Indra Lintiņa: pastāstīšu patiesību par Rozenštrauhu 0
Jau divdesmit viens gads pagājis kopš viņa aiziešanas, taču tauta savu atmodas laika dziesminieku, leģendāro Eduardu Rozenštrauhu nav aizmirsusi. 13. augustā viņam apritētu 95 gadi. Nesen nāca klajā Rozenštrauha skatuves partneres Indras Lintiņas grāmata “Jasmīn’ baltais, mana mūža…”. Tās ir rindas no dziesmas, kuru savulaik Rozenštrauhs veltīja Indrai. Tiekos ar grāmatas autori dažas dienas pēc priecīga notikuma – kāzām. Tagad viņa ir INDRA LINTIŅA–LUČKA.
– Grāmatas ievadā raksti, ja dzīvē nebūtu ienācis Raimonds, kas tagad ir tavs vīrs, tad nenotiktu arī visu aizmirstās dziedātājas Indras Lintiņas atgriešanās uz skatuves. Pirms trim gadiem ar koncertuzvedumu “… spēt atmosties” tu atgriezies uz skatuves, bet kas pamudināja ķerties pie grāmatas rakstīšanas, kurā liela vieta atvēlēta leģendārajam Eduardam Rozenštrauham?
– Atskatoties pagātnē, tie gadi, kad uzstājos kopā ar Eduardu, bija visskaistākais laiks manā mākslinieces dzīvē. Bija pārpildītas zāles, ļaudis cēlās kājās, klausoties viņa dziesmas. Nezinu, vai tagad kāds mākslinieks spēj tā aizraut un saviļņot publiku, pulcējot brīvdabas estrādēs klausītāju tūkstošus. Rozenštrauhs mani izcēla savos koncertos, un tagad saprotu, ka viņam nepieciešama mana palīdzība. Pirms vairākiem gadiem iznāca skandaloza grāmata, kurā Eduards pataisīts par dzērāju un dziesmu zagli. Tas manī radīja protestu.
Gribēju pastāstīt patiesību par Eduardu un arī mūsu attiecībām. Cilvēki savulaik tās dažādi interpretēja, katrs vadoties pēc sava intelekta. Jaunībā man to bija ļoti sāpīgi dzirdēt. Es neslēpju, ka Eduards mani mīlēja un mīlestībai nāca līdzi postoša greizsirdība. Nespēju sniegt to, ko viņš gaidīja.
Vienu brīdi gan pazibēja – vai varētu Eduardam upurēt savu dzīvi, taču tā bija tikai mirkļa iedoma. Arī pēc tam, kad mēs vairs kopā nekoncertējām, saglabājām labas attiecības. Eduards mēdza zvanīt naktīs, lai parunātos. Nekad neteicu – vai tu traks, paskaties, cik pulkstenis rāda! Snauduļojot pacietīgi klausījos viņa runās, galvu pret sienu atspiedusi. Kad satikāmies, man bija 27 gadi, Eduardam 70. Mēdzu teikt – tu esi tik vecs, cik Latvija, jo Eduards bija dzimis 1918. gadā.
– Tas vien, ka viņš desmit gadus kopa savu slimo sievu Elvīru, liecina, ka bija godavīrs.
– Viņi mita mazā dzīvoklītī. Slimā Elvīra gulēja aiz skapja. Sievas slimības dēļ Eduards nevarēja mājās muzicēt, taču viņam nenāca ne prātā Elvīru, savu “Zilo lakatiņu”, pamest. Pēc sievas nāves Eduards palika viens, lai gan bija ļoti gribēts vīrietis, sievietes viņu novērtēja. Par Eduarda sirdi cīnījās dāmas pat Vācijā un Amerikā. Teicu – varbūt tev vajag sievieti mājās, bet viņš atbildēja, ka pēc Elvīras, ar kuru tik daudz gadu kopā pavadīts, nevienu citu nevēlas. Bet tā jau Eduards bija velna pilns, sievietes viņam patika. Tauta Rozenštrauhu nav aizmirsusi, taču mūsu valsts kultūrvēsturē viņš nezin kāpēc ir notušēts. Mūzikas mācību grāmatā, kur stāstīts par dziesmoto revolūciju, Eduarda vārds nav pieminēts. Un tāpēc tā nav jauniešu vaina, ka viņi nepazīst Eduardu Rozenštrauhu. Jau kādu laiciņu internetā, youtube, redzams koncerta videoieraksts, kad mēs 1989. gadā viesojāmies Amerikā, Garezerā. Pirmoreiz to skatoties, raudāju. Tas ir dokumentāls vērtējums par Eduardu, cik atraktīvs un ekscentrisks viņš bija uz skatuves. Un es arī vēl jauna. 13. augustā, Eduarda Rozenštrauha 95. dzimšanas dienā, sadarbībā ar apgādu “Jumava” Vecrīgas āra kafejnīcā “Egle” notiks piemiņas pasākums. Uzskatu, vērtīgākais, ko es šim cildenajam cilvēkam varēju veltīt, ir grāmata. Pasākumā fragmentus no tās lasīs mana meita Līga Jenča. Viņa Latvijas Universitātē ir apguvusi ekonomikas vadības zinības, taču es domāju, ka meita varētu būt laba dramatiskā aktrise. Savulaik Līga par to teica – man acu priekšā tavs mākslinieces liktenis, kad teātra režisors ar saviem darbiniekiem var izrīkoties pēc sava prāta, pat izlikt uz ielas.
– Tu biji Operetes teātra soliste, bet no turienes nācās aiziet. Vai tādēļ esi aizvainota par savu mākslinieces likteni?
– Ar sevi esmu apmierināta. Vispirms jau tāpēc, ka 1988. gadā bija iespēja sākt koncertēt kopā ar Rozenštrauhu. Bet vislielākais prieks, ka pēc vairāku gadu klusēšanas varēju atkal kāpt uz skatuves. Tas notika, pateicoties Raimondam, kas teica – jādzied, kamēr vari. Viņš mani iedrošināja un pārliecināja. Tāpēc arī koncertuzvedumu nosaucu – “… spēt atmosties”. Neaizmirstamas emocijas guvu arī šopavasar, kad grāmatas atvēršanas svētkos dziedāju uz Liepājas teātra skatuves. Mana mamma Mirdza Mālkalne bija aktrise, un es arī uz šīs skatuves spēru savus pirmos soļus. Mamma bija izcila personība, mākslas pasaulē tādi cilvēki ir zelta vērti. Viņa teica – teātrī jāmīl pats darba process, ne tikai lomas. Atceros, kādā izrādē režisors Oļģerts Kroders viņai bija iedevis bezvārdu lomu, bet kā mamma to nospēlēja! Viņa visu izrādes laiku tik dzīvi sekoja notiekošajam līdzi. Teātra mākslas tempļa virsotnē valda funkcionāri, kas izšķir cilvēku likteņus.
Sava nepakļāvīgā rakstura dēļ man nācās aiziet no Operetes teātra, un neviens neaizstāvēja. Bet tā jau izrīkojās ne tikai ar mani. Uzskatu, tas ir zaudējums, ka mums vairs nav muzikālā teātra.
Cilvēkiem jau gribas vieglumu, mūziku, dejas, visu to, ko piedāvā operetes žanrs.
– Tas noteikti nav viegli – šķirties no teātra skatuves. Ar ko tu piepildīji savu dzīvi pēc tam?
– Ir mākslinieces, kas saka – es bez skatuves nevaru, tad jāiet kārties. Nesaprotu, kā vispār tā var runāt. Dzīvē nekad nedrīkst padoties, tas ir noziegums pret debesīm un vecākiem, kas tevi radījuši. Bezizejas nav, izeja ir vienmēr. Dēlam Kristapam reiz klāstīju – vienīgais, ko mēs dzīvē nevaram novērst un mainīt, ir nāve, visu pārējo varam mainīt. Katru rītu pamostoties, rodas kāda iespēja. Deviņdesmito gadu sākumā dziedāju grupā “Tu un es”. Ekonomiskajā ziņā tas bija skarbs laiks, kultūras namos saviesīgi pasākumi notika reti, taču mūsu grupu uzaicināja turnejā pa Vāciju. Muzicējām bagātnieku mājas ballītēs, un mums ļoti labi samaksāja. Taču, atgriežoties mājās, sapratu, ka nevaru dzīvi balstīt uz gadījuma koncertiem, jo biju palikusi viena ar diviem bērniem. Paņēmu rokās avīzi un izlasīju darba sludinājumā, ka Rīgas 84. vidusskolā vajadzīga mūzikas skolotāja. Mani tur pieņēma atplestām rokām. Nostrādāju skolā līdz 2006. gadam. Tad paziņa mani uzaicināja paviesoties Amerikā, kur aizvadīju pusgadu. Tur arī sniedzu koncertus. Ilgāk nepaliku dēla dēļ, kurš tolaik vēl bija pusaudzis un mācījās baletskolā. Tagad Kristaps ir baletdejotājs Nacionālās operas baleta trupā. Pēc atgriešanās no Amerikas man jūra bija līdz ceļiem, gribēju pamēģināt dzīvē ko jaunu. Viendien aizgāju uz savu pasta nodaļu pēc ierakstītas vēstules un ar labpatiku noraudzījos, kā strādā operatore. Nolēmu pieteikties darbā “Latvijas Pastā” par klientu operatori. Mani tur arī pieņēma. Jutos kā zivs ūdenī, man patika šis darbs. Taču pēc laika tas kļuva nenovērtēts naudas ziņā. Sākās vienošanās protokolu bums, un algu samazināja teju līdz minimālajai.
Cīnījos kā Spartaks, cenšoties pierādīt, ka tas nav juridiski pareizi, līdz Raimonds pateica – beidz, tāpat taisnību neizkarosi. Pasts bija laimīgs, kad ūdeņu duļķotāja pameta ierakumus.
Tagad esmu pašnodarbināta persona, oficiāli organizēju savus koncertus, maksājot nodokļus. Īpaši ar sevi neuzbāžos, koncerttūres nerīkoju. Man katra koncertprogramma ir atšķirīga un neatkārtojama.
– Tu jau ne tikai dziedi, bet arī radi dziesmas.
– Tagad pierasts, ka visi var rakstīt dziesmas, bet pie manis pirmā dziesma atnāca nejauši, lasot Ārijas Elksnes dzeju. Kādas padsmit dziesmas tagad ir manā pūrā. Koncertmeistare Sandra apceļot mani uzrunā par komponisti. Viņa arī šīs dziesmas skaisti sakārto, saliek takts svītras. Piemēram, dziesma “Melnā šalle” personificē smagos dzīves brīžus. Mans kredo skan – ar šaubām, skumjām, pelēkiem brīžiem katram jātiek galā pašam. Nav jābaidās paklupt un kļūdīties, galvenais, kāds izkāp laukā no bedres.
– Tev jau šobrīd noteikti nav ne skumjas, ne šaubas, jo nupat esi piedzīvojusi skaistu notikumu – kāzas.
– Jā, svinējām trīs dienas un naktis. Ar Raimondu esam kopā jau piecus gadus. Iepazināmies, kad es strādāju “Latvijas Pastā”. Viņš mani jau pirmajā reizē piedāvāja aizvest uz mājām, taču es atteicu. Kad otrreiz piedāvāja, tad jau piekritu. Katrs iekšēji jūt, vai otrs ir tas cilvēks, ar kuru vēlies pavadīt kopā 24 stundas. Ja divi cilvēki grib būt kopā, kāpēc gan to neapstiprināt juridiski.
Kad man vaicā – kā tagad jūties, būdama precēta, atbildu – ārkārtīgi mierīgi un stabili. Ceru, ka Raimonds jūtas tāpat. Aktieris Pauls Butkēvičs nosmēja – vairs neesi ņemama. Nu neesmu gan.
Raimonds ir inženieris, bet prot darīt visu ko. Viņš arī man sagādāja audumu kāzu kleitai. Ja Raimonds nebūtu radījis man tādus apstākļus, ka nav jāskrien uz diviem darbiem, tad es nevarētu pusgada laikā uzrakstīt grāmatu. Man nav nācies ilgi dzīvot vienai. Neesmu speciāli meklējusi attiecības, tās vienkārši radās. Cilvēkam nav jābūt vienam, taču katram veidojas savs liktenis, tāpēc tagad neteikšu – mīļās sievietes, nedzīvojiet vienas. Nav nemaz tik viegli atrast savu īsto cilvēku.
– Tu jau grāmatā atklāti stāsti par saviem mīlestības meklējumiem, arī par pirmo sāpīgo vilšanos.
– Es tā tiku audzināta, ka ar vīrieti var ielaisties vien tad, ja gaidāms bildinājums. Manuprāt, sievietes goda kodekss mūsu paaudzei ieaudzināts ļoti augsts. Žēl, ka šajos laikos tas skaitās vecmodīgi. Man dzīvē bijušas vairākas mīlestības. Kad precējos ar Miervaldi Jenču, biju pilnīgi pārliecināta, ka tās man ir pirmās un pēdējās kāzas. Mūs saistīja operas māksla un nākotnes sapņi. Taču mans lielais dzīves jautājums ir, kāpēc viņš izrādījās tik slikts tēvs meitai Līgai. Laulība jau var izjukt, bet tāpēc nav jākļūst vienaldzīgam pret bērnu. Par to man sirds sāp joprojām. Kad ar Rozenštrauhu devāmies turnejā uz Ameriku, man uzmanību pievērsa kāds turīgs vīrietis. Viņš bija redzējis manu fotogrāfiju un nospriedis – tā meitene būs mana. Arī man pret Bruno raisījās simpātijas, viņš sūtīja mīļas vēstules, sagādāja manai mammai zāles. Taču tad manā dzīvē ienāca Māris un “jumts aizbrauca”. Viņš mani fascinēja kā dejotājs, vispirms iemīlējos Māra skatuves tēlā. Priecājos, ka mūsu dēls Kristaps mantojis no tēva dejotāja gēnu. Viņš ir talantīgs un emocionāls zēns, taču, manuprāt, Kristapam jākļūst cietākam, mākslas pasaulē jāsaprot, ka visiem neizpatiksi. Lai arī mans un Māra kopīgais dzīves ceļš šķīrās, vismaz tēvam ar dēlu saglabājās labas attiecības. Horeogrāfijas vidusskolu beidzot, Kristaps eksāmenā dejoja princi Čaikovska baletā “Apburtā princese”. Gribējās pat raudāt no skaistās mūzikas. Mūsdienās masveidā un ātri tiek “ražotas” zvaigznītes, katrs var dziedāt, komponēt, taču mēs savā laikā smagi un grūti cirtām ceļu uz lielo skatuvi. Man vēl nebija 18 gadu, kad devos uz toreizējo konservatoriju, lai mani noklausītos un pateiktu, vai ir cerības kļūt par dziedātāju. Imants Kokars noteica – kā tad viņu var neņemt. Es apmeklēju konservatorijā sagatavošanas kursus un mācījos vakarskolā. Nesaprotu, kā varēju nokārtot ķīmijas eksāmenu, jo Liepājas mūzikas skolā, kuru apmeklēju iepriekš, to nemācīja. Bērnībā man interesēja kosmoss, debesjums, tāpēc toreiz domāju, ka mācīšos astronomiju. Ja man tagad vajadzētu izvēlēties, laikam mācītos par juristi. Bet esmu, kas esmu, diplomā rakstīts – operdziedātāja. Man nāk smiekli par tām skatuves māksliniecēm, kas paziņo – tagad dziedu pēdējo reizi, un nākamajā gadā atkal ir kārtējā pēdējā reize. Es dziedāšu, kamēr mani aicinās, kamēr jutīšu, ka varu to darīt. Dziedātājai svarīgi, kā skan balss un kā pati izskatās. Ja ej uz skatuves, tad jāparūpējas, lai uz tevi gribētu raudzīties. Nevar publikai pateikt – neskatieties uz mani, vērojiet manu skaisto dvēseli. Cienu mākslinieces, kas, būdamas jau gados, spēj sevi uzturēt labā formā. Es arī esmu centusies sevi turēt rokās jebkurā situācijā – vai tā ir skatuve, vai darbs skolā. Man meita ir iemācījusi – sievietei jebkurā situācijā jābūt līmenī!
Indra Lintiņa-Lučka Dzimusi 1961. gada 4. janvārī Diplomēta operdziedātāja Uzstājusies kopā ar Eduardu Rozenštrauhu Precējusies, izaudzināti divi bērni Līga un Kristaps, mazdēla Emīla vecmāmiņa |
{gallery id=”1990″}
