīļāko. Pats abus pieķēris. Dusmās konkurentam sitis, un kāds Lietuvas pilsonis bija neveiksmīgi kritis un guvis ļoti smagas traumas. Pēc ilgāka laika sociālajā mājā šis cilvēks bija nomiris.
Persona, kas bija atrakstījusi televīzijai vēstuli, automātiski tika sodīta pēc Krimināllikuma panta par slepkavību. Tas nenotika Latvijā. Spriedums bargs – desmit gadi. Jāizcieš Latvijā.
Tieslietu ministrijas ierēdnis kādā atbildes vēstulē šai personai bija pārrakstījies norādot: ”Jūsu gadījumā Latvijas Republika jau ir uzsākusi pildīt Jums Lielbritānijā piemēroto dzīvības atņemšanas sodu. Līdz ar to process ar ārvalsts sprieduma atzīšanu un izpildi Latvijas Republikā ir noslēdzies”. Un vīrietis sapratis, ka par sievas mīļākā nogalināšanu viņam tiks veikts nāves spriedums. “4.studija” visu noskaidroja, pastāstīja, nomierināja, pakratīja Tieslietu ministrijai ar pirkstu. Cilvēkam līdz raidījumam neviena valsts iestāde nebija izskaidrojusi šo dīvaino Tieslietu ministrijas atbildi. Neviena. To izdarīja raidījums. Tagad ir zināms, ka persona nav veikusi nevienu pārkāpumu cietumā un izcieš, ko paredzējusi tiesa. Bez iebildumiem. Kāds viņa dēļ ir miris un tagad par to jāatbild.
Pēc šī sižeta ar mani centās sazināties ļoti daudzi ieslodzīto. Kāds stāstīja par salauztu degunu ieslodzījuma vietā, kāds par spīdzināšanu, bet visiem palīdzēt patiešām nav iespējams. Mums te – ārpasaulē – ir ļoti daudz cilvēku, kuriem klājas ļoti grūti.
Pagāja vairāk nekā gads, kad no personām cietumā man nebija nākušas vispār nekādas ziņas, kad pēkšņi manā telefonā parādījās vairāki neatbildēti zvani no nezināma telefona numura. Pie sevis nodomāju: ”Deg kaut kas, vai kā, ja tāda uzstājība…” Un tagad es saprotu, ka tiešām dega. Iespējams, es šajā sarunā kalpoju kā zibens novedējs.
Zvanīja vīrietis vārdā Igors, kurš skaidri, secīgi izstāstīja savu problēmu. Ir ieslodzījumā, atklātā tipa cietumā Jēkabpilī, sāp mugura, kamerā auksts, mediķis zāles nedod, apstākļi necilvēcīgi. Drīz jāatbrīvojas, ārā visu šo laiku gaidījusi sieva, bērni, ir kļuvis par vectētiņu, bet šādos apstākļos viņš vairs dzīvot nevēlas. Ir gatavs uz galējām rīcībām, jo ik dienu izcieš sāpes. Viņš bija domājis, ka atklātā tipa cietumā būs iespēja socializēties, strādāt, bet muguras sāpju dēļ vīrietis pats sev kļuvis par slogu. Un neviens viņā nevēlas ieklausīties, bet es šo sāpi sadzirdēju.
Šis stāsts nebūtu iespējams, ja atklātā tipa cietumos nedrīkstētu izmantot telefonus. Tagad viss, kas notiek aiz slēgtām durvīm, nonāk līdz sabiedrībai. Un labi, ka tā! Man kā žurnālistei šī informācija šķita satraucoša un lika aizdomāties,
kādam mērķim vispār ir domāti cietumi Latvijā? Lai tie, kuri pārkāpuši likumu, kādam laupījuši dzīvību, iznāktu vēl dusmīgāki, agresīvāki? Teju sagatavoti jaunu noziegumu veikšanai? Vai tomēr šīm personām ir jādod iespēja redzēt, izjust, ka ir iespējams dzīvot citādāk?
Strādāt, maksāt valstij nodokļus, mācīties, audzināt bērnus un kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli? Jā, persona ir kļūdījusies, bet tāpēc ir domāta tiesa. Tās piespriesto sodu cilvēks arī izcieš, un spriedumos nav minēts, ka ieslodzījumā par šīm personām ir ieteicams ņirgāties.
Kāpēc ieslodzītajiem ir jārada tāda vide, kas viņiem neko neiemāca? Vai Jēkabpils ieslodzījuma vietas darbiniekiem, spriežot pēc ieslodzīto sniegtās informācijas, nepieciešama pašapliecināšanās, varas izrādīšana pret tur esošajiem notiesātajiem? Es nebūt neuzskatu, ka jāauklējas kā ar maziem bērniem, tas ir šo cilvēku sods – atrasties ieslodzījumā, bet vai drīkst pievērt acis uz nopietnām veselības problēmām? Nesniegt palīdzību?
Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksu, cietumniekiem jāgarantē medicīniskā palīdzība. To jāveic ieslodzījuma vietu medicīniskajā iestādē vai nepieciešamības gadījumā jāsniedz palīdzība ārpus ieslodzījuma vietām. Tā ietver – sākotnējo veselības stāvokļa izvērtēšanu pēc ierašanās cietumā, ārstēšanu slimības vai traumas gadījumā, zāļu un citu ārstēšanas līdzekļu pieejamību.
Bet kāda ir realitāte? Kāpēc kādam no ieslodzītajiem jāzaudē redze, jo mediķis nesūta pie oftalmologa, citam astmas lēkmes gadījumā jālūdz Dievs, nevis jāsaņem medikamenti? Protams, cilvēki varēja nenonākt cietumā, nepārkāpt likumu, dzīvot citādāk. Daudzi tur arī vairs neatgriezīsies, pieļauju, ka arī drosmīgais Igors Avramuks, kurš patlaban, iespējams, tiks krimināli sodīts par video filmēšanu un to nosūtīšanu man kā žurnālistei. Viņš to darīja ne tikai savu muguras sāpju dēļ, bet arī to ieslodzīto vietā, kuri paklausīgi salst sistēmas vārdā un, ja saslimst, klepu ārstē ar paracetamolu. Tas bija izmisuma solis! Avramuku tieši tāpat, kā manis jau pieminēto ieslodzīto, kurš gaidīja nāves spriedumu, neviens nevēlējās dzirdēt!
Avramuka gadījums vispār šķiet unikāls. Ieslodzījuma vietu pārvalde uzzina, ka cilvēks sūdzas (iespējams, to uzzina no medija nevis no pašas Jēkabpils cietuma administrācijas) par iestādes darbu. Jēkabpils cietumā ļoti operatīvi sāk pārbaudīt ieslodzītos, raksta ziņojumus, ievieto personu (Avramuku – I.S.) kamerā, noņemot papīru un pildspalvu, lai “neērtajam” nav iespējas vairs pasūdzēties, kas nozīmē – Ieslodzījuma vietu pārvaldei vairs nevajadzēs atrakstīties. Šajā visā emocionālajā “slaktiņā” gan ir aizmirsts, ka LA.LV nestrādā žurnālisti, kuri padosies.
Par kādu “labošanos”, izpratni par nodarījumu un sodu, kas jāizcieš, šādās situācijās vispār var būt runa? Ir skaidrs, ka cietumos vairākas personas pēc soda izciešanas atgriežas ar apskaužamu regularitāti! Dzīvo tur gadiem!
Atbrīvojas, paveic tos pašus noziegumus un atkal ir “mājās”. Tas nevēsta par pareizu ieslodzīto socializāciju, palīdzīgas rokas sniegšanu, lai viņi nevis nonāktu valsts maizē, bet maksātu nodokļus paši.
Pavisam nesen intervēju Jāni Sondaru. Personu, kura nonāca ieslodzījumā par narkotiku glabāšanu un žurnālistes Ingas Spriņģes vajāšanu. Viņu atbrīvoja pirms tiesas spriedumā noteiktā termiņa. Jānis sarunā sacīja:
“Es pats rāvos iekšā visā, kur es varu, lai radītu tādu vidi, lai mani varētu pirms termiņa atbrīvot. Ja mēs iedomājamies cilvēku, kurš sēž par slepkavību. Ko viņš tur dara? Viņš skatās dažādas filmas ar vardarbības ainām, šausmu filmas un spēlē spēlītes, kur viņš šauj cilvēkus. Vai tāds cilvēks, kurš ir pieradis, viņš jau piekto reizi ir cietumā var mainīties? Viņam pofig, ka tur caurums grīdā, ka viņam nav normālas tualetes, viņš jau tur jūtās kā zivs ūdenī…Viņš, kad izies ārā, viņš būs labs sabiedrības loceklis? Vai viņš atkal spēs kaitēt kādai ģimenei pieņemsim, izdzēšot kādam dzīvību?”
Sondars gan nenonāca Jēkabpils atklātā tipa cietumā, bet, uzklausot viņa pieredzi, varēja secināt, ka šāda – padomju laiku izpratne un attieksme – ir saglabājusies vairākos Latvijas cietumos.
Sondars drīkstēja brīvi paust savu viedokli, viņam par to nedraud nekāda atbildība. Bet.. ja tu esi ieslodzīts, tu automātiski kļūsi neērts, ja mēģināsi kādam pasūdzēties, vai, nedod Dievs, norādīsi uz Ieslodzījuma vietu pārvaldes ierēdņu kļūdām. Es uzskatu, ka Jēkabpils atklātā cietuma ieslodzītie par medicīnas pakalpojumu nesaņemšanu, pazemojumiem… pēc atbrīvošanās ar tiesvedību palīdzību krietni patukšos valsts budžetu. Varbūt nodrošināt cilvēcīgus apstākļus un iespēju būt cilvēkiem arī ieslodzījumā tomēr ir lētāk?
Es gaidu vēl jo projām Ieslodzījuma vietas pārvaldes atbildi par notiekošo Jēkabpils atklātā tipa cietumā, un esmu pateicīga Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka vietniekam Mārim Stivreniekam, kurš pats personīgi ieradās Jēkabpils cietumā. Tas vieš cerību…
P.S. Pēdējais, ko es saņēmu no Jēkabpils atklātā tipa cietuma ir lapiņa ar norādījumiem, kam jābūt ieslodzīto virtuvē. Tur minēts konkrēts skaits, cik jābūt krēsliem, skapīšiem, jābūt arī tvaika nosūcējam, plītij un veļasmašīnai. Ieslodzītie apgalvo, ka tas viss ir tikai uz tā papīra, kas piestiprināts pie sienas.
