Esi rīdzinieks? 8
Bērnību pavadīju Čiekurkalnā. Bet šajā pasaulē tiku izstumts dzemdību namā uz Artilērijas ielas. Esot piedzimis laimes krekliņā, tā vismaz māte apgalvoja. Vēlāk grāmatās lasīju, ka daudzi no laimes krekliņā dzimušajiem gājuši lielu moku ceļu, bet daudz ko sasnieguši. Man jau arī nebija nekāda laimes dzīve, visu laiku bija jācīnās, jāpārvar sevi, jāmācās, jāpilnīgojas. Līdz pat šim laikam.
Kad un kā saprati, ka gribi kļūt par ārstu?
Kādā 10. klasē. Mātes brāļa sievai bija liela bibliotēka, vēl no Latvijas laikiem, ņēmu no viņas grāmatas. Īpaši mani interesēja tās, kas par ārstiem. Kronins, Aksels Munte. Visu autoru vārdus nepateikšu, pat ja spīdzināsi, rakstnieku vārdus es neatceros, bet tās grāmatas ietekmēja mani ļoti.
Man patika ģeoloģija, aviācija, matemātika, fizika, ķīmija. Mācībām ziedoju ļoti maz laika, taču eksāmenus liku svilpodams. Kad iestājos medicīnas institūtā, sapratu, ka nu gan vairs nekādi joki nebūs, jāmācās nopietni.
Studiju laikā strādāju 1. slimnīcā uzņemšanā pie Dr. Jēgermaņa, slavena griezēja. Viņš domāja, ka arī no manis ķirurgs iznāktu, bet es pats sapratu, ka redze man nav tik laba, turklāt, pie galdiem stāvot, mugura drīz vien kļūs līka. Pēc 4. kursa biju Ādažos praksē pie Dr. Siļķes, arī griezēja. Tur praktizēja arī Dr. Zars, viņš man ļoti daudz ko iemācīja par ginekoloģiju, bet Dr. Zellis atklāja, cik brīnumaina ir iekšķīgo slimību diagnostika un terapija. Vakarā prombraucot viņš mēdza piekodināt – dariet, puiši, pa nakti, ko gribat, tikai lai visi pacienti no rīta būtu dzīvi! Dr. Zellis palīdzēja man saprast, ka terapija nav tukša muldēšana, nav tikai zāļu izrakstīšana, īstam terapeitam ir jāredz kopaina, jāsaprot, kādi ir slimības cēloņi, un kā dziedināt slimnieku nevis to vai citu vainu.
Pēc augstskolas mani norīkoja uz Ugāli par terapeitu. Mēnešus divus vēlāk atbrauc pie manis Talsu slimnīcas galvenais ārsts Mārtiņš Rempe un saka – mums vajag laboratorijas vadītāju. Es viņam – esmu ar mieru, ja ļausi man strādāt ar slimniekiem. Tā es kļuvu par laboratorijas vadītāju. Jau 1. slimnīcā strādādams, biju iemācījis pats saskaitīt leikocītus, eritrocītus, čuras apskatīties, institūtā patoloģiskās fizioloģijas nodarbībās bez problēmām varēju iedurt adatu vēnā, paņemt asinis, nozondēt kuņģi, saskaitīt visu, kas jāsaskaita. Pasniedzēja brīnījās, kā tas jefiņš to visu zina.
