Indulis Zālīte par “čekas maisu” publiskošanu: “Es atturētos tos komentēt, jo nezinu, kam ticēt” 2
Trīs nedēļu laikā kopš Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu uzskaites kartotēkas publiskošanas vietnē “kgb.arhivi.lv” iezīmējušies apmēram trīs reakciju modeļi, kā kartotēkā atrastās personas rīkojās, atzīst bijušais Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) vadītājs Indulis Zālīte. Vieni publiski taisnojas, otri rādās pārsteigti, trešie nereaģē vispār.
Pirms izdarīt secinājumus par kartotēkā atrastajiem, Zālīte tomēr aicina rūpīgi iepazīties ar VDK instrukcijām un kartīšu satura skaidrojumiem, kas arī atrodami vietnē.
“Cilvēku personības ir dažādas, ar dažādu reakciju uz šādiem diezgan personīgiem jautājumiem, kas viņu dzīves, vai viņi to vēlas vai ne, tomēr ietekmēs. Es atturētos tos komentēt, jo nezinu, kam ticēt,” teic bijušais TSDC vadītājs. Zālīte bija viens no tiem, kurš rudenī parakstīja iniciatīvas grupas aicinājumu atstāt VDK kartotēku tikai drošības dienestu un zinātnieku izpētei, lai izvairītos no “tendenciozi izraudzītas Latvijas pilsoņu grupas demonizācijas”. Kā zināms, teju visa dokumentācija, kas varētu raksturot konkrētu aģentu darbību, 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā tika iznīcināta vai aizvesta uz Krieviju.
Līdz ar to šobrīd veidojas situācija, ka liela daļa sabiedrības netic tam, ko tagad stāsta agrākie aģenti, pat ja stāstītais ir patiesība. Piemēram, nav iespējams pārbaudīt bijušā LTV ģenerāldirektora Rolanda Tjarves tagad teikto, ka čekas maisos viņš esot nonācis, jo PSRS laikos iesaukts Iekšlietu karaspēkā, konvojējis noziedzniekus un parakstījies, ka neizpaudīs neko par tiesā un VDK izolatorā redzēto. Zālīte aizrāda, ka Iekšlietu karaspēks un VDK tomēr bijušas divas dažādas sistēmas: “Taču komentēt es to nevaru. Cilvēki, to klausoties, tagad var paļauties tikai uz savu veselo saprātu.”
Čekas psihologi
Vai tiešām par cilvēku varēja sastādīt aģenta kartīti, viņam pašam to nemaz nezinot, neko neparakstot un nevienojoties ar vervētāju par segvārdu? Tas bijis iespējams, bet tikai atsevišķos gadījumos. Divās nozarēs varēts nezināt, ka nonācis aģentos, – tie ir ideoloģiskās pretizlūkošanas un zinātniski tehniskās izlūkošanas gadījumi.
Zinātnieki, kas nonāca čekistu uzmanības lokā braucienu uz ārzemēm dēļ un pēc tam rakstīja atskaites, tās adresēja pavisam citām institūcijām, ne VDK.
Zālīte min Latvijas Valsts universitātes Cietvielu fizikas institūta zinātnieka Andreja Siliņa lietu, kur VDK darbinieks Aleksandrs Dmitrijevs ar Siliņu esot ticies un runājis kā LPSR Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas Starptautisko sakaru nodaļas darbinieks, nesakot, ka ir arī čekists: “Visi pēc tam brīnījās: Dmitrijevs – tāds labs cilvēks, tik ilgi te strādāja! Un čekists! Neviens to nevarēja iedomāties!” Varēja pietikt ar sarunu ar šo personu, lai nokļūtu “maisā”.
Aģentūras vervēšanu VDK pastāvēšanas beigu posmā regulēja 1983. gadā pieņemtā “Aģentūras uzskaites instrukcija PSRS valsts drošības orgānos” (publicēta vietnē “kgb.arhivi.lv”), taču normas tur apzināti uzrakstītas tā, lai būtu “stiepjamas”. Čekists pats izvērtēja, kā attiecīgo cilvēku labāk piesaistīt. PSRS VDK priekšsēdētāja Jurija Andropova pilnvaru laikā (1967–1982) sāka praktizēt vervēšanu arī bez paraksta, jo izrādījies, ka, neko neparakstot – vienkārši “ieraujot pa glāzītei” –, pilsoņi sadarbojas daudz labprātāk.
1983. gadā noteica, ka darbinieks aģenta savervēšanu var nostiprināt, arī saņemot no aģenta operatīvo informāciju, viņa parakstu par naudas vai cita veida balvas saņemšanu “un tā tālāk”.
Ar kriminālnoziegumiem saistītos gadījumos gan sadarbības paraksts ņemts noteikti. Noteikti parakstīties lika arī tiem, kuri piekrita uzmanīt stratēģiskas infrastruktūras objektus. Piemēram, dzīvojot naftas vada tuvumā.
Turpretim ideoloģiskajās lietās esot varēts visādi. “Čekistiem praktisko psiholoģiju, iespējamās motivācijas un personības izvērtēšanu augstskolā mācīja četrus gadus. Vervēšana bija amata māksla, nevis plakana padarīšana. Tai bija jābūt abpusēji izdevīgai situācijai. Un, ja segvārda izvēle tādām attiecībām varēja kaitēt, tad instrukcijas paredz, ka to var arī nedarīt, jo galvenais ir rezultāts. Turpretim, ja redzēja, ka segvārda izvēle var palīdzēt attiecību veidošanā, tad ļāva izvēlēties pašam aģentam,” stāsta VDK paradumu zinātājs Zālīte.
Kartīšu stāsti
Zālīte aicina pievērst uzmanību ne tikai cilvēka vārdam aģentu kartītē, bet arī citai informācijai tajā. Tā kartotēkā ir ap 350 kartīšu ar atzīmi “постоянного хранения” (pastāvīgai glabāšanai) – tie neapšaubāmi ir cilvēki, nu jau miruši, kam VDK acīs bijusi īpaša loma. Kad aģentu no aparāta izslēdza, viņa personas un darba lietām parastu glabāšanas termiņu noteica 5–50 gadi. Pēc tam lietas iznīcināja. “Pastāvīgai glabāšanai” palika tie, kam atzīti nopelni. Piemēram, viens no “slavenākajiem” mežabrāļu nodevējiem Marģers Vītoliņš ar segvārdu “Tankists”. Zālīte neizslēdz, ka “nopelniem bagāto” kartītes tikušas glabātas ar domu tās izmantot, un tas arī tika darīts, dažādiem pētījumiem un propagandas sacerējumiem.
Nereti uz kartītēm ir atzīmes krievu valodā “vervēšanas kandidāts” vai “kandidāts vervēšanai īpašā periodā”.
Kandidāts par to varēja zināt un varēja nezināt, jo tas bija atkarīgs no vervēšanas stadijas. Ar “īpašo periodu” saprata karu, mobilizāciju vai citas ārkārtas situācijas. VDK darbības pētniekiem vēl nav īsti skaidrs, ko nozīmējusi atzīme “signaļnaja”. Jādomā, tā bijusi saistīta ar izlūkošanas aģentūru. Pēc citas hipotēzes, tie bijuši cilvēki, kam deva uzdevumus tikai kādos īpašos gadījumos.
Bieži mulsumu rada tas, ka daudzas personības savervētas atmodas laikā 1988.–1989. g. un pat 1990. un 1991. gadā. Zālīte skaidro, ka notikumi tolaik attīstījušies tik strauji, ka čekistiem vairs nebija laika ievērot procedūru un par aģentiem sāka noformēt pat tā sauktos operatīvos kontaktus, kad cilvēks varēja pat nezināt, ar ko tam darīšana.
Ir konkrēts gadījums, kad VDK darbinieks esot ieguvis informāciju no Latvijas Tautas frontes aktīvista, meistarīgi izliekoties par trimdas latvieti.
Vakarā ziņojums bijis uz galda, bet tautfrontietis nonāca kartotēkā. Varēja savervēt arī, sakot, ka vajadzīga informācija, lai novērstu konfrontācijas LTF un Interfrontes starpā. Jautāts, kā skaidrot visu trīs labvakariešu – Edvīna Inkēna, Ojāra Rubeņa, Jāņa Šipkēvica – iekļaušanu aģentūrā un kādēļ vispār bija nepieciešams tik daudz aģentu Latvijas televīzijā, bijušais TSDC vadītājs skaidro, ka, visdrīzāk, tā bijusi tā laika “spazma”, vēlme ziņot priekšniecībai, ka “mums viss ir zem pilnas kontroles”. Vai paši aģenti, kas strādāja vienā darba vietā, viens par otra savervēšanu zināja? Zālīte uzskata, ka pilnīgi noteikti neko nezināja, jo čekisti bija pārliecināti, ka pretējā gadījumā viņi “sāks paši savā starpā kaut ko vārīt”.
Pārbaudīt sadarbību nav iespējams
Kopš 1995. gada ap 400 personu iesniegušas prasības tiesā un sagaidījušas spriedumu lietā par sadarbības fakta ar bijušo VDK konstatēšanu. Vien 13 gadījumos sadarbību izdevies pierādīt. Dokumentu un pierādījumu trūkuma dēļ vairākumā gadījumu spriedums skanējis: “Sadarbības fakts nav konstatēts.” Bijušais VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns gan sacījis – ja tiesa spriedumā konstatējusi, ka cilvēka sadarbība ar VDK nav pierādīta, tas vēl nenozīmē, ka šāda sadarbība nav notikusi.
Bet I. Zālīte uzskata – nav īsti normāla situācija, kad tiesa pasludina, ka pierādīt nevar, bet pēc kartotēkas sabiedrība varētu secināt, ka viņi tomēr sadarbojušies. “Situācija ir kā ar slepkavību – zinu, ka viņš viņu nosita, bet tiesa to nevarēja pierādīt. Neesmu jurists, bet man šķiet, ka nevar nosist mazliet. Juristiem tomēr būtu jāizdiskutē un jāizdomā kas labāks,” spriež I. Zālīte.
J. Stukāns piekrīt, ka salīdzinājums ar nepierādāmu slepkavību ir precīzs, tomēr šobrīd cita varianta nav un nav arī vairs lietderīgi tādu meklēt: “Tiesa nevar pateikt melns vai balts. Tiesai nav informācijas vai tā nav pietiekama, lai pateiktu, ka persona ir sadarbojusies ar VDK. Diemžēl pārbaudīt sadarbību šodien nav iespējams. Nav cita varianta kā pateikt “nav pierādīts”. Nebūs pretrunā ar spriedumu, ja teiksiet, ka cilvēks bijis aģents, balstoties tajā, ka ir šāda kartotēka. Nevienā spriedumā kartotēka nav apšaubīta, nav teikts, ka tā būtu kāds viltojums. Bet juridiski jūs nevarēsiet liegt šim cilvēkam ieņemt kādus amatus, jo sadarbība nav pierādīta.” Tiesnesis uzskata, ka meklēt citu sprieduma formulu šobrīd vairs nav lietderīgi.
Interese par “maisiem” stabilizējusies
* Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) uzturētajā interneta vietnē “kgb.arhivi.lv”, kurā 2018. gada 20. decembrī tika publiskota bijušās Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģentu kartotēka jeb tā dēvētie “čekas maisi”, līdz vakardienai bija reģistrējušies aptuveni 40 000 lietotāju – teju divreiz vairāk nekā divas dienas pēc atvēršanas, informēja LNA vadītāja Māra Sprūdža.
* Kopējais apmeklētāju skaits vietnei sasniedzis 158 tūkstošus, taču daļa no tiem aplūkojusi tikai VDK dokumentus un apstājusies pie reģistrācijas, kas nepieciešama, lai gūtu piekļuvi kartotēkai. Vislielākais apmeklētāju skaits – 62 tūkstoši – reģistrēts 22. decembrī. Pēc tam interese pamazām samazinājusies. Kartīšu skatījumu skaits šobrīd pārsniedz 200 tūkstošus. “Kopš gada sākuma vidējais apmeklētāju skaits ir 2500 dienā,” norāda Sprūdža.
* Janvārī “kgb.arhivi.lv” tiks papildināts ar vairākiem simtiem tiesas spriedumu sadarbības ar VDK lietā. Savukārt maijā sekos VDK ziņojumi, kompartijas nomenklatūras lietas un sarakste starp VDK un Latvijas PSR varas struktūrām. Dokumentu publiskošanas ātrums būs atkarīgs no valsts piešķirtā finansējuma. Jāatzīmē, ka VDK elektroniskā datu bāze “Delta” internetā netiks publicēta – to pārstāvēs vien atsevišķi paraugi.
Interviju ar bijušo TSDC vadītāju Induli Zālīti lasiet žurnālā “Mājas Viesis” 10. janvārī.
