Uldis Šmits: Vai Putins ir slepkava? Baidens nav vienīgais atbildes zinātājs 27
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Astoņpadsmitajā martā stājās spēkā ASV Tirdzniecības ministrijas pastiprinātie ierobežojumi eksportam uz Krieviju, lai liegtu tai pieeju tehnoloģijām, ko varētu izmantot “ļaunprātīgai darbībai ķīmisko ieroču jomā”.
Tas savā ziņā ir turpinājums marta sākumā pasludinātajām sankcijām, kuras aptvēra trīspadsmit Krievijā, Šveicē un Vācijā reģistrētus uzņēmumus, kas piedalījušies “Krievijas masu iznīcināšanas ieroču izstrādes programmās”.
Būtībā sankcijas tiek piemērotas par Navaļnija indēšanu. Līdztekus citiem jau ieviestajiem vai paredzētajiem t. s. ierobežojošajiem pasākumiem. Tai skaitā saistībā ar ASV Nacionālā izlūkošanas direktorāta 15. marta ziņojumā pieminēto kārtējo iejaukšanos prezidenta vēlēšanās.
Tirdzniecības ministrijas rīkojums neizpelnījās pārlieku ievērību vispārējā notikumu gūzmā. Lai gan varbūt tieši tas ir pats svarīgākais, proti, kā Vašingtona un Eiropa reaģē uz apdraudējumu, ko rada politiskie režīmi, kuri pārkāpj Konvenciju par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un izmantošanas aizliegumu.
Pārkāpumi jeb, pareizāk, noziegumi ir pietiekami pārliecinošā veidā atsegti, un tas savukārt dod iespēju Džo Baidenam sniegt pareizo atbildi uz “ABC News” intervētāja jautājumu, vai viņš uzskata Putinu par slepkavu.
Baidens nav vienīgais atbildes zinātājs. Ne arī pirmais. Atcerēsimies britu Izmeklēšanas komisijas vadītāja tiesneša Roberta Ouena slēdzienu Aleksandra Ļitviņenko slepkavības lietā.
Tas gan izskanēja ilgi pēc nozieguma izdarīšanas. Jo tālajā 2006. gadā, kad Ļitviņenko tika saindēts ar radioaktīvo poloniju, un arī vēlāk Apvienotās Karalistes atbildīgās iestādes nebūt nesteidzās šo faktu atzīt, izmeklētāji sastapa valdības liktus šķēršļus, un, vienīgi pateicoties Aleksandra dzīvesbiedres Marinas un viņas advokātu uzstājībai, lietas izskatīšana palēnām virzījās uz priekšu.
Līdz 2016. gadā publiskotajā Ouena ziņojumā Kremļa saimnieks tika nosaukts kā iespējamais slepkavības pasūtītājs vai plāna akceptētājs. Taču kopš tās bija aizritējusi gandrīz pilna desmitgade, kuras laikā Krievija iebruka Gruzijā, anektēja Krimu, izvērta agresiju Donbasā un dažādas hibrīdkara aktivitātes.
Tomēr Rietumos arvien saglabājās ilūzijas, arī iedoma, ka Putins palīdzēs vest pie prāta Bašaru al Asadu, tāpēc Londonas nostāja neizcēlās ar pārlieku bardzību. Mums pazīstamais analītiķis Edvards Lūkass to pat nodēvēja par gļēvulīgu muļķību.
Pēc pāris gadiem Krievijas iesūtīti “tūristi” izmantoja ķīmisku kaujas vielu pret Sergeju Skripaļu Solsberijā, bet toreizējais Apvienotās Karalistes ārlietu ministrs Boriss Džonsons paziņoja, ka “neviens mēģinājums atņemt nevainīgu dzīvību uz britu zemes nepaliks nesodīts”.
Mēģinājumi tomēr turpinājās, tiesa, politiskā ziņā skandalozākais notika pērn pašā Krievzemē, un Marina Ļitviņenko šajā sakarā “The Guardian” rezumēja: “Tas bija noziegums, kuru pasūtīja valsts.
Šobrīd mēs runājām ne tikai par mana vīra, bet tāpat Sergeja un Jūlijas Skripaļu, kā arī Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija saindēšanu. Tas bija ķīmiskais ierocis, aizliegts iznīcināšanas ierocis.”
Arī Eiropas Savienībā pastāv tiesību norma, kas paredz sankcijas gan par ķīmisku ieroču lietošanu, gan par finansiālu, tehnisku vai materiālu atbalstu attiecīgajām darbībām.
Pirmajā sankciju sarakstā 2019. gada janvārī tika iekļauti ar ķīmiskajiem uzbrukumiem saistīti Sīrijas militāristi, kā arī Krievijas bēdīgi slavenie “tūristi” Čepiga un Miškins un Ģenerālštāba Galvenās pārvaldes augstākā priekšniecība.
Pēc Navaļnija novākšanas specoperācijas ES pērn oktobrī noteiktie “privātie ierobežojošie pasākumi” jeb iebraukšanas aizliegums un (tīri hipotētisku) aktīvu iesaldēšana jau skāra plašāku loku, iekļaujot tajā arī Federālā Drošības dienesta (FDD) direktoru Bortņikovu un Kremļa administrācijas priekšsēdētāja pirmo vietnieku Kirijenko.
Šie ES lēmumi drīzāk pielīdzināmi politiskiem vēstījumiem, kas nerada pārliekus ekonomiskas dabas apgrūtinājumus.
Tikmēr Krievijā nāvējošu substanču lietojums pret Kremļa politikas kritizētājiem vai vienkārši režīmam neērtiem cilvēkiem jau kļuvis par rutīnu, kā izriet no pētnieciskās žurnālistikas apvienības “Bellingcat”, “Der Spiegel” un interneta izdevuma “The Insider” pagājušajā mēnesī publicētā materiāla.
Tajā citstarp atklāti daži zīmīgi apstākļi, kādos norisinājās divi mēģinājumi – 2015. un 2017. gadā – nonāvēt “Borisa Ņemcova fonda” priekšsēdētāju Vladimiru Kara-Murzu. Pēc paša opozicionāra domām – par ieguldījumu “Magņitska akta” pieņemšanā ASV.
Viņaprāt, indēšanas operācijas organizējošais FDD, kam šķietami ir pienākums būt konstitucionālo tiesību sardzē, tās gluži pretēji grauj.
Varbūt tādējādi iedvesmojot arī “patriotiski” noskaņotus pilsoņus rīkoties uz savu galvu kā nesenajā gadījumā ar gāzes izsmidzināšanu pie “Novaja Gazeta” redakcijas ēkas (kas sakrita ar kārtējo Čečenijas varu atmaskojošo publikāciju).
Banāli izsakoties, pretinde pastāv – ir nepieciešams panākt ķīmisko ieroču aizlieguma konvencijas ievērošanu, un šī prasība nedrīkst izzust no politiskās darba kārtības.
