Indra Abzalone: Mums ir viss, lai dzīvotu, audzinātu bērnus un justos labi 0
Indra Abzalone, “Latvijas Avīzes” konkursā “Sieviete Latvijai 2012” tika nominēta par ģimenes stiprināšanu. Kā tad viņa stiprina savu saimi? Kad aizbraucām, uzzinājām, ka labās attiecības starp cilvēkiem valda ne tikai Abzalonu ģimenē, bet arī aiz mājas sliekšņa…
Indra strādā Straupes bērnudārzā, viņas dzīvesbiedrs gādā zemniekiem tehniku un konsultē. Viņi dzīvo Straupes pagasta “Kalnozolos”. Te ir tik skaisti – plašums, vējš pārskrien laukus un iejož mežā, lejā tālumā var saskatīt Lielstraupes baznīcas torni. Ainavā var skatīties un skatīties, tālab mājai lieli logi un pat sirdsmājiņā logs kā platformāta televizors.
“Mums ar kaimiņiem attiecības ir būvētas uz gluži citiem principiem, tā ir izpalīdzēšana. Jā, kaimiņiem ir sava uzņēmējdarbība, un savu produkciju viņi pārdod. Taču savā starpā cenšamies dalīties gan ar pārtikas produktiem, gan jo īpaši ar uzmanību un rūpēm citam par citu. Esam tāda kā pašpietiekama sabiedrība… Un vēl mums ir baznīca.
Jā, mums ir viss, lai dzīvotu, audzinātu bērnus un justos labi. Medaļai ir arī otra puse, kad ieeju lielveikalā un redzu, ka cilvēki krāmē ratos kalnus, saprotu – kaut kur jau tā nauda grozās, kaut kur jau tā ir. Bet laukos naudas ir ļoti maz, un tu tam pielāgojies. Žēl, ka mašīna neiet uz priekšu ar malku,” Indra smejas.
Abzalonu vecākā meita Annija studē Izglītības un vadības augstskolā un dāvājusi vecākiem pirmo mazmeitu Amēliju. Vecākais dēls Matiass Rīgā mācās par kalēju un raksta esejas. Tomass pabeidzis 3. klasi, sporto, muzicē. Dvīnes aizvadījušas pirmo skolas gadu.
– Dvīņu audzināšanai droši vien vajadzīgs dubultspēks…
– Uzzinot, ka mums būs dvīņi, teicu dakterei, lai pārbauda, vai tā nav kādas citas sievietes sonoskopija. Nākamā doma bija – ārprāts, pieci bērni! Tik liela ģimene nevar ietilpt vieglajā automašīnā, kafejnīcās nav tik lielu galdu, lai apsēstos!
Daudzbērnu ģimene… uz tādām taču sabiedrībā skatās šķībi. Ja man nebūtu tik labs vīrs blakus… Viņš bija tas, kurš teica: ja tas mums ir dots, tātad mēs to varam! Ne katram tiek uzticēta dvīņu audzināšana.
– Un kur tik labu vīru var sastapt?
– Jaunībā mēs abi trenējāmies orientēšanās sportā, visu toreizējo savienību bijām izbraukājuši pa nometnēm un sacensībām. Kad Aigars atgriezās no dienesta armijā, Ziemassvētku ballē jutu, ka tas ir mans cilvēks. Viss bija tā vienkārši, nebija jādomā, ko teikt un kā teikt. Es izlūdzos viņu Dievam.
– Kā gan var zināt, ka viņš būs īstais?
– Mācītājs Juris Rubenis bija kā zīme, kā apstiprinājums manai nojautai. Todien pirms Ziemassvētku balles Juri Rubeni sastapu 6. trolejbusā. Un arī nākamajā reizē, kad vakarā bijām ar Aigaru norunājuši tikties, dienā skrēju treniņu Biķerniekos un Juris Rubenis nāca pretim pa ielu. Tā radās pārliecība – ka Aigars man tiek dots. Arī ar dvīnēm man bija pilnīga paļāvība, lai gan ārsti teica, ka visādi var būt. Viņas gaidīdama, biju tik tuvu Dievam kā vēl nekad, meitenes pašas piedzima, katra 3,5 kg smaga. Dzīvē ir bijis daudz situāciju, kad esmu jutusi – mani sargā, mani iznes cauri visām nebūšanām un noliek tur, kur man jābūt, un satieku cilvēkus, kas man jāsastop.
– Vai jau sākumā domājāt par bērnu pulciņu?
– Aigars domāja, ka Abzalonu uzvārds kādam ir jānes tālāk. Kad mums jau bija meita un dēls, šķita, ka plāns ir izpildīts. Kad abi bērni sāka iet skolā, domāju – ko tālāk? Kā nu dzīvošu bez bērna uz rokām? Parādījās brālītis Tomass un pēc tam ne sauktas, ne aicinātas arī māsiņas Elza un Emīlija. Visādi ir gājis.
Pirmos Jāņus svinējām, kad vēl treilerī dzīvojām un Tomass bija tikko piedzimis. Pirmos Ziemassvētkus gan svētījām mājās. Matiass ar draugiem mūsu guļamistabā bija ienesis egli un to izrotājis. Nebija vēl ne apkures, nekā, gulējām uz grīdas un skatījāmies milzīgajā eglē pa visu istabu… Mūsu bērni muzicē, dzied, dejo deju kolektīvos… Vēlos, lai viņi izaug ne par karjeras, bet gan par sirds cilvēkiem. Lai viņi atrod savu vietu, vienalga kur, bet lai nepazaudē sirdi. Tas ir svarīgi.
Mazie kopš dzimšanas ir dzīvojuši laukos, viņos ir pamatīgums. Lielajiem bija grūtāk iziet krīzei cauri, tolaik vēl dzīvojām Cēsīs. Viņi bija pieraduši, ka var iet veikalā un gandrīz visu nopirkt, var braukt uz kalnu slēpot, var braukt uz ārzemēm. Viņiem tas šķita pašsaprotami. Kad tas viss beidzās, viņi bija tīņu vecumā, turklāt ģimenē ienāca mazie bērni. Un lielajiem acīmredzot bija sajūta, ka viņiem viss tiek atņemts gan ārpus mājas, gan mājās.
Bet šobrīd viss ir kārtībā.
Nē, nu ir jau atkal pa kādai rūpei. Mazajam dēlam, redzot, kā lielie rīkojas ar planšetdatoru, šķita, ka viņam jau 3. klasē arī to vajag. Dzīvē visu laiku būs kārdinājumi, ir jāiemācās, ka visu nevari dabūt. Bet, ja ļoti vajag, domā pats, kā nopelnīt – lūdzu, pļauj zāli, ej opītim palīgā pie bitēm, domā, meklē iespējas.
– Kā var tikt pāri krīzes brīžiem ģimenē?
– Kad meitai bija 18, uz brīdi bijām pazaudējušas mīlestību savā starpā. Mani uzskati viņai šķita vecmodīgi, tikai draugu viedoklis bija labs. Tepat Straupē konsultējos pie psihologa. Viņš uzzīmēja divus kalnus, pa vidu aizu ar upi. Un teica – iedomājies, kāda situācija ir pusaudzim – viņš visu laiku ir bijis bērns, tagad ir iemests upē, domā, ka prot peldēt, visu zina. Bet tev, mātei, otrā krastā ir jābūt kā bākai, lai pusaudzis tevi redzētu un neaizietu atvaros. Ja tu visu laiku bērnu baksti par nepadarītiem darbiem, kāda gan tu esi bērnam bāka?! Tas man atvēra acis.
Ko nu par pusaudžiem, man pašai bija četrdesmitgadnieku krīze. Domāju, ja mēs no visas sirds strādāsim, mums viss būs. Tā arī sākām, bet pēc tautsaimniecības krīzes sapratu, ka dvīņu meitiņas izaugs un viņām tā arī nebūs bijusi bērnistaba ar aitiņām uz sienām. Tas man tā sāpēja. Tad Aigars teica: paklau, viņas taču tev to nelūdz, vai viņas jautā, kur ir tās aitiņas, viņām pie sienām ir pašu zīmējumi.
Viens pavasaris bija grūts, sāku domāt, varbūt vajadzēja braukt uz ārzemēm, tur, ja mēs strādātu un censtos, dzīvotu labi un bērniem būtu gan mūzikas, gan mākslas skolas un citas iespējas attīstīties. Tad tomēr apmetu iekšēju kūleni un sapratu – nebraukšu prom. Vīrs mani apgaismoja.
Jā, mēs ārzemēs dzīvotu labi, bet ne tādā vietā, kur bērni var basām kājām skriet un peldēties, cik tik grib, rudeņos sēņot, ziemās slēpot, dzīvot saskaņā ar dabu. Man ir jāatstāj bērniem tā oāze, lai viņi, iepazinuši pasauli, var šeit atgriezties jebkurā laikā.
– Konkursā esat nominēta par ģimenes stiprināšanu. Pastāstiet, lūdzu, kā to stiprināt?
– Kad atnācām dzīvot uz “Kalnozoliem”, ap mums sāka pulcēties cilvēki. Pie mums brauc Aigara māsa ar savu ģimeni, mans brālis ar savu, mūsu abu vecāki. Nesen bērni brauca uz “Pulkā eimu, pulkā teku” pasākumu Alsungā. Domājām, ka divas dienas būsim divi vien. Ko gan mēs sadarīsim? Sākām kalt plānus. Bet tajās divās dienās mūs apciemoja divdesmit cilvēku. (Smejas.) Man patīk, ka svētki ir process. Nāk Līgo vakars, iesim pēc meijām, pušķosim māju, celsim Saules vārtus, kursim ugunskuru…
Bet Ziemassvētkos taisām teātri. Pagājušogad iestudējām “Kaķīša dzirnavas” ar muzicēšanu, dejām, kostīmiem, gaismām, bija pašu sarūpētas dāvaniņas.
Ziemās mums te ir slēpošanas trase “Kalnozolu apļi”. Kad tos uztaisījām, nolēmām – mums ar tiem ir jādalās. Kaimiņi arī slēpo, visi radi, draugi, kas atbrauc ciemos. Ir lielie briežu apļi un mazie pelīšu apļi bērniem. Uzvar tas, kurš visvairāk apļus ir noslēpojis, vienalga, vai esi briedis vai pelīte. Bērniem šķiet aizraujoši slēpot pa tumsu ar lukturīšiem.
Tad mežs izskatās pilnīgi citāds. Mazās meitenes lūdza atļauju slēpot vienas pašas. Mēs ar Aigaru saskatījāmies – 3 km jau nebūtu nekas, tomēr tumsa ārā. Sirdij drebot, tomēr palaidām, iedevām mobilo telefonu līdzi. Sēdējām pie ugunskura un gaidījām, kad no meža iznāca divi lukturīši, cik laba sajūta!
Arī vārda un dzimšanas dienas svinam. Reiz Aigara vārda dienā kopā ar radiem un draugiem aizbraucām pie Zvārtes ieža, tur ūdenī iemetām plastmasas kuģīti – bērnu rotaļlietu – un pa krastu pāris kilometru gājām tam līdzi. Amatā bija ūdens nokrities, daudz akmeņu, pilnīgi cits skats. Nesen vēlreiz ar mazajiem bērniem to pašu posmu izgājām, lai arī jaunākie bērni var piedzīvot tādas emocijas. Mēs darbojamies, un tad svētki ir kā piedzīvojums!
Vīrs aizrautīgi fotografē ģimenes hroniku. Bet daži mirkļi nepadodas iemūžināties. Annijas kristībās fotofilma nebija pārtinusies, bet, dvīnēm dzimstot, ārstes pirmo meitiņu ielika Aigaram rokās, tā arī viņš netika pie fotoaparāta. Viss nemaz nav jānofiksē. Tagad pasākumus vairs tik ļoti neplānoju un no sava perfekcionisma esmu izārstējusies. Varbūt tāpēc savulaik meklēju ceļu uz baznīcu, ceļu pie Dieva, lai rastu paļāvību. Kā notiks, tā notiks vislabākajā veidā tieši mums.
