Indrānu apokalipse 0
Rūdolfa Blaumaņa “Indrāni” jēgas ziņā pēdējā laikā apdzīvoti tik bieži, ka no domu trajektoriju krustpunktiem nav iespējams izvairīties. No Valmieras teātra repertuāra salīdzinoši nesen nozuduši Māras Ķimeles “Indrāni”, kura centrā koķets, joprojām viens otrā samīlējies veco Indrānu pāris.
Svaigākais pārdzīvojums – Rīgas Krievu teātrī režisora Elmāra Seņkova “Indrānu” simtgades uzvedums ar stikla muzeja vitrīnā saudzīgi ievietoto Indrānu tēvu un māti. Valters Sīlis jaunajā Nacionālā teātra iestudējumā pat nemēģina izvairīties no citātiem, bez ceremonijām aizvelkot uz skatuves notiekošajam priekšā baltu aizkaru, uz kura daļa ainu tiek rādītas kino formātā, patapinot tās no vēsturiskajiem “Indrānu” iestudējumiem.
Izrādes programmiņā režisors vaicā – kas klasiku padara par klasiku? Un pastarpinātā veidā arī atbild – kad caur kādas lugas tēliem nācija sāk stāstīt pati savu stāstu. 1920. gada Aleksan-dra Mierlauka iestudējumā uz skatuves ir skaistas, latviskas ainavas gleznotajās dekorācijās, linu drānas, autentiski raksturi – zaudētā paradīze! 1954. gada Alfrēda Amtmaņa-Briedīša iestudējumā noteikumus diktē pēckara gados obligātā šķiru cīņa, triumfē pārrāvums laiku un paaudžu starpā. 1988. gadā ‒ Mihaila Kublinska režijā triumfāli skaļi izskan savas zemes saimnieka apjausma.
Valtera Sīļa “Indrānu” jauniestudējuma pirmais cēliens liekas negaidīti klasisks. Vienīgā iejaukšanās izrādes gaitā – jau pieminētais baltais ekrāns, kas parādās brīžos, kad lugas darbība risinās ārpus Indrānu saimes istabas.
Tas ļauj bez pauzēm atrisināt brīžus, kad jāpārkārto skatuve, arī ietaupīt pa kādam personāžam, piemēram, galdnieks Irbe savu darījumu par ošu pirkšanu noslēdz kino realitātē. Vienlaikus katra dzīvās izrādes aina cenšas turpināt vēsturiskā, nupat uz ekrāna skatītā “Indrānu” iestudējuma emocionālo noskaņu un ritmu, citējot pat mūzikas fonu un scenogrāfijas detaļas.
Tādējādi visi dzīvās “Indrānu” izrādes notikumi norisinās nelielā, gandrīz nemainīgā telpā, nelielas ļaužu grupiņas starpā. Meli, naids, mīlestība, žēlums. Vēsturiskās ainas ir kā kamertonis, kas uzdod noti katrai nākamajai ainai, un izrāde ir gandrīz muzikāla – naids kliedz, mīlestība elpo, bravūrība skan šlāgera ritmā. Un, kamēr uz skatuves plosās šīs cilvēciskās kaislības, mēs gluži kā Vāgnera operu dievi vērojam Indrānu pasaules bojāeju.
Režisora uzstādījums ir tik precīzs un skaidrs, ka netraucē pašai galvenajai teātra maģijai – lieliskiem aktierdarbiem. Un lieliski šajā izrādē ir gandrīz visi. Indrānmāte – Lolita Cauka, kas par spīti vecišķi baltajam lakatiņam savaldzina ar sievišķīgi silto balss tembru. Ulda Anžes atveidotais jaunais Indrānu saimnieks, smalks un dzīves realitātei pietuvināts tēls. Nepieviļ arī viena no šīs izrādes intrigām – Ģirts Jakovļevs Indrānu tēva lomā, ironiski attiekdamies pret paša novecošanas procesu. Negaidīti no puikas par tīni lugā kļuvis Edžiņš, ļoti organisks šajā lomā Jurģis Spulenieks.
Trešo jēgas slāni uz skatuves notiekošajam sarūpē lieliskais scenogrāfa Uģa Bērziņa darbs.
Scenogrāfa iecere visskaidrāk attaisnojas izrādes otrajā cēlienā, kura darbība notiek mūsdienu Latvijā. Gan kungi, gan kalpi mūsdienu “Indrānos” tērpti ērtā šodienas Latvijas visu novadu “tautas tērpā” – “second hand” treniņtērpos. Naudiņu jaunai pirtiņai blaumaniskajos simtpiecdesmit gados tā arī nav izdevies sakrāt, un cīņa par mantu šolaiku “Indrānos” kļūst par otršķirīgu lietu. Un laikam jau tas arī ir tas būtiski jaunais, ko Valters Sīlis pateicis savos “Indrānos”. Mājas, zeme, oši ir tikai ilustratīvs fons, kas liecina par galveno – cilvēks kļūst vientuļš. Ne blaumaniskās, bet daudz senākās – bibliskās – lepnības dēļ.
Nespējā piekāpties, vēlmē uzspiest savu gribu, mīlestības trūkumā. Izrādē skan arī labi zināmais šīs lugas citāts – pagriez to upīti, noroc to kalniņu un tu atņemsi mājai dvēseli –, taču daudz spilgtāk pāris sekundes vēlāk izskan Jura Lisnera Kaukēna teiktais – ko nu par tiem ošiem, dēls ir tēva mūža labākais liecinieks.
Tā ir Valtera Sīļa atbilde Rūdolfam Blaumanim – ka ne jau zeme vai māja ir tā, kas dod cerību, ka dzimta turpinās pastāvēt. Un šo vēstījumu varētu saukt par lokālo variantu tēmai, kas caurvij visas režisora izrādes. Nacionālais teātris Valtera Sīļa iestudētos “Indrānus”, kaut tā ir nelielās Aktieru zāles izrāde, jau labu laiku pozicionē kā gada notikumu. Es to sauktu par režisoriski ļoti precīzu izrādi ar lieliskiem aktierdarbiem. Vai patiešām notikums? Vēriena ziņā – izstāstot nācijas vēsturi no tās rašanās pirmsākumiem līdz kino vīzijā noredzētai Indrānu apokalipsei – noteikti.
“Indrāni” – izjusti dziļi un skaidri “Īpašā skatītāja krēslā” aicināju Jāni Graudu no Austrālijas, kurš savulaik Sidnejas latviešu teātrī bijis gan aktieris, gan režisors. – Kāda ir izrādes pēcgarša? – Likās, būs savāda izrāde. Taču iestudējums ir ļoti skaidrs, dziļš, varētu teikt – klasisks, emocionāli mani ļoti aizkustināja. Iepriekš domāju, kā “Indrānus” varēs uzvest tik mazā telpā. Taču režisoram izdevies atklāt lugu visā plašumā. Valters Sīlis ir malacis! Ļoti interesanta ideja izmantot video. Lieliska vienkāršība dekorācijās. – Kā vērtējat aktieru sniegumu? – Lielisks ir viss ansamblis. Lolita Cauka Indrānu mātes lomā vien nospēlē veselu pasauli. – Režisors ir atļāvies palūkoties aiz “Indrānu” robežām, liekot Edvarda un Ievas dēlam Edžiņam pagaidām atgriezties izpostītās lauku mājās ar izsistiem logiem un nātrēm līdz palodzēm. – Tāda varētu būt izskaņa. Tikai nezinu – vai Latvijas lauki šodien patiešām ir tik pamesti? Sagatavoja Vita Krauja |
