Indra Noriete: Diabēta pacientiem nepieciešams nodrošināt savlaicīgu un mūsdienīgu ārstēšanu 16
Cukura diabēts ir viena no slimībām, kas pēdējos gados ļoti strauji izplatās gan visā pasaulē, gan Latvijā. Tāpēc mediķi arvien skaļāk sāk skandināt trauksmes zvanus, norādot, ka šīs slimības pacientiem nepieciešams nodrošināt savlaicīgu un efektīvu ārstēšanu.
Latvijas Diabēta federācija vasarā vērsās pie politiskajiem spēkiem, lai pirms Saeimas vēlēšanām informētu par diabēta izplatības satraucošo pieaugumu un aicinātu politiķus rīkoties un dot savu ieguldījumu diabēta slimnieku ārstēšanas uzlabošanā. Tas būtu izdevīgi arī pašai valstij, jo šo pacientu novēlotas ārstēšanas gadījumā izdevumu slogs valsts budžetam daudzkārt pieaug.
Vairums no diabēta pacientiem slimo ar otrā tipa cukura diabētu. Lai gan vienmēr ticis uzskatīts, ka tas pārsvarā piemeklē gados vecākus cilvēkus, pēdējā laikā arvien vairāk cukura diabēts tiek diagnosticēts krietni jaunākiem. Lai šo slimību varētu sekmīgi ārstēt, nepieciešams nodrošināt jaunākās paaudzes medikamentu terapijas pieejamību visiem otrā tipa diabēta slimniekiem.
Te nu ir īstā vieta, kur politiķi var ieguldīt savu artavu šo pacientu dzīves uzlabošanā. Šādas rīcības nozīmību uzsver arī Latvijas endokrinologi, kuri aicina atbalstīt Veselības ministrijas prasību Finanšu ministrijai diabēta slimnieku ārstēšanai rast papildu 2,1 miljonu eiro. Jaunākās paaudzes terapija, it īpaši, ja ar to diabētu sākts ārstēt agrīnā stadijā, ne tikai efektīvi samazina cukura līmeni, bet arī attālina saslimšanu ar sirds un asinsvadu slimībām, piemēram, infarktu, insultu. Tāpat samazina nieru mazspējas attīstību. Taču Latvijā šo medikamentu lietošanai joprojām ir daudz ierobežojumu, tādēļ esošo situāciju būtu nepieciešams radikāli mainīt, padarot jaunākās paaudzes zāles pieejamas visiem diabēta slimniekiem.
Diabēta izplatība strauji pieaug visā pasaulē
Cukura diabēts mūsdienās ir kļuvis par ļoti izplatītu slimību un aizvien plešas plašumā, turklāt atstāj negatīvas sekas uz saslimušā veselību. Kā nesen diskusijā par diabēta pandēmijas novēršanu sacīja medicīnas doktore, sertificēta ārste–endokrinoloģe, Latvijas Diabēta federācijas prezidente Indra Štelmane, šī slimība par 30% samazina pacientu dzīvildzi un ir viens no vadošajiem iemesliem priekšlaicīgiem nāves gadījumiem. 2019. gadā pasaulē bija 463 miljoni diabēta pacientu, taču tiek prognozēts, ka straujās saslimstības dēļ līdz 2040. gadam viņu skaits sasniegs vismaz 700 miljonus.
Pacientu skaita pieaugums īpaši raksturīgs vecuma grupā no 40 līdz 59 gadiem, turklāt saslimstība un komplikācijas šiem cilvēkiem samazina ne tikai dzīvildzi, bet arī dzīves kvalitāti un darbaspējas.
Mūsu valsts līdzšinējā pieeja, kas paredz vispirms mēģināt ārstēt diabētu ar lētām, vecām zālēm un tikai tad, kad nekas no vecajiem līdzekļiem nelīdz, izmantot jaunākās paaudzes medikamentus, ir ļoti netaisnīga un netālredzīga. Pašlaik situācija ir sekojoša: lai tiktu pie valsts kompensējamiem, mūsdienīgiem medikamentiem, pacientam jābūt ļoti slimam. Bet tādā brīdī jau arī šīs zāles vairs nedarbojas tik efektīvi kā slimības sākumā.
Cukura diabēta attīstību sekmē neveselīgs dzīvesveids
Daktere Indra Štelmane stāsta, ka diabēts ir tāda hroniska slimība, kuras galvenā pazīme ir paaugstināts glikozes līmenis asinīs: „Diabēta rašanās iemesls ir aizkuņģa dziedzera β (beta) šūniņu darbības traucējumi.
Tieši šīs šūniņas atbildīgas par cukura vielmaiņu un insulīna ražošanu.
Diabētam ir divi tipi. Pirmā tipa diabēta gadījumā novērojama autoimūna saslimšana, kuras rezultātā organismā aizkuņģa dziedzera β šūnas aiziet bojā. Šī tipa cukura diabēta slimniekiem jau no saslimšanas brīža regulāri ir jāievada insulīns. Ar šo diabētu pārsvarā slimo bērni un jaunieši, bet, protams, šī slimība var piemeklēt arī gados vecākus cilvēkus.
Taču pamatā saslimstība lavīnveidīgi pieaug ar diabēta otro tipu, kas raksturīgs gados vecākiem pacientiem. Šīs slimības pamatā ir minēto β šūniņu nepietiekama, nepareiza vai nepilnvērtīga darbība, kuras rezultātā glikozes līmenis asinīs paliek paaugstināts un ar laiku rada asinsvadu bojājumus.”
Latvijā jau ir reģistrēti (zināmi) apmēram 100 tūkstoši cilvēku, kuriem ir konstatēts diabēts. Cukura diabēta galvenie riska faktori ir liekais svars, mazkustīgs dzīvesveids, paaugstināts holesterīns un asinsspiediens. Tā kā mūsdienu dzīvesveids ar sēdoša darba un neveselīga uztura palīdzību sekmē liekā svara rašanos, saslimstība ar otrā tipa diabētu strauji pieaug.
Kā uzskata daktere Štelmane, vispirms jau katram pašam ir jābūt atbildīgam par savu veselību un vecumā pēc 40 gadiem vismaz reizi gadā jānosaka glikozes līmenis asinīs. Protams, jāpieturas pie veselīga dzīvesveida – jāēd veselīgi, jāseko svaram un jābūt arī fiziski aktīvam.
Ārstēšanu svarīgi uzsākt jau slimības sākuma stadijā
Diabēts jāsāk ārstēt tūlīt, tiklīdz ir uzzināta diagnoze. Pirmā tipa diabēta pacientiem nekavējoties jāuzsāk insulīna injekcijas. Tās nevar pārtraukt nevienā brīdī, jo vismaz pašlaik šīs injekcijas viņiem ir vienīgais ārstēšanas veids. Ja tās netiek veiktas, cukura līmenis asinīs ļoti strauji paaugstinās, veidojas ketonvielas un iestājas ketoacidotiskā koma, bezsamaņa, kas var beigties ar pacienta nāvi.
Otrā tipa diabēta ārstēšanas pamatprincipi sakņojas dzīvesveida izmaiņās, proti, veselīgu ēšanas ieradumu veidošanā un regulāru fizisko aktivitāšu piekopšanā.
Tiem, kuriem diabēts vēl tikai draud (piemēram, ir tikai liekais svars, bet citu sūdzību nav) vai arī tas tikko sācies, pirmais solis ir dzīvesveida izmaiņas. Ar tām ārsti saprot pacienta ēšanas ieradumu pārskatīšanu, dzīvesveida aktivizēšanu un liekā svara samazināšanu. Tam noder arī vienkāršas ikdienas dzīves aktivitātes – tādas kā pastaigas, braukšana ar riteni vai kaut kas līdzīgs, kas nu kuram pašam vairāk patīk. Pārējais tiek vērtēts individuāli atkarībā no katra slimības gadījuma.
Daktere Indra Štelmane saka: „Terapija un izvēlētie medikamenti var atšķirties atkarībā no tā, cik augsts pacientam ir glikozes līmenis asinīs (vienam var būt nedaudz, bet citam – krietni izteiktāk), cik ātri ir diagnosticēta slimība (piemēram, cukura līmenis ir bijis augsts jau vairākus gadus, bet nav ticis savlaicīgi konstatēts). Parasti ārstēšanas sākumā izmanto tablešu medikamentus. Pašlaik ir vismaz piecu grupu zāles ar dažādu iedarbību, kuras viena otru papildina. Medikamentu lietošanu kombinē katrā gadījumā atsevišķi atkarībā no situācijas, uzstādītā mērķa un sasniegtā efekta.
Pēdējos gados pasaulē un arī Latvijā ir pieejami inovatīvi otrā tipa diabēta ārstēšanas medikamenti – tie nav tablešu formā, bet ievadāmi injekciju veidā reizi dienā vai pat nedēļā. Turklāt tie arī mazliet ārstē diabētu pēc būtības – proti, iedarbojas uz aizkuņģa dziedzera β šūnām, uzlabojot to darbību, palīdzot tām funkcionēt pareizāk. Šīm zālēm ir arī citi pozitīvas iedarbības efekti, piemēram, tās ietekmē apetītes centru, samazinot tā aktivitāti, kas ļauj cilvēkam ēst mazāk un samazināt svaru, bet nemocīties, teiksim, ar bada sajūtu. Ir patīkami atzīmēt, ka arī mūsu pacientiem ar otrā tipa diabētu, kuriem ir liekais svars, ir iespējams šos medikamentus saņemt, ja ar citiem līdzekļiem nav izdevies normalizēt glikozes līmeni.”
Neārstēts otrā tipa diabēts draud ar aklumu un citām smagām kaitēm
Droši vien daudzi cilvēki, kuri regulāri neapmeklē ārstu un neveic analīzes, kādā brīdī var būt nepatīkami pārsteigti, uzzinot par otrā tipa diabēta diagnozi. Slimība var attīstīties nemanāmi, tāpēc nereti pacients uzzina par to, ka tā jau ir sākusies vai pat ielaista.
Endokrinoloģe Indra Štelmane uzsver, ka arī otrā tipa diabēts noteikti jāārstē un šo slimību nekādā gadījumā nedrīkst atstāt pašplūsmā, pat ja tās gaita nerada īpašas nepatīkamas sajūtas: „Ja pirmā tipa diabēta gadījumā viss ir skaidrs uzreiz, proti, ka bez insulīna draud koma, bezsamaņa un nāve, tad otrā tipa diabēts iedarbojas lēnām, bet ar laiku var radīt milzīgas problēmas.
Ja glikozes līmenis asinīs saglabājas paaugstināts ilgu laiku vai tāds ir pastāvīgi, tiek bojāti gan sīkie, gan lielie asinsvadi. Rodas dažādas blakusslimības – visbiežāk tās ir kardiovaskulārās slimības (infarkti, insulti), tāpat arī perifērās asinsrites traucējumi kājās. To dēļ ar laiku var rasties čūlas, kas savukārt mēdz novest pie amputācijām. Paaugstināta glikozes līmeņa dēļ pastāvīgi tiek bojāti arī sīkie asinsvadi, kā rezultātā veidojas t.s. mikrovaskulārās komplikācijas acīs, nierēs un perifērajā nervu sistēmā.
Acu bojājumu gadījumā tas draud ar redzes pasliktināšanos, pat aklumu. Diabēts patiesībā ir viens no vadošajiem akluma iemesliem pasaulē. Nieru asinsvadu bojājumi noved pie to funkciju pasliktināšanās, kas var rezultēties nieru nepietiekamībā. Tādā situācijā jau ir vajadzīga dialīze vai nieres transplantācija. Šīs visas ir ļoti nopietnas un smagas komplikācijas, no kurām var izvairīties, ja diabētu savlaicīgi ārstē.
Ja pacients pats iesaistās un dara arī to, kas viņa spēkos, proti, pieturas pie veselīga uztura principiem, ir fiziski aktīvs, izmanto visas medicīnas dotās iespējas, regulāri un pareizi lieto medikamentus, ir iespējams glikozes līmeni kontrolēt un normalizēt, līdz ar to arī izvairīties no šādām smagām diabēta komplikācijām.”
Jaunās paaudzes medikamentu lietošana jāpaplašina
Jau minējām, ka tagad ir pieejami jaunas paaudzes medikamenti, kuri ir krietni efektīvāki nekā citi, kurus joprojām primāri izmanto otrā tipa diabēta ārstēšanā. Jaunās zāles jeb tā dēvētie glikagonam līdzīgā peptīda 1 receptoru agonisti (GLP-1 RA) ir būtiski mainījuši otrā tipa cukura diabēta ārstēšanas iespējas un rezultātus.
Pārsvarā tie ir injicējami, taču šogad ir parādījušies arī tablešu veidā. Taču Latvijā šī tipa medikamentu lietošana diabēta ārstēšanā joprojām ir stipri ierobežota. Daktere Štelmane paskaidro: „Šos medikamentus izraksta ārsti, tie atrodas kompensējamo zāļu sarakstā ar pilnīgu valsts apmaksu. Bet – tos nevar izmantot katram pacientam. Viens no šiem ierobežojumiem ir sekojošs – GLP-1 RA var izrakstīt tikai tad, ja ar visām iepriekšējām metodēm, proti, veselīgu uzturu, fiziskām aktivitātēm un visiem augstāk minētajiem tablešu medikamentiem neizdodas sasniegt pozitīvu rezultātu. Otrs ierobežojums ir tāds, ka medikamenti paredzēti tikai pacientiem ar ievērojami palielinātu lieko svaru, ja ķermeņa masas indekss ĶMI > 35.”
Patlaban šie striktie ierobežojumi jau ir būtiski mīkstināti, kas ļauj izrakstīt tos pacientiem ar mazāku ķermeņa masas indeksu ĶMI > 30, un viņi var uzsākt to lietošanu. Tomēr joprojām eksistē nosacījumi, ka terapija vienalga jāsāk ar vienkāršākajiem līdzekļiem, jāizmēģina tie varbūt pat vairāku gadu garumā, un tikai tad, ja gaidītā rezultāta nav, var sākt izmantot GLP-1 RA.
Turpretī ārzemēs vadlīnijas un speciālisti iesaka šos medikamentus sākt lietot uzreiz. Respektīvi, ja ir konstatēts liekais svars un diabēts, tiek nozīmētas zāles, kas ārstē slimību „tās saknē” – mēģina atjaunot pareizu aizkuņģa dziedzerī esošo β šūnu darbību. Taču viens no šo zāļu uzdevumiem ir mazināt apetīti, kas savukārt palīdz pacientiem atbrīvoties no liekā svara. Tieši tas ir otrā tipa diabēta pamatā, tādēļ, ja terapija darbojas un ķermeņa masas indekss krītas, arī slimība it kā soli pa solim atkāpjas.
Kā pavēstīja daktere Indra Štelmane, Latvijas Diabēta federācija griezās pie esošās varas pārstāvjiem un arī gaidāmo vēlēšanu deputātu kandidātiem, aicinot ieklausīties un izprast šīs slimības pacientu stāvokli: „Mēs izklāstījām, kāda, mūsuprāt, ir diabēta pacientu situācija Latvijā, ko vajadzētu uzlabot aprūpē un kādi būtu pirmie darbi, ar kuriem visu sākt. Mēs vērsāmies gan pie esošās Saeimas, gan informējām nākamā sasaukuma deputātu kandidātus, lai ievēlēšanas gadījumā viņiem jau būtu informācija par to, kas notiek diabēta aprūpē Latvijā.
Proti, būtu priekšstats, kādi pirmie soļi sperami, lai esošo situāciju uzlabotu un mēs šajā jomā neatpaliktu no citām Eiropas valstīm. Svarīgi nodrošināt, lai nebūtu lielas plaisas starp diabēta ārstēšanas kontroles teorētiskajām iespējām un šīs slimības pacientiem Latvijā praktiski saņemamo palīdzību, sniegt viņiem reālu atbalstu, kas ļautu viņiem efektīvi rūpēties par savu veselību un ārstēt diabētu.
Nule kā mēs tikāmies ar deputātu kandidātiem un prezentējām savu redzējumu par situāciju. Patiesībā, kā konstatējām, eksistē lietas, par kurām deputātu kandidāti nebija informēti vai tiktāl aizdomājušies, taču viņi mūs uzklausīja ar izpratni. Vairāk vai mazāk savu iespēju robežās solījās turpmāk risināt šos jautājumus. Protams, mēs vienojāmies, ka turpināsim diskusijas un konsultācijas arī pēc vēlēšanām.”
