In memoriam. Vladimirs Kaijaks 2.09.1930. – 12.09.2013. 0
Vladimir! Tu uzticēji izdevniecībai “Lauku Avīze” dziļi latvisko, spraigi un mākslinieciski meistarīgi uzrakstīto romānu “Enijas bize”, kuras turpinājumi, pateicoties televīzijas seriālam “Likteņa līdumnieki”, Tavu vārdu ierakstīja 21. gadsimta latviešu ikdienā.
Mēs visi esam un paliksim sava likteņa līdumnieki. Tavs līdums bija latviešu rakstniecības raženākā daļa – kopš 1949. gada. Tavi stāsti un romāni ir pamatoti cildināti un godināti gan ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1990), gan “Karoga” romānu konkursā (1993), bet vislielāko paldies Tu saņēmi no lasītājiem kā visvairāk lasīto grāmatu autors. Nenovērtējama ir Tava meistarība attēlot stāstos, novelēs un romānos spilgtus raksturus, latvietim tik raksturīgo laipošanu un savas sirds nodevību, prasme savīt mulsinoši mistiskas un biedinošas intrigas romānos “Direktora klints”, “Brigitas brīnums”, “Rēgi”, “Melnais kamols – amols – mols” u. c.
Tu esi sarakstījis scenārijus kinofilmām “Šahs briljantu karalienei” (1973, kopā ar M. Steigu un L. Volfu), “Zem apgāztā mēness” (1977, kopā ar Ē. Lāci), “Bailes” (1986). Gandrīz piecdesmit gadus Tu biji Latvijas Rakstnieku savienības biedrs (no 1964), Rakstnieku savienības literārais konsultants un referents.
Savu 75 gadu jubileju nosvinēji ar romānu “Atraidītā sindroms” un kā pašu par sevi saprotamu raksturoji rakstnieka dzīvi – rakstnieks nekad neaiziet pensijā, viņš nekad nepārstāj radīt, viņš raksta, it nekas viņu nespēj apturēt, ja vien gars saglabā jauneklīgumu.
Tu biji mūžam jauns un sparīgs, mums šķita – bezgalīgas būs Tavas dienas, jo Tu rosīgi, par spīti sirds aritmijai, ik vasaru strādāji Staburaga korē – Latvijai tik simboliskajā vietā, kur atradās Tava radošo ieceru un piepildījumu māja.
Te līdzās brīnišķīgais Daugavas krasts, plašie ūdeņi, kur peldējies un makšķerēji, pagalms un ābeļdārzs, pirtiņa, kuras nojumē savā saulainajā dzimšanas dienā 2. septembrī sagaidīji mīļos tuviniekus, kolēģus un draugus, lai būtu kopā, lai priecātos, lai apliecinātu dzīves skaistumu. Tas iedvesmoja un lika teikt cerīgos vārdus: “Ja veselība uzlabosies, ja viss būs kārtībā, es turpināšu rakstīt.”
Tavs dzīves gājums apstājies pie krustakmens, pie Staburaga robežakmens, kas atdala šosauli no tāssaules pie Dieva auss un virs Vīgantes, Altenes un Brunavas muižas, pār Sēlpils un Seces pagastu, pār dzimto Liepas pagastu un Rīgu. Tu esi atstājis dziļas pēdas savā zemē, savas zemes ļaudīs, Tu esi devis tās šodienai un rītdienai nepieciešamo izpratni par latviskuma vērtību, par literārā darba nozīmi katra cilvēka un tautas gara dzīvē.
Atvadīšanās no rakstnieka notiks otrdien, 17. septembrī, pulksten 14.00 Krematorijas Lielajā zālē.
