Lūzuma punkts. „Sapratu, ka vairs nevelku.” 0
„Brīvdienās mēģināju braukt ar velosipēdu, skriet, taču sapratu, ka nevelku. 2012. gada pavasarī kļuva sliktāk, nogurums bija tik spēcīgs, ka pirmdienu rītos cēlos ar domu:„Nekas – pienāks piektdiena, un varēšu atpūsties.” Brīvdienas praktiski nogulēju, lai atgūtos. Ik pa laikam bija arī klepus. 2012.gada maijā domāju, ka esmu apaukstējusies, bija spēcīgs klepus, nespēks, bet temperatūras nebija. Tobrīd klepojot bija grūti atklepoties, klepus lēkmju laikā dažreiz jutu asins garšu – to gan baidījos teikt ārstam. Tagad tas liekas tik muļķīgi.
Aizgāju pie ārsta, man uztaisīja rentgenu un diagnosticēja pneimoniju, par ko speciālists teica, ka tas esot ielaists plaušu karsonis. Domāju – labi, izdzeršu zāles un būšu vesela. Jūnijā biju atvaļinājumā, sapratu, ka, divas nedēļas guļot un atpūšoties, nogurums nemazinās.
Pēc laika es vairs nevarēju normāli uzkāpt pa kāpnēm. Dzīvoju piektajā stāvā un uzkāpt līdz otrajam stāvam man prasīja lielu spēku, jo aizelsos, taču uzkāpt līdz piektajam – tas bija īsts izaicinājums. Kāpšanas laikā bija spēcīga aizdusa un jutu, ka ģībšu. Tad atpūtos un centos, lai neviens neko nemana, un kāpu tālāk. Tādos gadījumos sev teicu: „Tu to vari, tas ir tikai treniņš”. Cilvēks tiešām daudz var, bet līdz reizei… Paldies Dievam, ka Viņš man deva spēku un mani iznesa cauri šim grūtajam laikam,” atceras Indra.
Veselības polise kā biļete uz dzīvi
„Togad (2012. gadā) darbā piešķīra veselības polises – tā bija kā biļete uz dzīvi. Beidzot aizgāju uz veloergometriju, ko man pirms gadiem diviem bija ieteikusi veikt meitas sporta ārste pēc tam, kad viņai izstāstīju par paātrināto sirds ritmu, kas miera stāvoklī dažreiz bija pat 120 sitieni minūtē. Viņa ieteica veikt šo izmeklējumu, lai saprastu, kāpēc sirds tā strādā. Pēc neilgas mīšanās uz veloergometrasporta ārsts pateica – pietiek! Tālāk nozīmēja ehokardiogrāfiju. Izmeklējumu veica kardiologs dr. O.Orlovs, ilgi un rūpīgi. Jautāju dakterim, vai viss ir tik labi, ka neko nevar atrast. Uz to dakteris atbildēja, ka tur jau tā lieta, ka nav labi. Dakteris bija ļoti iejūtīgs, smalkjūtīgi izstāstīja, ka situācija ir ļoti nopietna.”
„Ja pateiksiet diagnozi un rādītājus, dakteris pieņems nekavējoties.”
Tobrīd nesapratu, cik nopietni tas ir, izjutu atvieglojumu, ka ir atrasts cēlonis – neesmu velti gājusi pie ārsta. Dakteris bija ļoti jauks, jo, cik maigi vien varēja, izstāstīja, ka man konstatēta reta slimība – pulmonālā arteriālā hipertensija, turklāt ar ļoti sliktiem rādītājiem. Teica, ka jādodas uz P.Stradiņa KUS pie kardiologa dr. A.Skrides, kas esot vienīgais speciālists Latvijā, kas ārstē šo slimību. Vēl pajokoju, ka tad jau nākamgad ap šo laiku tikšu pie viņa uz konsultāciju, ja reiz vienīgais. Uz to man dakteris Orlovs atteica: “Ja pateiksiet diagnozi un rādītājus, tad viņš pieņems nekavējoties.”
Indra turpina savu stāstu: “Tā arī bija. Nonācu slimnīcā, kur apstiprinājās diagnoze pulmonālā arteriālā hipertensija, kā arī konstatēja iedzimtu sirdskaiti – ātrija starpsienas defektu un anomālu plaušu vēnu drenāžu, kam vēl papildu sirds mazspēja. Tas bija šoks man un līdzcilvēkiem, kas mani pazina. Neviens to nespēja saprast un noticēt, kā tā var būt? Arī pati sevi biju uzskatījusi par veselu un stipru, protams, ka pie tā ar domu spēku esmu strādājusi. Centos visu varēt, lai neviens neredz manu nespēku. Līdzcilvēku atbalsts, labās un stiprās domas deva izturību – nepagurt, ticēt. Paldies viņiem!”
