Indēt vai celt žogu? Pasaules zinātnieki tiekas Rīgā, lai spriestu par cūku mēri 1
Jau sākam pierast pie domas, ka ar Āfrikas cūku mēri mums būs jāsadzīvo. Tomēr Eiropas Komisija un arī pasaules zinātnieki nav gatavi tik ātri padoties un turpina meklēt risinājumus.
Cenšas apturēt izplatību
“ASF-stop” ir Eiropas sadarbības programmas zinātnes un tehnoloģijas jautājumos (COST) pasākums, kura galvenais izaicinājums ir apturēt ĀCM tālāku izplatību Eiropā, kā arī pasargāt Eiropas cūkkopības nozari. Projekts apvieno 31 COST valsti, kā arī ASV, Kanādu un Korejas Republiku.
Divas no piecām “ASF-stop” darba grupām skar tieši mežacūkas – viena strādā ar ĀCM epidemioloģijas jautājumiem mežacūku populācijā, otra meklē iespējamos risinājumus mežacūku populācijas kontrolei (menedžmentam). Šajā darba grupā ir iekļauti savvaļas dzīvnieku eksperti, biologi, veterinārārsti, sociologi, piedalās arī pa kādam medniekam. Eiropas medniekus šajā projektā pārstāv Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācija (FACE).
Rīga šogad kļuva par šo abu darba grupu kopīgo tikšanās vietu, jo Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) sadarbībā ar Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu “BIOR” no 12. līdz 13. martam pasaules zinātniekus uzņēma mūsu galvaspilsētā.
Lai gan arvien vairāk sāk šķist, ka cīnāmies ar vējdzirnavām, tomēr zinātnieki meklē jaunus risinājumus ĀCM ierobežošanā. Ir viens labs piemērs – Čehija ir tikusi galā ar vīrusa uzliesmojumu savā valstī, un, tā kā ir pagājuši seši mēneši, kopš konstatēts pēdējais gadījums, kad mežacūkai atklātas ĀCM antivielas, šī Eiropas valsts atzīta par brīvu no vīrusa. Tagad šo scenāriju mēģina atkārtot arī Beļģijā.
Dažādas metodes
Rīgā zinātnieki runāja par ļoti dažādām tēmām ĀCM izplatības kontekstā, sākot ar to, kā izmantot suņus beigtu mežacūku meklēšanā, beidzot ar dažādu medību metožu pielāgošanu un pat iespējamu mežacūku indēšanu, ko zinātnieki drīzāk nosauktu par mežacūku humānu iznīcināšanu.
Vēl nesen šis temats bija tabu, bet tagad zinātnieki, pamatojoties uz Austrālijas un ASV ekspertu pieredzi, runā arī par šīs radikālās metodes iespējām. Zinātnieki atzīst, ka sabiedrība pret šo risinājumu noteikti iebilstu. Tāpat zinātnieki uzsvēra, cik joprojām ir nozīmīga beigto mežacūku savlaicīga atrašana un izmeklēšana vīrusa klātbūtnes atklāšanai un ka tajā vajadzētu lielākā mērā iesaistīt ne tikai medniekus, bet arī citus sabiedrības pārstāvjus.
Ļoti daudz un plaši sprieda par žogu ierīkošanu, un zinātnieku secinājums bija viennozīmīgs. Garš žogs bez papildu pasākumiem nedos vēlamo efektu. Žogs, iespējams, var ierobežot mežacūku pārvietošanos, bet tas nespēj apturēt vīrusu.
Arvien vairāk zinātnieku pārliecināti, ka ir svarīgi apmācīt medniekus un iesaistīt viņus ĀCM apkarošanas procesā. Pirms dažiem gadiem mednieki tika uzskatīti par risku, tagad tiek novērtēta viņu nozīme cīņā ar ĀCM. Pašlaik arvien lielākā skaitā Eiropas valstu tiek atļautas nakts redzamības un termālās ierīces mežacūku skaita samazināšanai. Čehijā vietējiem medniekiem ĀCM sākotnējā uzliesmojuma laikā likumu dēļ netika ļauts izmantot nakts redzamības tēmēkļus un trokšņa slāpētājus un vajadzēja iesaistīt armijas un policijas darbiniekus, kuri bija mednieki. Tagad normatīvie akti ir grozīti, un arī jebkurš mednieks var lietot šīs ierīces mežacūku skaita samazināšanai.
Eksperts: svarīgi, ka Latvijas pieredzi izmanto
Edvīns Oļševskis, “BIOR” Riska novērtēšanas un epidemioloģijas nodaļas vadošais pētnieks: “Pirmkārt man gribētos uzsvērt faktu, ka, neskatoties uz to, ka ĀCM Eiropas Savienībā jau ir piecus gadus, vēl joprojām ir ļoti daudz nezināmā par šo slimību, par tās izplatības ceļiem, saglabāšanos vidē un mežacūku populācijā utt. Vīrusa sarežģītās struktūras dēļ arī vakcīnu vēl nav izdevies izstrādāt.
Ir ļoti svarīgi, ka projektā ir iesaistītas tādas valstis kā Latvija, kurām ir pieredze ĀCM apkarošanas jomā tieši mežacūku populācijā. Paši esam daudz eksperimentējuši un kopš 2014. gada jūnija, kad ĀCM ienāca Latvijā, esam izmēģinājuši dažādus pasākumus slimības apturēšanai, tomēr līdz šim mums ir izdevies tikai ievērojami palēnināt slimības izplatību mežacūkām. Šajā projektā mēs – slimības skartās valstis – drīzāk esam kā donori, jo mums ir iespēja dalīties ar pārējām valstīm savā pieredzē.
Šī slimība tiešām ir ciets rieksts gan veterinārajiem dienestiem, gan biologiem, gan medniekiem, tādēļ iesāktais darbs ir jāturpina, lai kopīgā sadarbībā mēģinātu rast efektīvākos veidus ĀCM izplatības apturēšanai. Mums Latvijā svarīgākais jautājums šobrīd – vai ar jau samazināto mežacūku populāciju (ĀCM un pastiprinātas medīšanas ietekmē) būs pietiekami, lai pārtrauktu saiti starp vīrusu un uzņēmīgo dzīvnieku, tādējādi izskaužot slimību Latvijā?”
