Indras Sproģes gudrie sirdsāķi 0
Pirms vairāk nekā diviem gadiem māksliniecei un trīs dēlu mammai Indrai Sproģei ienāca prātā palīdzēt dēliņam apgūt alfabētu neparastā veidā – uzzīmēt sauso burtu rindu aizraujošā stāstā. Tapa Latvijas bērnu iemīļotākā mācību grāmatiņa “Joka pēc alfabēts”, kas apauga ar Renāra Kaupera dziesmiņu un animācijas filmu.
Šogad jautrais alfabēts aizrāvis arī teātra radošos prātus – no 24. aprīļa Latvijas Leļļu teātrī būs skatāms tā dramatizējums Vijas Blūzmas režijā.
Indra ir radoša, idejām bagāta, mērķtiecīga un sirsnīga māksliniece. Un māksla viņai iet roku rokā ar mammas būšanu – daudzi viņas radošā gara darbi radīti, domājot par pašas bērniem – dēliem Filipu (11), Frici (17) un Jāni (22). “Esmu laimīga, ka varu bērniem radīt grāmatas. Jums šķiet, tā ir mana dāvana bērniem? Nekā, īstenībā tā ir dēlu dāvana man. Tas, ka esmu viņus satikusi, ka esmu viņus iepazinusi, ka zinu, kas viņiem patīk vislabāk, un saprotu, kā jāraksta mana grāmata, ir mana balva.”
Māksliniece skaidro – viņas idejas vienkārši ir problēmas risinājumi. Tās rodas no iestigšanas dubļos, no nevarēšanas tikt pāri augstai sētai, no tā, ka skujas duras plikajās pēdās. Viņai tīk izdomāt apkārtceļu, uzbūvēt trepes un tiltu un tas, ka no tā, ko uzzīmējusi un uzrakstījusi, ir kāds reāls labums.
“Ir problēma – iemācīties bērnam lasīt. Izdomāju visus īsos vārdus, uzzīmēju un salieku kopā, un iznāk miljons kombinācijas!” tā par oriģinālajām vārdu un bilžu spēlēm bērniem, kas pirms gandrīz pieciem gadiem apkopotas Indras grāmatā “Miljons”, tēlaini stāsta autore. Un re – to lasot, mazajiem nudien aizmirstas, ka lasīšana pirms tam sagādājusi grūtības. Pašlaik “Miljons” uzrunājis ne vien kuplu skaitu bērnu un viņu vecāku šepat Latvijā, bet arī pasaulē, grāmata izdota arī Kanādā, angliski. Indra atklāj, ka pavisam drīz ceļu pie sava pirmā miljona bērni varēšot meklēt arī digitālajā pasaulē, viedtālruņu un planšetdatoru aplikācijās – latviski, krieviski un angliski.
Māksliniece atzīst – to, ka “Joka pēc alfabēts” iekustinās un piesaistīs tik daudz radošu cilvēku, tagad arī teātrī, viņa esot nojautusi. Jo patiesībā šis alfabēts neesot nekāds joks, bet darbiņš, kas pirms tam balstīts pētītu grāmatu kalnā. Visa pamatā nopietns secinājums – lai kaut ko sarežģītu atcerētos, to nepieciešams izbaudīt ar visām maņām!
Mācoties bērns var skatīties uz plakātu pie sava rakstāmgalda, iejusties grāmatas tēlos, dziedāt līdzi karaoki, dzīvot līdzi animācijas filmiņas tēliem vai iemācīties ar kustībām attēlot visus burtus.
“Visus “Joka pēc alfabēts” grāmatiņu tūkstošus Indra ir ne tikai saskaitījusi, bet arī katru no tām apmīļojusi un parakstījusi ar krāsainiem flomāsteriem. “Gribējās, pirms palaist pasaulē, to vēl samīļot un iedot buču, un tad tikai sūtīt pie bērniem. Silto vēstījumu uztver arī mazie alfabēta lasītāji un dziedātāji. Indra stāsta – reiz kopā ar draugiem Annu un Jāni Niedrām, ciemojoties Rīgas speciālajā pamatskolā – attīstības centrā, pēkšņi atskan: “Apaļš ābols bumbierim cep čību…” “Stāvu viena pati un 200 bērnu koris dzied man vienīgajai. Asaras sāka birt, tik silti.”
Indra stāsta, ka vienmēr visus darbus no rakstīšanas un krāsošanas līdz vešanai, kraušanai dara pati, bet šoreiz, kad alfabēts sāks dzīvot uz teātra skatuves, ir citādi, tur viss notiek pats no sevis. “Nemaz nezinu, kas ir grūtāk – slīpēt, pulēt, nest, celt, būvēt, jaukt ārā, būvēt no jauna, graut, atkal celt, atkal pulēt vai vienkārši gaidīt. Man liekas, ka tomēr gaidīšana ir grūtāka.”
Mēģinājumu atvieglot, padarīt aizraujošu netīkamo mācību procesu pašmāju grāmatniecībā bijis daudz, tomēr kādēļ bērni iemīļo tieši Indras darbiņus? Mākslinieces atbilde ir vienkārša – tas āķītis ir sirds. Sirdsāķis. “Ielikt grāmatā visu, kas sirdī. Ja man nepietiek, tad palīdz tuvinieki un draugi. Lai kauss pavisam pilns. Radot grāmatu, domāju tikai par savu puiku – kā tieši viņam labāk iemācīties neinteresanto un sauso burtu rindu.”
Alfabēta stāsts turpmāk dzīvos ne tikai teātrī, bet jau drīz veikalu plauktos parādīsies arī puzle ar visiem zināmajiem alfabēta tēliem no apaļā ābola līdz zaļajai žurkai.
Tikmēr Indrai prātā jau nākamais “bubulis”, kas biedē bērnus, – reizrēķins. Tiekoties ar citu otrklasnieku un trešklasnieku vecākiem, Indra sapratusi, ka arī reizrēķins jāpadara priecīgs, tāds, ar kuru bērni grib draudzēties. Tādēļ arī tas tagad pārvēršas tēlos un darbībās, kļūst taustāms un sajūtams.
“Neparastas idejas – tas nozīmē parasto un garlaicīgo padarīt krāsainu un aizraujošu,” piebilst Indra.
Tikko datorā salikts reizinājums “seši reiz četri” – par to, kā skrien seši sniega suņi. “Kamēr sniegs vēl bij’ balts un dziļš, kopā ar 35 draugiem no īsta sniega veidojām suņus. Tas bija tik aizraujoši! Ne lielais aukstums, ne milzu vējš, ne lietus nebija šķērslis. Suņi iznāca vienkārši brīnumaini. Visi mani draugi, kas piedalījās ne pa jokam atbildīgajā procesā, ir tādi mākslinieki! Visi, arī tie, kuri no ārpuses varbūt nemaz tik ļoti neizskatās pēc māksliniekiem. Kāda viņiem visiem ir formas izjūta! Katrs iedeva savam sunim kaut ko no sava rakstura! Tagad, kad suņi gatavi un vērojami datorā, vairs nav jāuztraucas, ka sniegs kūst. Varu zīmēt nākamos reizinājumus. Bet kādā pavisam siltā vasaras dienā vēl saukšu palīgā visus, kas gribēs palīdzēt izveidot kājas sešiem astoņkājiem no smiltīm.”
