Inese Immure: Visu laiku jāpierāda, ka neesi sliktāka par dzirdīgajiem 0
Laureātei nominācijā “Par nesavtīgu darbu sabiedrības labā” Inesei Immurei nevienas varasvīru durvis nav par smagām un argumentu vesels klēpis, lai aizstāvētu Latvijas nedzirdīgo cilvēku intereses.
Inese Immure piedzima dzirdīgiem vecākiem, bet pēc meningīta izslimošanas trīs gadu vecumā kļuva vājdzirdīga. Apmeklējusi parasto bērnudārzu. Kad pienācis skolas laiks, tēvs gribējis, lai Inese ietu parastajā skolā, bet mamma aizbraukusi uz Valmieras vājdzirdīgo skolu aprunāties. Direktors pārliecinājis, ka bērns ar sliktu dzirdi dzirdīgo skolā var justies ne visai labi. “Ir viegli sagraut maza bērna pašapziņu. Kurš ar mani sarunātos parastajā skolā? Tolaik dzirdes aparāta man nebija. To sāku lietot pēc Valmieras skolas beigšanas, kad iestājos tehnikumā. Mans vīrs arī ir vājdzirdīgs, abi mūsu bērni – dzirdīgi. Ar vīru sazināmies zīmju valodā, tā ērtāk, bet ar bērniem skaņu valodā,” stāsta Inese. 1991. gada barikāžu dienās viņa televīzijas vadībai lūdza raidlaiku, lai zīmju valodā ziņas varētu pastāstīt savai kopienai. Vēlāk vadīja raidījumus nedzirdīgajiem.
Inese ir pabeigusi augstskolu “Attīstība” un Rēzeknes Augstskolu, pašlaik apgūst maģistra programmu sociālā darba jomā Rīgas Stradiņa universitātē. Uzrakstījusi grāmatu “Nedzirdīgo bērnu izglītošanas vēsture Latvijā līdz 1940. gadam”. Viņa darbojas Latvijas Nedzirdīgo savienības domē un Rīgas biedrības valdē, pārstāv nedzirdīgo kopienas intereses Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes sabiedriski konsultatīvajā padomē. Vada Latvijas Nedzirdīgo savienības Informācijas centru, Stradiņa universitātē sociālā darba studentiem māca zīmju valodu, Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā topošajiem surdotulkiem lasa kursu “Nedzirdīgo kultūra un starpkultūru saskarsme”.
– Kādas ir dzirdīgo un nedzirdīgo kultūras atšķirības?
Inese Immure: – Atšķiras gan domāšana, gan uzvedība. Nedzirdīgie pasauli uztver tikai ar redzi: ko redz, to komentē. Piemēram – tu esi pieņēmusies svarā! Ja dzirdīgajam nav informācijas par kultūru atšķirībām, apvainosies – kāds nepieklājīgs cilvēks.
Dzirdīgie satiekas, sarunājas un atvadās. Nedzirdīgajiem atvadīšanās process var ilgt pat līdz stundai: paga, atcerējos, kas vēl jāpastāsta! Un tad vēl kaut kas. Kāpēc? Tāpēc, ka jūs aizmirsto varat vēlāk pārrunāt pa telefonu. Jā, arī nedzirdīgie var sazināties ar īsziņu, web kameru, tomēr tas nav līdzvērtīgi sarunai klātienē. Jo, kas zina, kad atkal satiksies.
Vēl nedzirdīgiem ir svarīga dalīšanās informācijā. Ja veikalā ievēros vajadzīgu lietu par izdevīgu cenu, noteikti pateiks savējiem, jo varbūt bija reklāma, bet vai tad viņi to dzirdēja? Dzirdīgais izvairīgi teiks, ka nopirka auto par labu cenu, nedzirdīgais nesapratīs, kāpēc viņš nesaka precīzu summu. Jāpieņem kultūras atšķirības. Reizēm teic, ka nedzirdīgie paši ir izolējušies. Kā mēs varam integrēties, ja jūs nemākat zīmju valodu? Piemēram, princese Diāna, kas bija tautā iemīļota, mācījās zīmju valodu. Nesen presē bija informācija, ka Lielbritānijas karalienes Elizabetes II vīrs princis Filips savā 90. dzimšanas dienā Bekingemas pilī rīkojis pieņemšanu par godu Karaliskā Nacionālo nedzirdīgo institūta simtgadei. Kas tad tas? Parakos internetā. Izrādās, Filipa māte – Batenbergas princese Alise – bijusi nedzirdīga. Nekas nenotiek tāpat vien. Iespējams, tāpēc Londonas olimpisko spēļu tiešraides briti vēroja ar surdotulkojumu, arī spēļu mājas lapā bija informācija britu zīmju valodā.
– Un kā Latvijas sabiedriskajā televīzijā?
– Olimpisko spēļu atklāšanas (nākamajā dienā) un noslēguma ceremonija tiešraidē bija ar surdotulkojumu. Bet kāpēc mēs nevarētu baudīt visu olimpisko spēļu norisi tiešraidē kā visi? Starp citu, tagad Londonā notiek paralimpiskās spēles, bet reti kurš zina, ka ir arī olimpiskās spēles nedzirdīgajiem. Pirmās nedzirdīgo olimpiskās spēles (toreiz sauca Klusās spēles) notika Parīzē jau 1924. gadā. Savukārt pirmās vasaras paralimpiskās spēles – tikai 1960. gadā.
Nedzirdīgajiem televīzija ir vienīgais bezmaksas informācijas avots. Gribu panākt, lai Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā būtu konkrēti ierakstīts, cik procentus raidījumu katru gadu subtitrēs. Televīzijas vadība ir saprotoša, bet vēl daudz darāmā. Mums jāskatās krievu seriāli, jo tur ir subtitri latviešu valodā.
Ko televīzijā var skatīties mazie nedzirdīgie bērni? Viņiem nepieciešami raidījumi zīmju valodā. Ja nepārtraukti būtu titri, nedzirdīgie varētu uzlabot arī rakstu valodu, apgūt lielāku vārdu krājumu. Titri noderētu arī iebraucējiem, lai mācītos latviešu valodu, un veciem cilvēkiem, kam ir pasliktinājusies dzirde.
Kā vājdzirdīga nevaru aiziet uz teātri, bez titriem grūti izsekot uz skatuves notiekošajam. Nacionālajā teātrī ir titrējamā iekārta, bet titrus likšot tikai tad, ja izrādi apmeklēs 30 cilvēki. Vai man pa visu Latviju jāvāc grupas? Bet Rīgas Krievu teātrī astoņām izrādēm ir titri latviešu valodā. Ko man darīt? Apmeklēju Krievu teātri. Divas izrādes jau noskatījos, iešu arī uz pārējām. Jauki, ej jebkurā laikā, nekas nav speciāli jāorganizē.
– Kur rodat sparu cīnīties?
– Kad pabeidzu Valmieras vājdzirdīgo skolu, Latvijas Nedzirdīgo savienībā (LNS) jautāju, kur varētu mācīties, lai būtu noderīga. LNS mācību ražošanas uzņēmuma uzdevumā izmācījos par apģērbu konstruktori modelētāju. Lai arī uzņēmums piederēja LNS, nedzirdīgie netika pielīdzināti dzirdīgajiem. Man nedeva konstruktora darbu, bet nolika pie audumu mērīšanas.
Kad pieteicos bezdarbnieku kursos, lai iegūtu angļu valodas skolotāja kvalifikāciju, man jautāja, kā tad es varēšu mācīties un kā es pēc tam mācīšu angļu valodu. Teicu – mācīšu angļu valodu nedzirdīgajiem zīmju valodā. Un tā arī darīju – ilgus gadus pasniedzu angļu valodu Raiņa vakarskolā. Dzīve kā cīņa. Visu laiku jāpierāda, ka neesi sliktāka par dzirdīgajiem.
Cits piemērs. Pirms kādiem gadiem bija vairākas nedzirdīgās bezdarbnieces. Ieteicu, ka viņas varētu mācīties par istabenēm. Man jautāja, kā tad viņas varēs sarunāties ar viesnīcu iemītniekiem? Atbildēju, ka esmu bijusi daudzu valstu viesnīcās un nekad nav bijusi vajadzība runāt ar istabenēm. Par ko gan? Panācu, ka izveidoja nedzirdīgo grupu, un viņas apguva istabenes profesiju. Ir iespējas. Es nenosodu dzirdīgos, bet vajag skaidrot, informēt, pierādīt. Daudzi darba devēji atsaka nedzirdīgajiem darbu, jo viņi nevarēs komunicēt, jo dzirdīgie pieraduši zvanīt, nevis rakstīt īsziņu. Tāpēc nedzirdīgie vīrieši strādā celtniecībā. Sievietes – par trauku mazgātājām un telpu uzkopējām. Nedzirdīgos darbā nebaidās pieņemt tie, kam rados vai skolā bijusi saskar-sme ar nedzirdīgajiem un viņi zina, ka tie būs centīgāki.
– Izcils jūsu un LNS panākums ir iespēja nedzirdīgajiem izsaukt glābšanas dienestus ar īsziņas palīdzību…
– Nevajag domāt, ka tas vajadzīgs tikai nedzirdīgajiem. Nesen braucu uz Liepāju, lietus lija aumaļām, ceļa līkumā paskrēja garām auto un ielidoja grāvī. Apturēju savu auto, piezvanīju pa 112, pieskrēju pie avarējušās mašīnas, paldies Dievam, cilvēks bija dzīvs.
Pat pilnīgi nedzirdīgs var izsaukt palīdzību un izglābt kādam dzīvību. Ir labi, ka nedzirdīgie var nosūtīt īsziņu, bet mums ir jāiet tālāk, lai glābējus varētu izsaukt zīmju valodā, izmantojot tulka pakalpojumus, kā, piemēram, Francijā.
– Vai nedzirdīgi cilvēki var vadīt auto?
– Var. Ja dzirdīgais brauc ar auto un salonā dārdina mūziku, ko tad viņš apkārt dzird? Nedzirdīgie vada arī lidmašīnas un pat dodas karot. Visu var, tikai nevar dzirdēt. Nesen vienam jautāju: kā tu jūties, būdams nedzirdīgs? Ļoti labi, tikai nav ērti dzīvot.
– Visbriesmīgāk droši vien ir dzemdībās…
– Atbalsta sniegšana nedzirdīgajām dzemdētājām ir viens no jaunākajiem Latvijas Nedzirdīgo savienības projektiem. Šim nolūkam tiks apmācītas gan dzirdīgas sievietes ar zīmju valodas zināšanām, lai asistētu dzemdībās, gan nedzirdīgas sievietes, kas pašas ir māmiņas un varētu palīdzēt pēcdzemdību laikā.
