“Indes sakni izravēt”. Latvietes veģetatīvās distonijas uzveikšanas stāsts 1
Viņa dzīvo kādā no Latvijas lielpilsētām, kas, viņas vārdiem, pēc būtības esot mazpilsēta. Konkurence uz labiem amatiem te ir liela. Un viņas stāsts par veģetatīvo distoniju sākās tieši tad, kad viņa dabūju prestižu darbu. Un kā piedevu – ārkārtīgi mokošu veģetatīvo distoniju, kas dzīvi pārvērš par murgu. Tikai sākumā viņa nezināja, ka tā ir šī slimība. Tās uzveikšana prasīja trīs dzīves gadus. Viņa tika galā bez tabletēm, atrodot un izravējot indes sakni.
Domāju, ka tas ir vēzis
Tas sākās tā pēkšņi, uzreiz. Bija jauns darbs, jaunas iespējas. Sākumā viss likās tik labi – vēlamais darba laiks, vēlamais atalgojums. Prasības gan bija augstas. Augstākā līmeņa apmācības, izkāpšana no komforta zonas. Bet problēma, iespējams ( es tā domāju), ir cilvēkos, kuriem ir augsts pašvērtējums, kuri tiecas uz augšu un neatzīst sakāvi. Citi apmācību laikā izplūda asarās, citi drīz vien pameta darbu, bet es saslimu.
Sākumā nevarēju norīt siekalas. Sākās angīna. Vasarā. Angīna pārgāja, burbulis kaklā palika.
Sajūta šāda – riju siekalas, un domāju, ka nevaru tās norīt. Biju pat slimnīcā. Analīzes izrādījās labas. Vairogdziedzerim laika gaitā pat taisīja biopsiju. Neko neatrada.
Siekalu norīšanas problēmas gan saasinājās stresa situācijās, darbā. Brīvdienās mazinājās vai pazuda pavisam. Bet to es aptvēru tikai pēc laika. Jo siekalu rīšanas problēmas mijās ar karstuma viļņiem, sajūtu, ka ģībšu, roku, kāju svīšanu, sirds aritmiju (kas reāli arī parādījās), kā arī bija izteiktas kuņģa sāpes pirms atbildīgiem brīžiem.
Tas viss transformējās ikdienas (!) galvassāpēs. Tās sākas uzreiz pēc pamošanās vai jau nakts laikā, ar stīvu sprandu un akūtu nogurumu. Teikšu – murgs, ne dzīve, jo esmu es, un mana slimība. Veltīt smaidu ģimenei, darbam tādā stāvoklī nesanāk….
Domas, kas un kāpēc tā notiek, šaudījās. Eh-h!… daudz domu bija – ka kuņģis slims, uz “kobru” gāju. Dzēru Omeprazolu – nepalīdzēja. Domāju – vēzis.
Domāju, ka ir vairogdziedzera vēzis vai kākslis. Jo vairāk lasīju internetā informāciju, jo vairāk domāju, ka beigas un gals klāt.
Ģimenes ārsts mērīja asinsspiedienu un rakstīja zāles – kā vecai omai. Endokrinologs pārbaudīja visu nepieciešamo. Gulēju slimnīcā dēļ galvassāpēm. Likās – būs infarkts.
Man reiba galva un reizēm jutos kā piedzērusies.
Darbs pie datora bija murgs. Reizēm dienas pagāja kā miglā, dzērumā un nespējā koncentrēties.
Nespēju noticēt neirologam
Tā es dzīvoju apmēram trīs gadus. Līdz slimnīcā satiku neirologu.
Viņa teica – nomaini darbu, paņem slimības lapu. Pasēdi mājās. Darbs pēc tevis neraudās, kā tu – pēc darba. Liekas, ka visu dzīvi ir jāstrādā, visur jāpaspēj, skaisti jāizskatās. Taču – jāmaina domāšana.
Neticēju.
Aizgāju pie psihoterapeita. Visu seansu raudāju, nezināju, ko lai stāstu.
Viņš pateica to pašu, ko neirologs – tā ir veģetatīvā distonija.
Pie psihoterapeita biju vienu reizi. Ar ģimenes ārsta nosūtījumu un pasi tas pienācās bez maksas (ir cilvēki, kas baidās iet ar nosūtījumu, tad atliek maksas pakalpojumi).
Nespēju noticēt, ka nervi var izraisīt reālu fizisku saslimšanu, fiziskas sāpes. Muguras, galvas, acu sāpes, sirds aritmiju, ģīboņus, reiboņus, rīšanas traucējumus…
Speciāliste piedāvāja vai nu lietot zāles, vai pašai visu mainīt. Teica – raksti atlūgumu un paplašini redzesloku. Dari to, kas tev patīk, nerunā ar tiem, kuri tev nepatīk. Saki, ko domā un izvērtē, kuru domas par tevi ir svarīgas… Izproti, kas tev ir svarīgs un kā gribi dzīvot…
