Anda Līce: Nemitīgi piedzīvojam nepieauguša prāta postu 4
Zeme ir pamats, uz kā viss stāv. Visi pasaules kari ir notikuši un notiek par zemi. Zemi neviens nevar paņemt līdzi kapā, zeme gan paņem visus. Zeme paaudzes spēj gan saturēt kopā, gan sanaidot. Blaumaņa “Indrāni” tā vai citādi atkārtojas katrā paaudzē. Kaut arī mūsdienās cilvēki ir no zemes atsvešinājušies, tomēr par labumiem, ko tā dod, viņi ir gatavi cits ar citu cīnīties līdz asinīm.
Pirms divdesmit pieciem gadiem Mihaila Kublinska iestudētie “Indrāni” arī 2014. gadā ar satriecošu dramatismu atgādina par lietām, kas nenoveco. Zeme gan izrādē, gan dzīvē ir spēles laukums, uz kura atraisās cilvēku kaislības. Oši ir tā vertikāle, kas vai nu mūsos ir, vai tās nav. Lai kā mainītos laiki, runa vienmēr būs par sirds stāvokli, kas nosaka cilvēka izvēles. Savukārt sirds stāvoklis ir atkarīgs no audzināšanas ģimenē, sabiedrībā valdošā morālā klimata un mantotajiem gēniem, par kuru lomu cilvēki zināja jau Blaumaņa laikos.
Ir ģimenes, kurās nākamās paaudzes gandrīz viens pret vienu atkārto iepriekšējo kļūdas. Ja nu mūsdienu cilvēkam, domājot par rītdienu, no kaut kā vajadzētu baidīties, tad vienīgi no tā, ka savos bērnos viņš var nepagūt vai neprast iesēt to labo sēklu, no kuras izaug visa pamats – sirds gudrība un goda prāts. Tādēļ nav nekā svarīgāka par to, kas notiek cilvēku ligzdā – ģimenē. Ja tā ir caura, kaut kas saiet grīstē arī ar perējumu.
Ja vecākiem acu priekšā zib tikai darbs un naudaszīmes, tad vecumdienās tiem par pagalvi būs akmens. Ja mēs pret bērniem īstenojam aklu mīlestību un neierādām robežas, viņi tā arī dzīvos, it kā tādu robežu nemaz nebūtu. Robežu neesamība mazā cilvēciņa ego ietin kokonā, kas vēlāk pārkaulojas un ne ar ko nav pārsitams. Ego izšķīdināt spēj vien nožēlas asaras, bet līdz tām daudzi nemaz netiek, jo paliek vienīgi pie dusmām. Tam pamatīgu artavu dod pilnīgi izļodzītie priekšstati par labo un ļauno, ko debesu puses pazaudējušie uzspiež gan ģimenei, gan skolai. To vien dzird, ka bērniem neko nedrīkst liegt, ka visu nosaka viņu izvēle. Visa atļāvēji vēlāk paši brīnās, ka tik daudziem dzīve šķiet kā viena vienīga rotaļāšanās un cilvēki – tikai spēļmantiņas. Mēs šodien nemitīgi piedzīvojam nepieauguša prāta postu. Kas gan ir tā aizvien mazāk izprotamā politiskā putrošanās, ja ne izglītotu, bet nepieaugušu prātu spēlītes?
Tā tikai šķiet, ka “Indrāni” notiek uz skatuves, īstenībā visi lugas personāži mīt mūsos, vajag tikai sakrist apstākļiem, viņi iznāk starmešu gaismā un izrāde sākas no jauna.
