Indiešiem “garšo” zelts. Jura Lorenca ceļojuma piezīmes 4
Pirms dažiem gadiem pasauli aplidoja vēsts par milzīgu bagātību atrašanu Trivandrumas pilsētā Indijā, Keralas štatā. Veicot pārbūves darbus Sri Padmanamasvami (angliski dažkārt raksta – Sri Padmanabhaswamy) templī, strādnieki pavisam nejauši uzdūrās slepenai, aizmūrētai un sen aizmirstai telpai, kas izrādījās piekrauta ar dārgumiem – zeltu, briljantiem, smaragdiem, rubīniem, safīriem un pērlēm.
Pat pēc pavirša novērtējuma atraduma vērtība ir vairāki miljardi (nevis miljoni, bet miljardi!) eiro, galvenokārt izcilo dārgakmeņu dēļ. Protams, pirmais, kas nāk prātā – kā kaut ko tādu tik vienkārši var aizmirst? Bet tas laikam ir cilvēka dabā – atcerēties sīkumus un aizmirst lielas lietas.
Man bijusi iespēja redzēt šo templi un apbrīnot tā torņa skulptūru skaistumu – gan tikai no ārpuses. Diemžēl (bet varbūt par laimi) “neticīgajiem: templis ir slēgts. Vēl vairāk – pat visdievbijīgākajam bramīnam tajā aizliegts ieiet biksēs un kreklā, vienīgais apģērba gabals drīkst būt balts gurnu apsējs (īpašs hindu priesteris pārbauda, vai kādam apmeklētājam nav palikušas apakšbikses).
Joprojām turpinās gan atrasto bagātību uzskaite un novērtēšana, gan strīdi par to piederību un tālāku izmantošanu. Uz dārgumiem pretendē pats templis, kādreizējā Trivandrumas maharadžas ģimene, kura valdīšanas laikā tie visdrīzāk tikuši paslēpti un, pats par sevi saprotams, Keralas štats un Trivandrumas pilsēta.
Lai nu kā, bet stāsta morāle ir šāda – pasaulē eksistē nezūdošas materiālas vērtības, kas spēj izturēt karus, revolūcijas, apvērsumus, naudas reformas un inflāciju. Papīra nauda tā noteikti nav. Atceros – vectēva skapja atvilktnes bija pilnas ar nevienam nevajadzīgām “ostmarku” banknotēm, pa vidu mētājās arī cara rubļu asignācijas, Latvijas latu un padomju pēckara rubļu zīmes, kuras vectēvs bija aizmirsis samainīt 1961. gada naudas reformā.
Ja šodien pasaulē notiktu finanšu katastrofa, kas beigtos ar strauju papīra naudas vērtības krišanos (ko līdzīgu ik pa brīdim paredz cilvēki, kurus īsti par muļķiem uzskatīt nevarētu), viena no valstīm, kas ciestu vismazāk, būtu Indija. Līdzīgi kā pirms tūkstoš un simts gadiem, šeit joprojām uzticas ne tik daudz papīram, cik zeltam, sudrabam un dārgakmeņiem.
Līdzās Ķīnai un bagātajām arābu naftas valstīm Indija ir viena no lielākajām zelta patērētājām pasaulē. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, tas varbūt nešķiet visai daudz – tikai 0,7 grami gadā. Taču jāatceras, ka pat tādā valstī kā ASV, kur iedzīvotāju ienākumi ir daudzkārt prāvāki nekā indiešiem, zelta patēriņš ir 0,75 grami, tātad tikai nedaudz lielāks. Turklāt Indijā dzīvo 1,3 miljardi cilvēku, to kopējais zelta patēriņš – 1000 tonnas gadā!
Indijā ģimenes un dzimtas uzkrāj zeltu un dārgakmeņus, nododot tos no paaudzes uz paaudzi. Tā gadsimtu gaitā akumulējas lielas vērtības, kas var izrādīties ievērojams atbalsts grūtā dzīves brīdī. Viena no izplatītākajām reklāmām Indijas pilsētu ielās – “Gold Loans”, kas pie mums skanētu kā “Kredīts pret zelta ķīlu”. Aizdevuma procenti šādiem kredītiem esot krietni zemāki nekā parastā bankā.
Juvelieru salonu reklāmas Indijas pilsētu ielās – tā ir māksla pati par sevi. Gaumīgas, elegantas, iespiestas lieliskā poligrāfijā tās rāda tradicionālajos sari tērptas, zeltu un dārgakmeņiem apkarinātas meitenes, kas, šķiet, nupat atlasītas kādā skaistumkonkursā. Jau retāk viņām blakus smaida slaids jauneklis, abiem ir samērā gaiša (teiksim – kafija ar pienu) ādas krāsa. Tumša āda Indijā netiek uzskatīta par skaistu – kaut gan patiesībā tieši tāda vislabāk būtu piemērota zelta un pērļu demonstrēšanai.
Paši juvelieru saloni vairāk atgādina tempļus nekā veikalus, vismaz pie mums Rīgā nekā līdzīga nav. Iekārtoti divos, pat trīs stāvos, aprīkoti ar kondicionētu gaisu, neskaitāmām spuldzēm un atpūtas krēsliem, tie ļauj ielūkoties īsti austrumnieciskā izpratnē par luksusu un greznībā.
Nu, bet zelta un akmeņu cenas – tās ir mazākas nekā Rīgā. Juveliera darbs Indijā ir zemāk apmaksāts, mazāks ir arī PVN nodoklis.
Bet Indija noteikti nav tā vieta uz pasaules, kur iegādāties “investīciju zeltu” – monētas vai stieņus. Atšķirībā no Latvijas, šeit to apliek ar nodokli. Ja jau Indijas valdība sapratusi, ka šādi var palīdzēt budžeta pildīšanai, tad pieprasījums pēc tā noteikti ir.
