Skolotāji un karavadoņi 10
Ar Lanu dievbijīgi dievišķas sarunas veic visdažādāko konfesiju hierarhi, turklāt meitene savos izteicienos esot tik ļoti saprātīga, ka tas nekādi nešķietot savienojams ar viņas kā Kaukāzā dzimuša bērna temperamentu. Viņa savulaik atrasta kara sagrautā kalnu ciematiņā, kur viņas vecāko brāļu galvenais uzdevums bijis pasargāt citus cilvēkus no saskarsmes ar “šo ģimenes nelaimi un postu”. Raugi, meitenīte pilnībā svešam cilvēkam varēja droši, acīs skatīdamās, pateikt: “Bet tu jau esi nomiris!” Un, ja drīz pēc tam viņš patiešām gāja bojā karā vai mira ar infarktu, tieši Lanu uzskatīja par viņa nāves iemeslu.
Reiz viņa esot nosapņojusi, ka viņai kādā izraēliešu baznīcā jāsaņem svarīga svētā grāmata. Taču tāda mācītāja, kuram, atbilstoši redzējumam, bija viņai šī grāmata jāiedod, baznīcā nebija. Tiesa, ļaudis atcerējās, ka kaut kad agrāk tāds esot bijis. Sameklēja viņu, tagad jau pagalam vārgu večuku, uzaicināja uz baznīcu. Taču tajā vietā, kur meitenītes sapnī bijusi glabātava, tagad bija siena. Ar milzīgām grūtībām pārvarot pretestību eksotiskajam informācijas avotam, pieņēma lēmumu šo sienu nojaukt, un – aiz tās atklāja senaizmirstu seno laiku bibliotēku! Lana pārliecinoši ieveda veco garīdznieku tajā iekšā un teica: “Tev man jāiedod tā grāmata!” Tā arī notika, acīmredzot uz ilgiem laikiem veicot pamatīgu apvērsumu no tamlīdzīgiem brīnumiem atradināto cilvēku sirdīs.
Indigo jau tagad zina, kādai jābūt valstij, sabiedrībai, ģimenei. Divarpus gadus vecā Antona mājās par musulmaņu ģimenes tradīcijām neviens nekad neko nav zinājis, varbūt tikai vectētiņš, kurš šo un to zina par arābiem kā tādiem. Taču ar mazdēlu, tieši tāpēc, ka viņam tik maz gadu, viņš nekad par tādām lietām nav runājis. Neskatoties uz to, puisēnam ir pilnā mērā noformējies kodekss par to, kā jāuzvedas vīrietim un kā sievietei. Turklāt šis viņa kodekss ir ārkārtīgi līdzīgs tiem likumiem, kas pieņemti tieši arābu pasaulē. Vīrietis tātad ir ģimenes drošības garantētājs, aizstāvis, savukārt sieviete viņu apkalpo. Tieši tāpēc mazais Antons pilnā nopietnībā savai draudzenītei vienaudzei pieprasa palīdzēt novilkt zeķītes. Taču tad, kad bērniem piešķir kādus gardumus, viņš allaž viņai pieprasa dubulto porciju, jo – viņai taču esot jāpabaro ģimene! Interesanti gan, no kurienes viņā iemājojušas šīs “vērtības”?
Atrodoties parasto bērnu vidē, indigo parasti ir līderi, barveži un citu audzinātāji. Viņi vienmēr ir gatavi pamācīt: “Nāc, es tev visu paskaidrošu! Klau, darīsim to tagad tā!” Viņiem piemīt izteiktas taisnīguma jūtas un spējas nogludināt jebkuru konfliktu. Reiz kādā bērnu klubā veica eksperimentu, kurā noskaidrojās, ka tad, ja parasto bērnu grupiņā bija viens indigo, visi pārējie aptuveni mēneša laikā pietuvinājās viņa līmenim. Bija arī atpalicēji, kuriem tik raiti neveicās, bet arī viņi spēja to sasniegt vismaz trīs mēnešu laikā.
Indigo nešaubīgi zina, kas viņiem dzīvē būs vajadzīgs, tāpēc nav prātīgi iebilst viņu prasībām. Trīsarpus gadus vecais Grigorijs pieaugušajiem bija lūdzis iemācīt viņam itāliešu valodu, sevišķi necenšoties paskaidrot, kāpēc tas viņam nepieciešams. Divarpus gadus vecā meitenīte Leokādija visus pārsteidza ar savam vecumam pārsteidzoši sakarīgo, loģisko runas manieri. Turklāt esot skaidrs, ka viņai būšot apbrīnojami talantīgas rokas, ar kurām viņa jau tagad spēj savērt pat vissmalkākās krellītes, kas faktiski ir kliedzošā pretrunā ar pierasto maza bērna nekoordinēto motoriku. Un šeit jāpiebilst, ka tieši spēja “redzēt ar rokām” indigo saimē ir vairāk nekā ikdienišķa parādība.
Jebkura indigo visiecienītākā nodarbošanās ir mācības. Izrādās, Krievijas galvaspilsētas Maskavas priekšpilsētā pulciņš vecāku izveidojuši speciālu bērnu klubiņu, ierīkojot tur arī rotaļu istabu. Lūk, un izvilināt savus bērnus no šīs rotaļu istabas esot iespējams tikai… piedāvājot “kaut ko pamācīties”.
