Reiz stāstīji par kādu zintnieci, zāļu tantiņu, vārdotāju, kas tev gribēja savas spējas atdot. Tā bija tā pati vai cita? 8
Cita. Braucu viendien pie viņas un domāju, nez vai tante zina, ka esmu ceļā, būtu labi kādu zīmi saņemt, piemēram, zaļu putnu ieraudzīt. Pēkšņi izskrien no meža zaļš putns un klaukš! – atsitas manam moskvičam pret radiatoru. Apstājos, kāpju ārā, žēl, ka putnu esmu nositis, turklāt vēl tādu retu. Skatos – ne spalvu, ne putna. Kad tieku pie tantītes, viņa man saka – es jau zināju, ka tu brauc…
Gribēja man atdot savas spējas, bet es nolēmu, ka man to nevajag, jāizkopj pašam savējās.
Un kā bija ar olām, ko tu plikiem pirkstiem ņēmi ārā no verdoša ūdens?
Bija laiks, kad es trenēju visādas spējas, piemēram, skatīties uz sveci liesmu un likt tai izstiepties vai noliekties. Biju uztrenējies tiktāl, ka varēju tulpes ziedu attaisīt un pēc tam atkal aiztaisīt. Tolaik es jau Rīgā strādāju, kolēģes nesa man burciņas, ko nejaudāja atvērt. Es domās iztēlojos, kā tās salipušās stikla un metāla molekulas atplīst, un tad smiedamies skrūvēju vaļā. Laboratorijā mums bija lieli baloni ar skābēm, grūti atverami. Pielieku rokas, domās ieraugu, kā atplīst molekulas, tad redzu, kā pieaug molekulu spiediens, un – klaukš! – korķis pats izlec ārā. Darbinieces nāca skatīties, kā Vecvagars jokus taisa.
Tad es arī ar tām olām niekojos. Vārās olas, iedomājos, ka man ap roku ledus cimds, iebāžu verdošā ūdenī, izņemu olu, paturu plaukstā.
