Indieša Heidara stāsts: Ar asinīm rakstīta kartīte un sapnis par laulībām mīlestības dēļ 0
Vieta nav nosaukta – vienkārši ciematiņš Indijas okeāna krastā Keralas štatā Indijā. Bet Heidara fotogrāfija ir īsta, un viņa stāsts – patiess.
Pirmo reizi es viņu sastapu pirms diviem gadiem. Toreiz Heidars brauca ar autorikšu un devās līdzi tēvam okeānā nakts zvejā. No citiem “taksistiem” viņš patīkami atšķīrās ar to, ka no tūristiem vienmēr prasīja to pašu maksu, ko no vietējiem.
“Nu stāsti, kas tad mainījies tavā dzīvē?”
“Viss! Ar rikšu vairs nebraucu, turklāt tā nemaz nebija mana, bet piederēja tantei. Viņai bija vajadzīga nauda, un braucamo pārdeva.
Tagad strādāju šūšanas darbnīcā, gludinu drēbes, naktīs zvejoju. Bet pats galvenais – esmu iemīlējies!”
Heidaram ir divdesmit viens gads- vecums, kad puiši šajā zvejnieku ciemā jau sāk ņemt sievas. Pareizāk sakot – viņus saprecina vecāki, jo tā sauktās “mīlestības laulības” (“love marriage”, kā saka Indijā) šeit joprojām ir liels retums. Tāpēc pret Heidara sacīto izturos visai skeptiski – viņa mīlestības objekts, iespējams, ir visai virtuāls- kāda sieviete kaimiņos, kura par puiša jūtām pat nenojauš. Bet varbūt tā pat ir kāda Bolivudas kinoaktrise – tādas lietas Indijā arī notiek.
“Gribi, parādīšu? Viņu sauca Leila!”
Un Heidars atver telefonā fotogaleriju. Tajā redzams selfijs – viņš un meitene tradicionālajā musulmaņu lakatā. Meitene patiešām ir skaista – lielām, melnām acīm. Un arī ļoti jauna- pēc skata viņai varētu būt ne vairāk kā sešpadsmit. Kad par to ieminos Heidaram, viņš apstiprina: “Tieši tā, pirms trim mēnešiem viņai palika sešpadsmit! Patiesībā mūs saveda kopā un vismaz uz kādu laiku izšķīra šis mobilais telefons.
Es viņu ieraudzīju pagājušā gada oktobrī musulmaņu svētkos kādā mošejā desmit kilometrus no mūsu ciemata. Tas bija tik tik pēkņi, kaut kas tik jauns un tik neparasts, ka es sapratu- beidzot esmu iemīlējies. No vietējiem puikām uzzināju, ka meiteni sauc Leila, tāpat noskaidroju viņas skolas atrašanās vietu.
Nākamajās dienās vairākkārt gaidīju pie skolas, kad Leilai beidzas stundas- lai viņu redzētu. Beidzot viņa mani ievēroja, mēs saskatījāmies, Leila nosarka un nodūra galvu. No skolasbiedriem izdevās sadabūt meitenes telefonu, un es aizsūtīju viņai pirmo īsziņu.”
„Bet ko tad var rakstīt pilnīgi nepazīstamai meitenei?”
“Ko var rakstīt? Ka es viņu mīlu un nevaru bez viņas dzīvot, ka naktīs nevaru gulēt, jo domāju tikai par viņu.”
“Un viņa?”
“Tas prasīja vairākas nedēļas, mēs sarakstījāmies “Facebook” un sazvanījamies, līdz beidzot saņēmu šādu īsziņu, ko glabāšu visu mūžu.”
Un Heidars man parāda telefonā vienu rindiņu: “Heidar, I Love You…”
“Kāpēc angliski?”
“Tā te pieņemts – par tādām lietām rakstīt angliski.”
“Nu, bet tālāk?”
“Vēl pēc dažām nedēļām, decembra sākumā, es atnācu pie viņas uz mājām.”
“Un ko tad vecāki?”
“Es atnācu naktī, neviens neredzēja.”
“Tu esi traks! Tu taču saproti, kas tas būtu par skandālu- gan tev, gan vēl jo vairāk viņai, ja tevi naktī atrastu viņas istabā!”
“Patiesībā tas bija vienkāršāk nekā šķiet. Leilas ģimenei ir divas mājas, kas atrodas blakus. Vienā dzīvo vecāki ar jaunāko māsu un brālīti, otrā- vecāmāte un Leila. Vecāmāte guļ priekšistabā, turklāt tik cieši, ka pat suņi viņu nevar uzmodināt. Es atnācu vienos naktī, Leila mani izveda cauri priekšistabai pie sevis, kur es paliku līdz trijiem naktī. Čukstējām viens otram mīļus vārdus, fotografējām selfijus, skūptījāmies…”
“Un vairāk neko?”
“Vairāk neko, tiešām! Tā tas turpinājās piecas reizes. Pēdējā reizē atnesu Leilai dzimšanas dienas dāvanu – saldumus, ar asinīm parakstītu apsveikuma kartiņu un īpašu dāvanu – divu jauniešu figūriņu, kuri, rokās sadevušies, skatās viens otram acīs, virs viņiem rakstīts- “LOVE”. To nevajadzēja darīt, jo šo figūriņu pamanīja māte. Sākās izskaidrošanās, māte sagrāba Leilas telefonu un izlasīja mūsu īsziņas. Arī tās – “esmu pie tavām durvīm, vari iznākt”, un tas saņemts vienos naktī! Labi, ka vismaz “Facebook” netika iekšā- tur ir fotogrāfija, kā es ar asinīm parakstu apsveikuma kartiņu!”
Un Heidars parāda man fotogrāfiju – uz kreisās rokas delma izdarīts iegriezums, no kura sūcas asinis. Tieši šajā vietā viņam uz rokas tiešām var samanīt rētu, ne pārāk sen sadzijušu brūci.
“Kas notika tālāk?”
“Leilas vecāki ieradās manās mājas un atdeva dāvanas – jau pustukšo šokolādes kasti, kartiņu un figūriņu. Neteiksim, ka viņi bija briesmīgi noskaitušies, varēja būt daudz trakāk. Bet man tika pateikts, lai vismaz divus gadus par Leilu aizmirstu, mums pat ir aizliegts sarakstīties. Vislabāk būtu, ja es uz kādu laiku aizbrauktu darbā uz Saūda Arābiju. Ja jau viņi pieminēja šo valsti, tas nozīmē, ka pilnībā nav mani norakstījuši.”
“Kāpēc?”
“Tāpēc, ka “Saudijā” jādzīvo kā cietumā – bez narkotikām, bez seksa un alkohola. Atliek tikai strādāt, krāt naudu, sūtīt to uz mājām un domāt par kāzām.”
“Kā tu pats domā- vai esi labs precinieks?”
“Kāpēc ne? Es esmu izskatīgs, slaids, stiprs, alkoholu nedzeru, ja nu dažkārt kādu glāzi alus, un arī to reti, nesmēķēju, darba nebaidos, piektdienās eju uz mošeju, man ir vadītāja tiesības, pašam pieder motocikls, vecākie brāļi strādā Dubajā. Turklāt meitenēm šā vai tā taču kādreiz ir jāprecas.
Kopš janvāra ar Leilu vairs neesam kontaktējušies – izņemot to reizi, kad viņa pazvanīja no telefona automāta un pateica tikai vienu teikumu – ka mani mīlot. Acīmredzot vecāki pilnībā kontrolē viņas mobilo.
Nelaime tāda, ka viņas skolā tagad visi zin par mūsu mīlestību. Dažas Leilas klasesbiedrenes sadabūjušas manu telefona numuru, neliek miera un sūta mīlas vēstulītes. Bet tā jau tāda nenopietna čivināšana vien ir: “Heidar, es tevi mīlu!”
Es vairāk ticu Leilas klusēšanai.”
