Uztaisīju Talsos laboratoriju, kas visā Padomju Savienībā bija viena no sešpadsmit, kurā izstrādā unificētās analīžu metodes. Ar Mārtiņa gādību man bija tāda aparatūra, kādas Rīgas slimnīcās tolaik nebija. Tad mani iecēla vēl arī par infekcijas slimību nodaļas vadītāju, rāvos no agra rīta līdz vēlai naktij. 8
Lai nenāktu miegs, sāku vakaros iedzert šņabi ar kafiju. Savā laboratorijā pat īpašas glāzes izlocīju, tādas ar pipeti, lai vieglāk sūkt. Tā sākās manas attiecības ar zaļo pūķi. Vēlāk nācās ar to cīnīties ne pa jokam, taču, tas pūķis palīdzēja man atklāt daudzas tādas lietas, ko skaidrā prātā nebūtu spējis aptvert. Man atvērās iekšējā dzirde, sāku saprast, ko īsti vecie ārsti man teikuši, par ko lauku tantes, tās zāļotājas, vārdotājas, zintnieces, runā.
Galīgi pilnā es nekad nebiju, bet iedzēris gan katru dienu. Braucu ar mašīnu, miliči man neķērās klāt, jo galvenais inspektors labs draugs, kopā iedzērām. Tikai vienu reizi, kad biju uzaicināts uz Roju kādu mirēju glābt, bet tur, izrādās, kāzas, atpakaļceļā labi nebija. Sniga. Pēkšņi skatos – ceļš aiziet divos līmeņos – viens zemāk, otrs augstāk. Tad gan tā jocīgi kļuva.
Bija tev tas mirušā žūpas gars pieķēries vai ne?
Šķiet, ka bija. Sākuma jau es par to tikai pavīpsnāju. Viens tantuks man saka: dakter Juri, vai zini, kāpēc tu dzer? Ko tu, dumjā tante, mani tincini, dzeru, jo garšo! – nodomāju, taču man pietika prāta turēt muti. Bet šī skatās uz mani, pētī, pētī, līdz pasaka: tev ir piesējies miruša dzērāja gars, vai nu tavs krusttēvs, vai arī tavs vectēvs. Un apraksta man viņus abus. Viņi patiešām bija Juri – gan mātes tēvs, gan krusttēvs, abi no dzeršanas nomira. Domīgs kļuvu – kā tas tantuks varēja zināt par maniem dzērājiem radiem?
Un tad man sāka klāties kā Džeka Londona Džonam Miežagraudam. Savulaik nevarēju saprast, kā tas var būt, ka dzert vairs nevari un arī nedzert nevari. Nu ar mani pašu tā bija noticis: kamēr neesmu iedzēris – slikti, ja iedzeru – arī slikti.
Vecie ārsti tolaik jau bija man sadevuši grāmatas par psiholoģiju un parazinībām. Tur bija norādījums – ja gribi tikt vaļā no atkarības, mācies lielo nedarīšanu. Vēlāk es to nosaucu par nedarīšanas mākslu: neko nevajag solīt ne sev, ne citiem, vienkārši nedomā par to un nedari. Roka stiepjas pēc glāzes – pakasi ar to roku pakausi vai pakaļu, bet glāzi neņem.
Bija jau kādi trīs četri mēneši pagājuši, kopš nedzēru, pēkšņi atjēdzos, stāvu Talsu veikalā pie kases, tūlīt maksāšu par trim pusstopiem. Neprasi, kā es tur biju nonācis. Atvainojos, izgāju ārā. Tauta nodomāja – galīgi nojucis tas dakteronkulis.
