Svētība vai sods? 10

Kāda šādas jaunās civilizācijas bērnu māte raksta: “Tie vecāki, kuriem ir šādi bērni, labi zina, ka pat viens indigo bērns gan tēti, gan mammu, gan vecotēvu un divas aukles pārvērš “nodzītos zirgos”, bet mums tādu ir divi gabali! Viņiem veltīts pilnībā viss mūsu laiks un mūsu spēks. Tētim daudz jāstrādā galvenokārt tāpēc, ka mūsu bērni pieprasa aizvien lielākus finanšu ieguldījumus savu garīgo, intelektuālo un fizisko spēju straujajai attīstībai. Ar viņiem kopā ik mirkli esmu es un vēl divas aukles. Viņi guļ ļoti maz, bet visu to laiku, kad neguļ, nomoka mūs ar neizsīkstošu jautājumu straumi. Mēs vienlaikus dejojam, dziedam, skrienam, kaut ko veidojam, zīmējam, izšujam un tamlīdzīgi. Turklāt tas viss notiek nežēlīgi straujā tempā.”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
Kokteilis
3 visbīstamākās zodiaka zīmju pārstāves, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem var atņemt citas vīrieti
Veselam
Liekie kilogrami neatkāpjas ne pa kam? 4 pazīmes, ka jūsu vielmaiņa nedarbojas pareizi
Lasīt citas ziņas

Jā, arī hiperaktivitāte ir vēl viena sevišķā indigo pazīme. Taču tā patiešām ir ļoti sevišķa hiperaktivitāte, kam nav itin nekādas saistības ar haotisku nemieru. Nav iespējams atraut indigo no nodarbes, kas viņiem ir interesanta. Viņi ir ļoti koncentrējušies un spēj šo līmeni noturēt, kamēr nav pilnā mērā apmierinājuši savu zinātkāri.

Zināms, ka faktiski visi indigo bērnu vecāki vārda vistiešākajā nozīmē sūkstās par savu lolojumu aktivitāti. Ir arī tādi, kuri jau paspējuši sabīties no savu bērnu spējām. “Divu gadu vecumā viņa mūs zīmēja ar kaut kādiem uzliesmojumiem visapkārt ķermenim – katrs zibsnis citā krāsā. Kad jautājām, kas tas ir, viņa minēja nevienam nesaprotamu vārdu… Četru gadu vecumā viņa visnotaļ nopietni apsprieda dvēseles jēdzienu un to, kā ir “tur”, un vispār dzīvi mūžībā. Tagad viņa ķērusies pie anatomijas apgūšanas… ” Tā raksta mazās Ļenas vecāki. Cita bērna māte raksta šādi: “Mans dēls četru gadu vecumā pēkšņi pats iemācījās lasīt. Burtus viņš pazina, jau pirms vispār bija iemācījies runāt. Tagad lasa visu pēc kārtas, bez apstāšanās. Visi mūsu spēki ieguldīti šajā indigo briesmonī… Savukārt ar meitu nebija nekādu problēmu. Tagad es smejos, sak, dieviņš labi saprot, ka divus tādus bērnus es nespētu izturēt, tāpēc viņš man sūtīja prātīgu, paklausīgu un labi audzinātu meitenīti… ”

CITI ŠOBRĪD LASA

Pagaidām sabiedrībā dominē uzskats, kas apkopots vienā no šai tēmai veltītajiem starptautiskajiem forumiem, proti: “Indigo bērni ir parasti izlutinātie memmesdēliņi. Vairāk vajag viņus iekaustīt, tad arī būs norma.” Bet ir arī saprotošu vecāku viedokļi. Piemēram, šāds: “Indigo bērni patiešām vecākiem ir liela problēma! Mani bērnībā faktiski ieslodzīja istabā, nelaida sabiedrībā, jo es, raugi, pārāk labi “redzēju” un visas lietas saucu to īstajos vārdos. Tagad man pašai ir divi bērni, un abi, protams, indigo. Paldies dieviņam, ka pati no savas pieredzes zinu, ko tas nozīmē! Tādiem bērneļiem nepieciešama sevišķa pieeja. Vispirms – cieņa. Viņi jau ir gatavas personības, turklāt daudzi no viņiem lieliski atceras, kas bijuši iepriekšējā dzīvē. Patiesībā viņi ir par vairākām dzīvēm vecāki, pieredzējušāki par mums pašiem. Mīliet viņus, cieniet, ieklausieties!”

Viena no lielākajām gan pašu indigo, gan viņu vecāku problēmām ir skola. Bieži vien saskaršanās ar vispārpieņemto apmācības sistēmu, kur pedagogu galvenais uzdevums ir bērnu “aizvešana” līdz kaut kādam vispārējam līmenim, tieši indigo bērniem izvēršas pamatīgā traģēdijā. Daudzus tādējādi ieskaita stulbeņu, spītīgo, atpalikušo kategorijā. Savukārt viņu vecāki tad nezina, kur meklēt palīdzību.

Lūk, vēl kāds fragments no indigo bērna mātes rakstītā: “Indigo bērnu vecāku galvenā problēma nav tikai nogurdinošais kontaktēšanās maratons ar superaktīvo un superzinātkāro bērnu, bet arī tas, ka nekur nav iespējams saņemt kādas profesionālas viņu audzināšanas rekomendācijas. Mana konsultēšanās ar bērnu psihiatrijas un psiholoģijas ierēdni man bija īstens šoks. Kā jums labpatīk, raugi, šāda bērnu ārsta izmesta frāzīte: “Jebkura novirze no normas bērna attīstībā ir patoloģija, un tā ir jāārstē. Jebkurš bērns ģēnijs ir lieliski izārstējams ar tabletītēm un injekcijām. Grūtāk, ziniet, ir ārstēt debiliķus.” Sakiet nu tagad – kur lai meklēju padomu?”

Rodas iespaids, ka pedagoģijā un bērnu psiholoģijā mēs aizvien vēl esam to bērnu komūnu līmenī, kurās visiem bija pienākums soļot glītās ierindās. Un tas viss, neskatoties uz to, ka jau veikti nopietni pētījumi, kas snieguši atbildes uz jautājumu par to, kāpēc mūsdienu bērniem nereti ir grūti uztvert to vielu, ar ko viņu vienaudži itin vienkārši tika galā vēl pirms dažiem desmitiem gadu. Raugi, izrādās, vairumam mūsdienu bērnu ir tā dēvējamā labās smadzeņu puslodes dominante. Agrāk tas bija liels retums. Savukārt jau sen zināms, ka cilvēkiem ar šo labās puslodes dominanti ir gluži cita pasaules uztvere, pat pilnībā citas ikdienišķās reakcijas. Viņi pasauli uztver ar jūtām un emocijām, savukārt kreisās puslodes dominantes cilvēki gluži otrādi – ar loģiku. Un tas nozīmē, ka arī viņu apmācībai jābūt dažādai. Taču pagaidām gan tas laikam ir vairāk nekā fantastika.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.