Ināras Gaujas krāšņā niša 0
Rīt, 20. aprīlī, pirmoreiz uz Latvijas Nacionālās operas skatuves notiks Ludviga Minkusa krāšņā baleta “Bajadēra” pirmizrāde. Mariusa Petipā austrumnieciskā pasaka par mīlestību un nodevību risināsies scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Ināras Gaujas radītajās Indijas spilgtajās krāsās un gaisotnē.
“Bajadēra” ir jau septītā baleta izrāde Nacionālajā operā, kurā redzēsim Ināras Gaujas rokrakstu. Māksliniece ir profesionāla scenogrāfe, kas izbaudījusi Mākslas akdēmijas profesora Andra Freiberga skolu, tomēr viņa ir viena no retajiem māksliniekiem, kuras radošās idejas un meistarība izpaužas, ne tikai meistarīgi veidojot skatuves iekārtojumu teātrī (Nacionālajā teātrī, Valmieras teātrī, neatkarīgajā teātrī “Kabata”, Jaunatnes teātrī, Krievu Drāmas teātrī, Liepājā un Daugavpilī), bet arī radot kostīmus baleta izrādēm – starp tām “Apburtās princeses” divi iestudējumi, scenogrāfija un kostīmi izrādēm “Kopēlija”, “Žizele” un “Bahčisarajas strūklaka”.
“Līdz šim iznācis taisīt tikai baletu, bet es neatteiktos arī no operas,” teic māksliniece. “Paldies Aivaram (Leimanim), ka viņš mani uzaicina. Tas, ko taisu, ir speciāli viņa izrādēm, jo sadarbībā ar citu baletmeistaru vai režisoru noteikti būtu pilnīgi cits produkts.”
Ināra Gauja stāsta – viņas radītā “Bajadēras” Indija nebūšot vēsturiska. “Laikā, kad balets tapis, eiropieši tikko bija atklājuši Indiju, tā tikai sāka parādīties arhitektūrā, tomēr kā eksotika. Centos radīt eksotisku Austrumu vidi, kas tomēr nav nedz budistu, nedz musulmaņu vide kā “Bahčisarajas strūklakā”, bet hinduistu pasaule, kuras pamatā ir dzīvesprieku sludinoša reliģija. Tā kā Aivars Leimanis vienmēr cenšas savas izrādes veidot holivudiskas, bagātīgas, pastudēju arī Bolivudu, indiešu šova estētiku. Ceru, skatītājs nebūs vīlies.”
Jaunajā “Bajadēras” iestudējumā uz skatuves būs gandrīz simts dejotāju – titāna darbs aizskatuvē – operas šuvēju un dekorāciju darbnīcās – pēdējā tagad nonākusi I. Gaujas uzraudzībā. “Šuvējas zina – atnāk Gauja, jātaisa “Bajadēra”, un visi zina, ka būs ļoti daudz darba. Bet viņas priecājas – beidzot darbistabā ienāk krāsas! Jo operā mums tomēr dominē askētisks stils.
Mans mākslinieka uzdevums pašai sev ir spēlēties ar krāsām, neveidot kaut ko bezgaumīgu vai vulgāru, noturēt balansu. Ceru, ka mūsu pelēkā toņa niansēs audzinātais kulturālais skatītājs man piedos un neuztvers to kā pliķi sejā. Bet izrādē ir arī trešais cēliens, Ēnu valstība, kurā dominēs tikai melns un balts.
Gatavojot izrādi, maisoties starp kleitām, kur viss ir spilgtās, apzināti intensīvās krāsās, prasās ieiet veikalā un nopirkt kaut ko ar puķēm, krāsām. “Izrādās, pie mums ko tādu nopirkt grūti, ja neesi mierā ar biroja darbinieces blūzīti, cakainu volāniņu vai pareizu apkaklīti. Bet tirgotājs piedāvā to, ko latvietis pērk – pelēku, brūnu, bēšīgu, jo cilvēki neatļaujas dulloties. Arī man neprasās iet pa ielu kliedzošās drēbēs, mans darbs ir izcelt citus cilvēkus. Šajā nozarē esmu strādnieks.”
Ināra atzīst, neviens iestudējums neesot nācis tik grūti. “”Apburtā princese” ir kanoniska, un visi zina, kā tai jāizskatās, bet par Indiju man nebija absolūti nekāda priekšstata. Indijā neesmu bijusi. Mani iedvesmas avoti ir internets, literatūra. Neesmu skolota tērpu māksliniece. Kad studēju Mākslas akadēmijas scenogrāfos, tā bija gleznošanas nodaļa. Faktiski visu vīziju uz skatuves cenšos radīt kā vienotu gleznu, spēlējoties ar krāsām un materiāliem. Opera prasa krāšņus iestudējumus.”
Ārpus darba laika baletam vai citai augstajai mākslai gan daudz laika neatliekot – tajā Ināra ir mamma. Gandrīz divus gadus vecā meitiņa Ance Emīlija pasaulē nākusi vien dažas dienas pēc “Apburtās princeses” pirmizrādes, bet piecpadsmit gadus vecais dēls Maksis šogad beigs Rīgas Centra daiļmatniecības pamatskolu. Māksliniece teic – liktenis viņas pašas bērnības laika mīlestību pret baletu un mākslu savedis kopā. “Bērnībā mammas sieviešu žurnālos bija baleta lappuses, mani tās ārkārtīgi fascinēja. Bērnudārzā gāju baleta pulciņā, bet prasmes netika tālāk attīstītas. Tomēr no piecu gadu vecuma zināju, ka būšu saistīta ar vizuālo mākslu, man padevās zīmēšana, un Tukumā man bija brīnišķīga skolotāja Vaiva Zirdziņa. Baletā man patīk tas, ka cilvēki izsaka savas emocijas kustībā, nevis vārdos. Turklāt šeit starp šiem fiziski trenētajiem cilvēkiem pati it kā iztaisnojos.”
Taču operā mākslinieciskums ir tikai viena puse, otra – darbs ar cilvēkiem. “Kostīmu netaisu konkrētam cilvēkam, bet tēlam. Vairs nav kā trīsdesmitajos gados, kad katra primadonna pasūtīja sev tādu tērpu, kādu vēlas.
Reizēm solista priekšstats par savu tērpu it nemaz nesader ar to, ko viņš ierauga. Protams, gan balerīnas, gan solisti drīkst atļauties vairāk kaprīžu nekā kordebaleta dejotāji. Mēģinām nākt viens otram pussoli pretī, jo nevar dejotāju piespiest dejot netīkamā kostīmā, taču kopējā izrādes vīzija jāsaglabā.”
Ināra sevi sauc par vienkāršu zemes cilvēku, kurš krāšņajā baleta skatuviskuma kontekstā reizēm paliek otrajā plānā. Tas arī ir iemesls, kādēļ pirms dažiem gadiem viņa kopā ar mākslinieci Inesi Zāberi izveidoja uzņēmumu “Zafte”, kura paspārnē tapa tērpu un dizaina kolekcija “Recycled.lv” – pārskatot gatavu priekšmetu un apģērbu krājumus, mākslinieces pārvērta aizmirstas lietas jaunās.
“Toreiz bija dižkrīzes laiks, bet tas nebija nopietns biznesa projekts, vienīgi, lai radošo garu turētu līmenī.” Taisīt no vecām lietām ko jaunu – man tas bija sava veida teātris, kur pati esmu sev režisore. Toreiz katru drēbes gabalu liku uz sevis – man vienmēr svarīgs ir ērtums. Arī baletā skatāmies, kā tērps uzvedas uz ķermeņa plastikas. Tagad gan “Recycled” palicis mazliet novārtā – nāca bēbis, un šis projekts, jaunā tērpu kolekcija gaida savu kārtu, ar adatiņām sasprausta. “Zafte” gan joprojām ir mūsu dizaina uzņēmums, taču situācija Latvijas modes biznesā daudziem uzsit punus, projekts nekad nav nesis ienākumus, cilvēki skatās, viņiem tas patīk, bet pirktspēja nav atbilstoša, tas palicis vaļasprieka līmenī.”
