Pārmaiņas 1
Man bija sajūta, ka negribu vairs tā dzīvot. Skaidrs bija viens – veselības problēmu kā tādu man it kā nebija – tā teica ārsts, – bet tomēr jutos slima. Ar tādiem simptomiem nevar dzīvot, skaidri zinu un esmu pārliecināta, ka labu galu tā dabūt nevar.
Meklēju astrologu, ekstrasensu, vienalga ko, kas man pateiktu, vēlreiz apstiprinātu to, ka tas viss ir no veģetatīvās distonijas. Rokas taču man netrīc un nervi neraustās, bet ar skaidru prātu savilkt to visu kopā, ka tas “viss ir galvā” – es tik ātri nespēju.
Sociālajos tīklos atradu astrologu, kurš man teica, ka viss ir manās rokās, tāpat kā daudziem citiem. Protams, tā var pateikt jebkurš, vai ne? Bet viņš nosauca datumu, pēc kura viss ies uz augšu.
Respektīvi – mainīsies, un man pirmo reizi bija sajūta, ka mani “atlaiž”. Ka kļūst vieglāk elpot un sirds nakts vidū neskrien. Galvā skanēja datums, kas bija pēc pieciem sešiem mēnešiem.
Tobrīd darbu es meklēju katru dienu. Dzīvojot valstiski sauktā lielpilsētā, bet faktiski mazpilsēta, kurā ir augsts bezdarba līmenis, darbu atrast nav viegli pat cilvēkiem ar augstāko izglītību. Taču es zināju datumu – es nezināju vai es atradīšu darbu, vai nē, bet es zināju, ka man skaidri teica – viss ies uz augšu, uz labu.
Gāja mēneši, es vilku paralēles un kārtoju galvu. Tuvojās noliktais datums.
Man zvanīja no kāda uzņēmuma, kurā biju pretendējusi uz kādu no vadošajiem amatiem, bet man atteica. Biju šokā, jutu kā kamols veļas pa kaklu un nespēju runāt. Sirds sitās un es nespēju bilst ne vārda, bet otrā klausules pusē man piedāvāja citu amatu. Vienkāršu amatu. Es teicu, ka padomāšu, ka atzvanīšu. Domāju, ka piedāvājumu atteikšu, ka nepiekritīšu, jo tas nav mana līmeņa amats – es gribēju vadīt. Atvēru sociālos tīklus un pārlasītu astrologa vēstuli. Atskārtu – šis ir tas datums. Atzvanīju – piekritu.
Uzrakstīju atlūgumu, un sāku mainīt dzīvi. Vieglākas dienas, citādāks darba ritums, ne tik liela atbildība, jauni, pozitīvi cilvēki – tas viss nāca par labu. Nebija stresa par jauno darbu, biju tiktāl jau aizdomājusies, ka cilvēkam tikai pašam ar sevi jāstrādā.
Esmu izlasījusi daudzus rakstus par domāšanu, par garīgumu, par to, kas mēs esam, kā dzīvojam, kā atnākam šai pasaulē un aizejam.
Un es sev teicu, ja neizdosies, visa dzīve vēl ir priekšā, visu dzīvi jāstrādā. Nevar visu tik nopietni uztvert, par visu pārdzīvot, vienmēr būt līderos un ar atzinības rakstiem. Man to nevajag.
Es negribu slimot. Es esmu sieviete un man ir jābūt sievišķīgai un vājai, es gribu tāda būt. Mazliet vieglprātīga, smaidīga, un nelaist savā dzīvē stresu.
Simptomi pazuda ļoti ātri
Simptomi pazuda ļoti ātri. Var pat teikt, ka uzreiz. Es jutu tos brīžus, kad kaut kas pārklājās, par kaut ko bija uztraukums, kaut kas likās nepatīkams. Es to visu dzēsu ārā – gan cilvēkus no savas dzīves, gan skauģus, gan bijušos darba kolēģus. Un viss tik tiešām sakārtojās. Mistiski.
Pēc nolikti mistiskā datuma pagāja četri mēneši un uz Ziemassvētkiem jau ar ģimeni aizbraucām pāris dienu ilgā ceļojumā. Lai gan par to sapņojām jau sen, bet nekad nebija nedz laika, nedz pietiekami daudz naudas, nedz spēka.
Šajā pirmajā ceļojumā es ieņēmu bērniņu, kuru neizdevās ieņemt sešus gadus.
Biju pārliecināta, ka man tas tik vienkārši nenotiek un stāvoklī noteikti nepalikšu pēc tik ilga laika. Bet redz, kā – dzīve, liktenis, Dievs par visu jau ir padomājis.
Un tagad, skatoties atpakaļ, negribas domāt, kas būtu ar mani bijis, ja es liktenīgajā datumā būtu starp “Jā” un “Nē” izvēlējusies ”Nē”.
