Inese Prisjolkova pēc smaga zaudējuma audzina dēliņu 0
Inese Prisjolkova ir daudzu grāmatu autore, pašizveidotās Pavasara studijas vadītāja. Inese sociālajā vietnē Facebook izveidojusi grupu 100 apņemšanās dienas, aicinot piedalīties ikvienu, kurš vēlas sevī un dzīvē kaut ko mainīt.
Atklātā sarunā Inese stāsta pati par savu dzīvi. Tās ritējums atgādina šūpoles – no traģiskas nelaimes bedres līdz harmonijai.
Piepildīt dēla dzīvi
Kad apprecējos ar Tomu, kļuvu ļoti laimīga. Viss bija lieliski – esmu kopā ar brīnišķīgu vīrieti, man ir pašas izlolots, fantastisks darbs, dzīvoju jūras krastā. Taču viena joma bija tukša, pēc tās ilgojos – man nebija bērnu. Tagad, ja man vaicātu, vai esmu laimīga, droši atbildētu – jā, beidzot esmu piepildījusi dzīvi. Mums ir dēliņš Kaspars.
Visa dzīve griežas ap Kaspariņu, kā jau visās ģimenēs, kur ir mazs bērns. Dēlam jūlijā būs pusotrs gads, puika runā savā valodā, skraida ne tikai mājās, bet arī laukā. Tas vecākiem ir īsts pārbaudījums, jo jāvaktē katrs solis. Abi ejam mūzikas skolā. Mazuļiem tur māca atdarināt skaņas, ieved mūzikas pasaulē.
Ir vēl viena atbildība – nepieķerties bērnam par daudz. Tā var gadīties, ja mazulis ir tik ļoti gaidīts. Lai tā nenotiktu, es nepārtraucu strādāt, rakstu, organizēju, lai interesanta un piepildīta būtu arī ārpusmājas dzīve.
Kaspariņu ļoti ilgi gaidīju, tagad baudu dēla klātbūtni. Esmu pateicīga visiem cilvēkiem, kuri ir ap mani, jo varu justies harmoniski kā mamma, lai gan esmu šai lomai pilnīgi netipiskā vecumā.
Zaudēju dvīnīšus
Jo vairāk dalos ar citiem, jo vairāk kuplo mana enerģijas. Ja paeju no aktivitātēm malā, cilvēki gluži dabiski attālinās, bet arī man pašai paliek mazāk spēka.
To jutu, ejot cauri grūtam, neciešami smagam laikam. Pirms Kaspariņa man piedzima dvīnīši. Viņi dzima priekšlaikus, nodzīvoja tikai divas nedēļas. Turi mazulīti rokās, un viņš aiziet. Un tad savs bērniņš ir jāapglabā…
Tas bija ļoti ilgs un bēdu pārpilns laiks. Nekam nav spēka, tikai guli sarāvusies, ne ar vienu negribi sarunāties. Nav enerģijas, nav ko dot citiem, līdz ar to vispār izsīksti, spēks arvien vairāk zūd.
Es saku Dievam milzīgu paldies, jo tolaik jau biju uzrakstījusi grāmatu Septiņas saules, tāpēc daudz zināju par čakrām un enerģiju, par to līdzsvarošanu. Tas ļoti palīdzēja atjaunoties.
Kad man bija ļoti grūti, sāpēja tik šausmīgi, ka vairs nevarēju izturēt, es braukāju uz debesīm un atpakaļ. Domās it kā ar liftu uzbraucu augšā, redzēju visapkārt mākoņus, plašumu, gaišumu.
Vējiņš pūš, saule silda, un es tur esmu vienīgā, Dieva tik ļoti mīlēta. Saelpojos visu to milzīgumu, mīlestību un devos atpakaļ lejā. Šādi es spēju sevi paglābt, bija vieglāk.
Manā dzīvē ne reizi vien bijis ļoti grūti. Pēc smagas slimības nomira bijušais vīrs, un man vairs negribējās dzīvot. Negribēju redzēt, ka dzīve var būt arī skaista, ka citi ir laimīgi. Ak negribi redzēt? Varam to opciju noņemt! Man uz laiku pazuda redze. Tā bija zīme no debesīm, ka kaut ko daru aplam. No tā mirkļa sāku pateikties Dievam par visu – ka varu redzēt, kustēties, elpot, just.
Visu rakstu par Inesi Prisjolkovu un viņas neparasto veikumu lasiet žurnāla “36,6 °C” jūnija numurā vai tā elektroniskajā versijā.
