Indras personiskais stāsts par pulmonālo arteriālo hipertensiju 0
Neviens vien no mums kādā dzīves situācijā ir piedzīvojis elpas trūkumu, sirdsklauves, reiboņus u.c. simptomus, ko bieži vien norakstām uz pārgurumu, pārslodzi vai vienkārši sliktu dienu. Taču ir gadījumi, kad simptomi liecina par ko daudz nopietnāku. Kas ir šī apgalvojuma pamatā? Atbilde rodama Indras (38 g.) dzīves stāstā.
Vajadzēja paiet daudziem gadiem, līdz Indra atklāja, ka viņai ir reta slimība – pulmonālā arteriālā hipertensija (PAH). Latvijā ir 109 šādi pacienti, tomēr patiesais skaitlis varētu būt pāri 200, jo slimība ir grūti atpazīstama.
Pulmonālā arteriālā hipertensija ir strauji progresējoša un dzīvībai bīstama. To raksturo asinsspiediena paaugstināšanās plaušu artērijās – asinsvados, kas nogādā venozās asinis no sirds labā kambara uz plaušām. Jo augstāks spiediens ir plaušu artērijās, jo smagāk jāstrādā sirdij, lai piegādātu ar skābekli bagātinātās asinis ķermenim. Tādējādi tiek traucēta organisma apgāde ar skābekli, un sašaurinās plaušu asinsvadi, kas rada trombozes risku. Slimības simptomi ir elpas trūkums, aizdusa slodzes laikā, hronisks nogurums, sāpes krūtīs, sirdsklauves, ģīboņi, zilgana lūpu nokrāsa.
Indras stāsts. Priekšvēstneši
Indrai pulmonālā arteriālā hipertensija tika diagnosticēta pirms trīs gadiem (2012.gadā), kad pirmo reizi veica ehokardiogrāfiju sirdij. Jau divus gadus pirms tam viņa juta izteiktu elpas trūkumu pat nelielas slodzes laikā, bet stresa situācijās bija sajūta, ka sirds apstāsies no pārslodzes.
Nebija tā, ka Indra nerūpētos par savu veselību – vienkārši nebija radusi sūdzēties, jo bērnībā ārsti uzskatīja, ka viņa nepamatoti sūdzas. Tagad Indra sapratusi, ka, iespējams, ārstam par savu elpas trūkumu, reiboņiem, ģīboņiem un nogurumu ir nepietiekami stāstījusi, negribēdama, lai ārsts domātu, ka viņa sūdzas. „Kā nu mācēju, es dakterim stāstīju savas problēmas, uz ko saņēmu norādījumus par fizisku aktivitāšu trūkumu un aicinājumu pievērsties aktīvākam dzīvesveidam. It kā vienmēr biju aktīva, braukāju ar riteni, šad un tad skrēju, daudz staigāju, tomēr tolaik tiešām fizisko nodarbju bija maz, jo tobrīd daudz strādāju, arī virsstundas. Tāpēc nogurumu norakstīju uz to visu. Sapratu, ka sēdošais darbs pie datora dara savu,” stāsta Indra.
