„Ļoti, ļoti gribu dzīvot!” 0
„Pirms veica sirds zondēšanu, lai saprastu, vai operācija ir iespējama, nespēju pieņemt vārdus – „iespējams, ka ir par vēlu, operācija ir nokavēta”. Pēc šādiem vārdiem bija grūti saņemties, lai lūgtu Dievu, lai ticētu brīnumam.Tomēr paldies Dievam! Sirds operāciju varēja veikt. Atceros, ka tobrīd vienīgā doma bija – ļoti, ļoti gribu dzīvot! Gribu redzēt savus bērnus izaugam, būt līdzās un atbalstīt. Liels, liels paldies man jāsaka kardioķirurgam dr. P.Stradiņam – viņš deva cerību, ka būs labi.”
„Es varu elpot – iet un elpot!”
„Tas ir tik daudz, ka es tagad varu iet un elpot. Atceros, kad atgriezos darbā, ejot gar t/c „Origo”, kur jāiziet cauri tunelim un jākāpj pa kāpnēm, pirmos mēnešus smaidīju, jo sirds gavilēja, kad pa tām uzkāpu un varēju doties tālāk – elpojot! Tā bija un ir fantastiska sajūta. Par PAH esmu aizmirsusi, par to nedomāju. Mana filozofija – jo mazāk domā par slimībām, jo veselāks jūties.
Par laimi, slimība neietekmē manas darba spējas. Galva un prāts man ir tas pats, ar atbildības sajūtu arī viss kārtībā. Daru visu tāpat kā iepriekš, pēc principa – ja varu piecelties, tad eju, ja ir iespēja strādāt, tad strādāju. Priecājos, ka varu strādāt un pelnīt, ka esmu kustībā un attīstībā. Protams, gadās arī sliktākas dienas, bet tad cenšos, lai tas netraucētu ikdienai un lai tādu dienu būtu mazāk,” Indra ir gaiša dzīves uztverē.
Sportiska dvēsele
„Saprāta robežās varu nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, jo slimības rādītāji pēc sirds defekta korekcijas man patiešām uzlabojušies. Varu daudz staigāt, braukt ar riteni, vingrot – vados no sajūtām un necenšos sevi pārspēt meistarībā un kādam ko pierādīt. Vēl man ir sapnis skriet. Man laikam ir sportista dvēsele, neskatoties uz to, ka jau bērnībā, kad sportā bija jāskrien garie kilometri – tās bija mokas, bet centos, cik var, vakaros mājās trenējos, jo ļoti gribējās skriet, apskriet citus. Man ir labs sacensību gars kādu apskriet.”
Īpaša vieta pacientu rehabilitācijai
„Uzskatu, ka PAH pacientiem ir nepieciešama īpaša vieta, kur rehabilitēties pēc slimības. Pati pēc operācijas ļoti vēlējos ātrāk atveseļoties un atsākt aktīvu dzīvi. Pēc tā visa spēju novērtēt kustību un ļoti vēlējos parādīt, ka varu. Zinu, ka kustība ir dzīvība. Pati pajautāju, lai daktere man arī dod iespēju doties uz sanatoriju, lai gan ar manu diagnozi šādas rehabilitācijas iespējas Latvijā nav. Devos, bet saskāros ar to, ka programma ir paredzēta citām diagnozēm, kas ierobežoja programmas aktivitāšu izmantošanu. Kā arī dakteri un fizioterapeiti maz zināja par PAH pacientiem – kā, ko tieši un cik daudz drīkst darīt. Tas bija vairāk mēģinājums, kas balstījās manās izjūtās. Vienu dienu vari paelpot un vari izdarīt, citu dienu – nevari. Tad gāju staigāt gar jūru– vairākus kilometrus. Tik ļoti vēlējos ātrāk tikt uz strīpas, ka centos ieklausīties sevī, sajust, darīt un – ticēt sev.
Kāpēc šāds centrs ir nepieciešams? Tas būtu tikai un vienīgi normāli. Tā nav ekstra, bet vajadzība. Tāpēc ka mēs visi vēlamies dzīvot, un dzīvot pilnvērtīgi. Ja esi bijis ilgu laiku ierobežots, tad šī vēlēšanās ir vēl karstāka, bet, ja nezini kā un ko darīt, tad var kaitēt un gaidīto rezultātu nesasniegt. Zinu, ka cilvēki, kam ir šī diagnoze, nestāsta par to, ko viņi nevar, bet gan par to, ko var. Viņos ir liels gribasspēks un vēlēšanās uzlabot savu dzīvi. Savukārt, lai to izdarītu, ir nepieciešami zinoši speciālisti un rehabilitācijas iespējas.”
5. maijā visā pasaulē tiek atzīmēta Pulmonālās hipertensijas diena. 35 pasaules valstīs maija mēnesī notiks īpaši pasākumi, lai atbalstītu cilvēkus ar šo reto diagnozi. Latvijā Pasaules Pulmonālās hipertensijas dienu atzīmēs 18.maijā.
